Intervija ar Rasu un Raiti Šmitiem

Svārstības neredzamajā pasaulē. Intervija ar Rasu un Raiti šmitiem.

Saite uz interviju: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/svarstibas-neredzamaja-pasaule-intervija-ar-rasu-un-raiti-smitiem.d?id=49500569

“Mikropasauļu svārstības” ir nosaukums izstādei, kas “Purvīša balvas” nomināciju šajā rudenī nesusi mākslinieku tandēmam Rasai un Raitim šmitiem. Izstāde līdz 28. novembrim skatāma “RIXC” galerijā.

Rasa un Raitis šmiti ir mākslinieki un mediju mākslas pētnieki, kas kopā darbojas kopš deviņdesmitajiem gadiem, pētot mākslas mijiedarbību ar zinātni un jaunajām tehnoloģijām. Abi ir arī dibinātāji Jauno mediju kultūras centram “RIXC”. Rasa ir arī profesore Liepājas universitātē, bet Raitis – Latvijas Mākslas akadēmijā. šopavasar Raitis saņēma Fulbraita stipendiju pētniecībai Ņujorkas pilsētas universitātē, bet Rasa šoruden ir uzsākusi pētniecību Lietišķo zinātņu un mākslas universitātē Bāzelē, šveicē. Kopā veidotie darbi izstādīti Austrijā, šveicē, Nīderlandē u.c. 1998. gadā saņemta starptautiskā “Prix Ars Electronica” balva. 2016. gadā Rasa un Raitis šmiti tika apbalvoti ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas iedibināto “Izcilības balvu kultūrā”.

“Māksla, zinātne, jaunas tehnoloģijas un lokāla piesaiste reālai un virtuālai Ķemeru tīreļa purva ainavai ir spilgts starptautiski atzīta mākslinieku tandēma pētījums par atjaunojamas nākotnes tēmu. Purva bateriju darbības vizualizācija un akustisks dabas slēptās enerģijas ieraksts veido aizraujošu stāstu par nezināmo,” ekspertu izvēli paskaidro mākslas zinātniece Inese Riņķe.

Lūdzu, pastāstiet, ko ar savu izstādi vēlējāties pavēstīt tās apmeklētājiem?

**Raitis: **Jau ilgāku laiku strādājam ar “zaļās enerģijas” tēmu un tās poētiku. šajā izstādē izmantota tehnoloģija, ar kuru iepazināmies, pateicoties Latvijas Universitātes biologiem. šī tehnoloģija, ko dēvējam par “baktēriju bateriju”, no apkārtējā vidē mītošajām baktērijām ļauj iegūt nelielu elektrisko strāvu. šajā tehnoloģijā mūs interesē, pirmkārt, tas, ka elektrību ražo dzīvi mikroorganismi. Baktērijas ir vienas no vissenākajām zemes iedzīvotājām, un tās dzīvo daudz kur, tostarp mūsu ķermenī. Otrkārt, mūs interesē atjaunojamās enerģijas jautājumi. Meklējam, kādi vēl neizmantoti resursi ir Latvijā? Kā par to var runāt mākslas valodā? Kā no purva, kurā uzstādītas “baktēriju baterijas”, varam radīt mākslas tēlu, ne tikai vīziju par “atjaunojamo nākotni”? Strādājot ar vides datiem kā mediju un materiālu mākslā, esam nonākuši līdz šai izstādei.

Izstāde sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir reāllaika audiovizuāla datu interpretācija no Ķemeru tīreļa purvā veiktajiem vides novērojumiem un “baktēriju baterijas” iegūtajiem elektrības mērījumiem. Galerijā stikla konteineros ir uzstādītas sešas “baktēriju baterijas” šūnas ar dubļiem, kuros dzīvo baktērijas un ražo elektrisko strāvu. Tie ir procesi dabā, kas notiek mums neredzamā veidā, un par kuriem uzzināt mēs varam tikai ar zinātnisku skaidrojumu vai mikroskopa palīdzību. Strāvas svārstības izmantojam kā impulsu audiovizuāla mākslas tēla radīšanai. Svārstības kalpo kā iniciators gan seškanālu skaņas struktūras veidošanā, gan arī vizuālā attēla manipulēšanā – kas šajā izstādē ir drona video pārlidojums pār Ķemera tīreļa purvu agrā pavasarī. Kad galerijā stikla konteineros dzīvojošās baktērijas ir saražojušas noteiktu daudzumu elektrības, atskan elektriskam sprakšķim līdzīga skaņa, kas manipulē Ķemeru purva video attēlu, vizuāli simulējot elektrisko izlādi. Instalāciju papildina virtuālās realitātes maskā apskatāms 360 video, kurā redzams, kā mākslinieki uzstāda “baktēriju baterijas” šūnas purvā. Virtuālajam purvam pāri klājas 3D datu skulptūra, kas vizualizē iegūtos mērījumus no Ķemeru purvā uzstādītājiem vides sensoriem.

Otra izstādes daļa ir datu interpretācija no brīvdabas skaņas instalācijas “Dīķa radio” uzkrātajiem datiem, ka tika iegūti Van Abbe Laikmetīgās mākslas muzeja dīķī Eindhovenā, Nīderlandē. Time-lapse video 10 minutēs ir apskatāms 2 nedēļu garumā ierakstītais video attēls, kā šajā ūdenstilpnē darbojas “baktēriju baterijas” un kā mainās vide ap šūnām diennakts griezumā. No iegūtajiem datiem ir radīti arī vēl divi citi darbi – sešu šūnu svārstību vizualizācijas, kas apvienotas vienotā digitālās grafikas attēlā, un telpiska datu skulptūra, kurā tie paši dati ir apvienoti vienā reprezentācijā.

šī darba īstenošana no malas var šķist kā nopietns bioloģisks pētījums. Lūdzu, pastāstiet, par darba tapšanas procesu. Kā savienojāt tā bioloģisko un tehnoloģisko pusi? Vai bija jāpiesaista arī papildspēki?

Rasa: Dažādos etapos ir bijušas dažādas sadarbības – gan ar zinātniekiem, gan programmētājiem, gan citiem līdzgaitniekiem. Katrā ziņā esam pateicīgi visiem, kas palīdzējuši mums sasniegt šo rezultātu, kas redzams izstādē. Ilgstoši strādājot, apgūstam arvien jaunus medijus un jaunus izteiksmes līdzekļus, kuriem atkal ir savas iespējas. Tas visu laiku mainās, līdz ar to – mainās arī sadarbības. Piemēram, izstādē ir video, kurā izmantots drona lidojums pār purvu, lai parādītu plašos resursus, kas ir Latvijā. Purvi ir intensīvās lauksaimniecības neskartas zemes, kas nesen kļuvušas arī par populāriem tūrisma objektiem. šajās zemēs ir liela bioloģiskā daudzveidība, tur dzīvo veselas mikropasaules. Tā kā bez mikroskopa palīdzības mēs tās nevaram ieraudzīt, tad mēs izmantojam datu vizualizāciju un sonifikāciju. Datu ir daudz, un tie ir dažādi – purvā ieliekam “baktēriju baterijas”, kā arī sensorus dažādu citu vides mērījumu veikšanai, piemēram, gaisa un ūdens temperatūrai. Uzstādām arī video kameru. Pēc ierakstu veikšanas vairāku mēnešu garumā iegūstam lielu apjomu vides datu, attēlu un skaņas materiālu, kurus pēcāk vizualizējam. Tad meklējam, kādi mākslinieciski līdzekļi var tikt izmantoti? Kas ir šim laikam raksturīgs? Kā, pamazām virzoties projām no tehnoloģijām, varam pietuvoties mākslas tēlam? Tādēļ šajā hibrīdajā instalācijā mēs neuzsveram kādu konkrētu mediju vai tehniku ar tās specifisko estētiku, bet gan tiecamies padarīt redzamas norises neredzamajās pasaulēs. Iepretim video attēlam – pārlidojumam pāri purvam – esam uzstādījuši baktēriju baterijas no purva dubļiem, kā arī izveidojuši datu vizualizāciju virtuālajā vidē. Tādā veidā mākslas darbs ir tas, kas parāda, kā šīs neredzamās un redzamās daļas sasaistās kopā.

Kas jums pašiem bija galvenie pārsteigumi un atziņas, kuras guvāt, apkopojot iegūto, ja var tā dēvēt, mākslas pētījumu?​

Rasa: Izstādē redzamais ir rezultāts aptuveni piecus gadus ilgam procesam. Mana galvenā atziņa ir tā, ka “baktēriju baterijas” tehnoloģija, kaut arī ļoti vienkārša un svārstīga, tomēr ir uzticama. Sākumā bija nemitīga neizpratne, vai viss darbosies, vai mērījumi būs pietiekoši. Kaut baterija ir mazjaudīga (ar to nevar uzlādēt telefonu, bet var aizdedzināt mazu LED spuldzīti), tai tomēr ir potenciāls, jo dzīvība, kas tajā mīt, mums vienmēr kaut ko saražos. To saprotot, visinteresantākās attiecības salikās tieši ar neredzamo dzīvo pasauli, jo tajā norisinās nemitīgas svārstības. Tādēļ tagad jau vairāk tā neuztraucamies. Sataisām un zinām, ka viss būs kārtībā – pat tad, ja mērījumi būs zemi, tā tomēr darbosies.

**Kā darba procesu dalāt savā starpā? Vai ir lomu sadalījums?

Raitis:** It kā vienkāršs, bet neatbildams jautājums. Ar Rasu kopā sākām strādāt, kad iepazināmies jau studiju laikos. Esam ģimene, dzīvojam kopā, līdz ar to darbu no ikdienas praktiski nenodalām. Par idejām runājam jebkurā brīdī, kad tas ir iespējams. Darbu dalām atkarībā no tā, kurš komfortablāk jūtas ar vienu vai otru tehniku, vai kurā brīdī, kuram ir vairāk laika. Pie lielākām lietām jāiesaistās abiem.

Kur aizsākās jūsu interese par zinātnes un tehnoloģiju transformēšanu mākslā?

Rasa: Sākām ar zinātnes praktiskāko daļu – tehnoloģijām. Viss sākās ar internetu deviņdesmitajos gados, kad atklājām, ka tur apakšā slēpjas vesela zinātne, kas piedāvā daudz iespēju un līdzekļu, kā to var izmantot mākslā.

**Raitis: **Visi dzīvojam pasaulē, ko ir uzbūvējis zinātniskais pasaules uzskats. Modernā sabiedrība ir veidojusies no zinātniskās pasaules uzskata jau kopš Galileja laikiem. Ja runājam par internetu, tehnoloģiju paradigma uzreiz ļāva saprast, ka tas ir kaut kas jauns un fundamentāls, kas ieviesīs izmaiņas sabiedrībā. Mūs interesē viss diskurss, kas ir ap to. Ne tikai formālais, kā var kaut ko izmantot, lai kaut ko mākslā uztaisītu, bet arī sociālais un politiskais – kādu ietekmi tas atstāj uz sabiedrību. Spekulācijas, kas no tā būs, kas mainīsies. Kritiskā pieeja šiem pašiem jautājumiem – kā sabiedrībai vajadzētu uztvert jauno tehnoloģiju izraisītās pārmaiņas, cik lielā mērā būt zinošai par tām. Ir jāskatās gan, ko par to saka teorētiķi, gan, ko saka praktiķi. Tas viss viens otru papildina un veido modernas pasaules paradigmu, kas mūs vienmēr ļoti interesējusi.

Zinātnē mani personīgi saista pasaules izziņas aspekts. Arī radošajā darbā ir nepieciešams dzinulis, kas līdzīgi kā zinātne pēta robežas visam, kas ir mūsos un ap mums. No kā mēs sastāvam? Kā būvēts viss mums apkārt? Tas ietver arī tādas lietas kā filozofiju un apziņu kā tādu. Protams, tās ir sarežģītas tēmas, kuras mākslā nav nemaz tik viegli pārceļamas. Par fundamentālām lietām grūti runāt, neriskējot kļūt ilustratīvam. Tādēļ izvēlamies konkrētu fokusu. šinī gadījumā mums liekas gana ietilpīgi un jēgpilni mazie mikroorganismi, viņu neredzamā pasaule un klātbūtne apkārtējā vidē vai dabā, piemēram, purvā.

Aizsākums jūsu “Dīķa radio” meklējams jau Nīderlandē. Vai atšķiras tas, kā jūsu idejas un darbus uztver Nīderlandē, kā Latvijā?

**Raitis: **Grūti salīdzināt. Skatītāju ziņā negribas nodalīt tautas, nācijas, valstis. Nodalījums varētu būt cilvēki, kam ir vairāk priekšzināšanu, un cilvēki, kas ir nedrošāki. Nedrošākie grib vairāk uzzināt, bet viņi baidās kļūdīties, izskatīties muļķīgi. Ir patīkami, ja publika ir ar priekšzināšanām, jo var veidot izvērstāku sarunu, ja ne – protams, ir interesanti arī tāpat mēģināt uzrunāt cilvēkus, kuri mazāk zinoši.

**Ko jums nozīmē nominācija “Purvīša balvai”?

Raitis:** Jebkura veida atzinība māksliniekam ir nozīmīga un arī mums tas šajā gadījumā ir patīkams pārsteigums. Nevar liekuļot, ka nav svarīga profesionāļu atzinība. Mākslinieka pamatideja ir radīto rādīt citiem. Būtisks ir vērtējums gan no publikas, kas nāk un skatās darbus, apmeklē izstādi, gan arī, protams, no profesionālās mākslas vides, kas izstādi novērtē, piemēram, balvas ietvaros. Tāda atzinība kā “Purvīša balva” visiem ir svarīga – gan uzvarētājiem, gan nominantiem.

Rasa: Atzinība, protams, ir svarīga. Jo īpaši, ja darbi top ilgstoši un nav viegli atrisināt, kā tos izstādīt. šķiet arī visai atbilstoši, ka “Purvīša balvas” nominācija piešķirta purva projektam. Kopā sanācis labi. “Purvīša balva” arī publikai palīdz orientēties tajā, kas notiek mākslā, un pamazām veido izaugsmi visiem