Intervija ar Pauli Liepu

Māksla ir cilvēces pastāvēšanas pievienotā vērtība. Saruna ar mākslinieku Pauli Liepu

Saite uz interviju: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/maksla-ir-cilveces-pastavesanas-pievienota-vertiba-saruna-ar-purvisa-balvas-kandidatu-pauli-liepu.d?id=49417597

“Daiļo mākslu kabinets” – tādu nosaukumu savai personālizstādei izvēlējās grafiķis Paulis Liepa. Izstāde, kuru bija iespējams apmeklēt Mūkusalas Mākslas salonā no šā gada 23. marta līdz 6. maijam, māksliniekam nesusi nomināciju “Purvīša balvai”.

Paulis Liepa savu ceļu mākslā uzsāka Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, kam sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā. Mākslinieks jau kopš 1996. gada aktīvi piedalījies dažādās grupu izstādēs, tostarp arī Vācijā, Anglijā, Krievijā, Polijā un citviet. Savukārt “Daiļo mākslu kabinets” kopš 2004. gada ir Pauļa Liepas 11. personālizstāde. Viņš saņēmis arī vairākus starptautiskus apbalvojumus.

“Pārliecinoša, radoša un tehniska manifestācija vienā no sarežģītākajiem mākslas izteiksmes līdzekļiem – grafikā. Papīru haotiskie klājumi, nopleķotie foni un faktūru nenoteiktība mijiedarbē ar organizētu cilvēku izdomātu kontroles sistēmu – shēmām, grafikiem un šķērsgriezumiem veido blīvas zonas iztēlei, kuras pats autors sauc par “patiesības meklējumiem”. šajā Pauļa Liepas personālizstādē sietspiedes kolāžas iegūst jaunu, semantiski pamatotu sadarbības partneri – mākslas darba rāmi. Tie veido īpašu skatuvi viņa darbiem, ironiski sasaucoties ar izstādes nosaukumu – daiļo mākslu kabinets. Iestiklojums vēl pastiprina apziņu, ka stāsts un emocija, kas paslēpta zem tā, ir pārdomāta un pabeigta,” izstādi raksturo LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Astrīda Rogule.

Viņu papildina mākslas kritiķis Vilnis Vējš: “Grafiķis Paulis Liepa pietuvojies satraucošiem aktuāliem notikumiem no savas puses – izmantojot rasējumu, plānu un grafiku tēlus. Atsvešinātā, it kā reģistrējošā maniere, no vienas puses, ļauj viņam rīkoties ar savu jau iekrāto vizuālo zīmju arsenālu, no otras – izsaka ikdienišķi bezpalīdzīgu situāciju, kad globālas kataklizmas caur medijiem liekas tik tuvu kā vēl nekad, bet iespējas ietekmēt lēmumu pieņēmējus ir attālinājušās.”

Kas slēpjas aiz nosaukuma “Daiļo mākslu kabinets”? Lūdzu, pastāstiet, kas iedvesmoja šai izstādei?

Kā lielāko tiesu jebkura izstāde arī šī ir komentārs apkārt notiekošajam. Stāsts ir par kabinetiem, kuros slēpjas polittehnoloģiju neizdibināmie ceļi, ēnu kabinetiem, statistiku, ballistiku, slēgtām durvīm, visdažādākajām interesēm un to garajām rokām. Tomēr gribas ticēt, ka cilvēks nav bezspēcīgs šo kabinetu priekšā.

šī bija jūsu ceturtā personālizstāde Mūkusalas Mākslas salonā. šajā izstādē darbi skatītāju sagaida jaunā formātā – tie ierāmēti aiz stikla. Vai atteikties no iepriekš lietotā kartona bija nejaušs lēmums?​

Tās droši vien sauc par vitrīnām. Tās ir radniecīgas tauriņu un kukaiņu kolekcionāru kastēm, kurās aiz stikla glabājas floras un faunas paraugi. šīs izstādes gadījumā tie ir papīra un shēmu uzslāņojumi – gandrīz vai kā ziņojumu dēlis, uzskates līdzeklis, kas katru dienu mainās un uzrāda ikdienas statistiku.

Savukārt pāreja no viena materiāla uz citu māksliniekam ir dabisks un pat nepieciešams process.

Kas ir tas, kas jūs piesaista tieši grafikā?

Iespējams, tā ir darba procesa tehniskā puse, kas liek sakārtot domas un plānot lietas dažus gājienus uz priekšu. Bet vispār – tā vienkārši ir sagadījies. Patiesībā jau tam nav nozīmes – savus darbus nekad nesaucu par grafikām. Tie ir “darbi” – ne vairāk, ne mazāk.

Kopš pagājuša gada esat kļuvis arī par LMA pasniedzēju. Pie kādiem secinājumiem par jauno mākslinieku paaudzi esat nonācis šajā laikā? Vai Latvija gaida jaunos māksliniekus?​

Pagaidām pasniedzējs esmu ļoti īsu laiku, bet secinājumi nāk ar pieredzi. Nevar saprast, kurš kuru vairāk gaida. Mūsu laikos, kad visa pasaule ir vaļā, droši vien jājautā – vai jaunie mākslinieki gaida Latviju.

Kāds, Jūsuprāt, ir mākslas uzdevumus? Vai, ejot laikam, tas mainās?​

Mainās gan. Senākos laikos mākslinieki bija amatnieki, kas izpildīja pasūtījumus. Diezin vai mākslai ir kāds juridiski noformulēts uzdevums. Turklāt šajā gadījumā jārunā ir nevis par vizuālo vai tēlotāju mākslu, bet kultūras jomu vispār – literatūru, mūziku u.tml., kas ir cilvēces pastāvēšanas pievienotā vērtība un rāda mums pašiem, kas mēs esam un kas mēs varētu būt.

Ko jums nozīmē nominācija “Purvīša balvai”?

To, ka acīmredzot kāds ir atradis izstādē redzēto par gana vērtīgu esam. Par ko prieks.