Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus laika posmā no 2016. gada 1. janvāra līdz 31. martam, Purvīša balvas ekspertu darba grupa balvai, kas tiks pasniegta 2017. gada februārī, ir nominējusi trīs mākslinieku darbus:
Daigu Krūzi par personālizstādi “Ceļojums no bildes uz bildi” galerijā “Alma” (18.03.-15.04.2016)
Nominācijas pamatojums: “Daigas Krūzes izstāde nepārsteidz, bet iepriecina –jau pazīstamās emocionālās vaļsirdības un nesamākslotības dēļ, kas piemīt viņas darbiem. Kaut kādā ziņā tie ir pat pārāk “skaisti” – virtuozie triepieni, dzidrās krāsas, to spilgtie kontrasti, ainava, kas it kā ir abstrakta, it kā risina noteiktu sižetu. Taču arī tas ir Daigas trumpis – nepieskaņošanās rafinētajām receptēm mākslas “zaudētās nevainības” laikmetā (kas iestājies, protams, jau ļoti sen), palikšana pašai pie sevis un formu jūtīguma, kurā joprojām viņai Latvijas mākslā ir maz konkurentu,” skaidro lektore, kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.
Ojāru Pētersonu par personālizstādi galerijā “Alma” (22.01.-11.03.2016.)
Nominācijas pamatojums: “Jaunākajā personālizstādē Ojāram Pētersonam ir izdevies daudz pateikt īpaši lakoniskā formā – profesors ir eleganti nodemonstrējis virkni piemēru neierobežota daudzuma un dziļuma domu kodēšanai kompaktā vizuālā darbā. Demonstrētie piemēri ideju pārvēršanai mākslas darbos, veltīti gan mākslas filosofijai (oriģinalitātes/reproducējamības, mākslas darba neizbēgamas sasaistes ar vidi, mākslinieka kā ideju ģeneratora vai amatnieka u.c. aktuālām tēmām), gan arī tehniskas dabas jautājumiem (strādājot ar porcelānu, Pētersons pūlējies panākt, lai tas izskatās kā papīrs, darinājis perfektus fotoportretus). Izstādē ar sev raksturīgu ironisku žestu Ojārs Pētersons norāda uz klišejām kā laikmetīgās mākslas scēnā, tā arī citu klasiskā zelta griezuma lietotāju uztverē,” uzskata mākslas zinātniece Aiga Dzalbe.
“Nopietni, asprātīgi un vienkārši (visas īpašības kopā) ir Ojāra Pētersona darbi. Tas skatītājā – ja asprātību pretstata nopietnībai, bet to salikumu uzskata par kaut ļoti sarežģītu, – var radīt apmulsumu. Arī zelta griezums tuvāks arhitektiem, ne māksliniekiem – katrs arhitekts, uzmetot acis Lekorbizjē Villa Garches fasādēm, pamanīs zelta griezumu kā kompozīcijas principu. Bet šeit, mākslas galerijā? Kaut kāda formula uz sienas, kuru turklāt uzzīmējis nevis pats izstādes autors, bet māksliniece Maija Kurševa. Vai pats Ojārs Pētersons – meistars vai “skolotājs”, ar kura vārdu saistās tā sauktā “VKN skola”, – būtu aizmirsis zīmēt? Mans jautājums par zīmēšanu, protams, ir retorisks. Izstādē ir viss, ko laikmetīgās mākslas vēsturē nedaudz pasvīdis postkonceptuālās mākslas mīlētājs var vēlēties,” papildina filosofijas doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens.
Aiju Zariņu par gleznu ciklu “Saules meita” izstādē “Tikums un netikums ir tikai krāsas” mākslas stacijā Dubulti (12.12.2015. – 14.02.2016.)
Nominācijas pamatojums: “Aijas Zariņas piecu gleznu ciklā, kas veltīts Aspazijas agrīnajam darbam “Saules meita” (1893), izpaužas nerafinētu, tiešu un mērķtiecīgu izteiksmes līdzekļu kopums. Mitoloģija ir materiāls, ar ko Zariņa strādā jau kopš 20.gs. 80.gadu otrās puses. Kā vienmēr pārliecinoša ir darbu formālā puse. Kolorīta vienkāršība – Saules meita ir dzeltena, asaras ir zilas, Debesis zilas; Saules meita liela, Varonis (viņš arī mirstīgais) – sīks. Aspazijas kaislīgā sievietes vietas, lomas un vēlmes darīt lielus darbus sabiedrībā pieteikums 19.gs. beigu /20. gs. sākuma literatūrā pārsteidzoši sasaucas ar Zariņas 20.gs. 80.gadu otrās puses feministisko izlaušanos mākslā. Ar Aspazijas poēmas sižetu par Saules meitu, kas uzņemas misiju glābt cilvēci, bet saskaras ar nodevību un viļas pasaules kārtībā, var vilkt paralēles ar Zariņas pašas ceļu mākslā. Vēstījums ir morālisks – zemiskumam, bagātībai, slavai, varai pretī likta gluži kristietiska piedošana,” nomināciju pamato mākslas zinātņu doktore, LNMM 20. gs. 2. puses – 21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas „Arsenāls” vadītāja Elita Ansone.
Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja sešus mākslas notikumus, tai skaitā:
EKSPERTI 2015. – 2016. GADĀ
No 2014. gada 8. decembra līdz 2016. gada decembrim Purvīša balvas ekspertu darba grupā darbojas mākslas zinātņu doktore, LNMM 20. gs. 2. puses – 21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas „Arsenāls” vadītāja, Elita Ansone, mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane, mākslas kritiķis Vilnis Vējš, filosofijas doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens, mākslas zinātniece Aiga Dzalbe, mākslas zinātniece, LNMM Krājuma darba vadītāja Daina Auziņa un lektore, kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.
PURVĪŠA BALVA
Purvīša balva dibināta 2008. gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu „Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi „Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gada februārī ieguva Andris Eglītis par personālizstādi „Zemes darbi”, bet ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika pasniegta Miķelim Fišeram par personālizstādi „Netaisnība”.
Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA „Alfor”. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas biedrība „Mākslas platforma”, kultūras projektu aģentūra INDIE un aģentūra „P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības”.
Projektu atbalsta: SIA „Alfor”
