Intervija ar Krišu Salmani

Tēlainā domāšana ir tikpat nopietni uztverama kā vārdiskā. Saruna ar Purvīša balvas laureātu Krišu Salmani

Links uz interviju: https://www.delfi.lv/kultura/news/art/kriss-salmanis-telaina-domasana-ir-tikpat-nopietni-uztverama-ka-vardiska.d?id=50942443

Darbojaties video mākslā, veidojat dažādus skaņu objektus un instalācijas, jums nav sveša arī animācija un grafika. Kas ir vislielākais izaicinājums, izmēģinot savos mākslas darbos arvien jaunus mediju veidus?

K.š.: Paldies par komplimentu. Pašam gan šķiet, ka vairos no jaunā un nezināmā. Pirms ko uzsākt, gribu saprast, kāpēc to darīt un bieži vien arī – kā un kāds būtu vēlamais iznākums. Tas vedina atpakaļ pie pārbaudītiem materiāliem un paņēmieniem. Ar to grūti cīnīties.

Kas no globālajām un lokālajām norisēm jums pašlaik šķiet uzmanības vērtas, lai radītu mākslas darbu un caur to tam pievērstu īpašu un lielāku auditorijas uzmanību?

K.š.: Bez īpaša nolūka vācu tādus jaunāko ziņu fotoattēlus, kas izskatās pēc gleznām. Skolēnu nolaupītāja vai ziloņu malumednieku apkarotāja portrets, izolētas cilts strēlnieks, gandrīz abstrakta spāņu kultūras centra ēka. Varbūt kādudien tos arī uzgleznošu tāpat vien.

Tomēr, man šķiet, mākslu ir vērts taisīt par personiski tuvām tēmām. Mani satrauc notikumi Jemenā, Kongo, Brazīlijā un tepat Eiropā, intriģē kosmosa pētījumi, bet, ja sākšu par tiem taisīt mākslu, būs projekta sajūta. Pētnieciskā žurnālistika un sabiedriskais aktīvisms šīm tēmām ne vien veiksmīgāk pievērstu sabiedrības uzmanību, bet, iespējams, arī rastu kādu risinājumu.

Aktīvismu, protams, var saukt arī par mākslu. Nesen Indijā atkārtoja vienu no lieliskākajiem hepeningiem mākslas vēsturē – Baltijas ceļu. Rokās sadevās aptuveni pieci miljoni sieviešu, lai vērstu uzmanību uz dzimumu nevienlīdzību. Bet reti kuram māksliniekam ir masu pasākumu režisora dotības. Vairums labprātāk vienatnē nododas nepraktiskām un grūti izskaidrojamām nodarbēm. Diez vai kāds no tiem izglābs pasauli, un, jādomā, tas arī nav viņu mērķis. Viņu māksla ir kā dziļūdens zivs. Ja gadās noķert, tā var šķist jocīga un varbūt pat atbaidoša, tomēr sastapšanās ar to vairo nojausmu par pasaules daudzveidību un – ideālā gadījumā – toleranci.

Gribu uztaisīt darbu par Rīgas centra ēku kroplajiem logiem. Jūgendstila un historisma arhitektūru esam haotiski saspraudījuši ar lētām, neproporcionālām, knapi atveramām plastmasas protēzēm. Kad redzu kādu māju, kurai pēc atjaunošanas visi logi ir vienādi un vēsturiski korekti, gribas apstāties un brīnīties.

Minējāt, ka mākslinieka mērķis nav izglābt pasauli. Kāds ir jūsu kā mākslinieka mērķis, radot jaunu darbu un iepazīstinot ar to skatītāju?

K.š.: Labākie darbi radušies bez nolūka un it kā paši no sevis. Dažkārt tie atbilst kādas topošas izstādes tēmai, citkārt vienkārši – kad gatavs, gribas parādīt, kas sanācis. Toties, iekārtojot izstādi, mērķtiecīgi iejūtos skatītāja lomā. Mēģinu iztēloties un izplānot skatītāja piedzīvojumu. Ko vajadzētu ieraudzīt vispirms, kam būtu jāseko un kādām sajūtām būtu jārodas.

Skatītāju atsauksmes tik un tā pārsteidz. Esmu pārliecināts, ka tēlainā domāšana ir tikpat nopietni uztverama kā vārdiskā. Daudzi autori strādā ar abām, bet ir arī mākslinieki, kas spēj izteikties tikai savā materiālā. Tas dod iespēju skatītājiem līdzdarboties un pārradīt redzēto citā materiālā – vārdos. Gadās, ka tie palīdz autoram labāk saprast sava darba nozīmi.

Mākslā darbojaties gan individuāli, gan kopā ar citiem māksliniekiem. Kādas ir lielākās atšķirības un ieguvumi, strādājot kopā un atsevišķi?

K.š.: Kopdarbā var nonākt pie tāda iznākuma, kādu neviens no iesaistītajiem nesasniegtu vienatnē. Tas ir interesanti un atbrīvojoši. Bet, ja domas pārāk dalās, tad grupas darbs ir zobu sāpes.

Gana bieži strādājat kopā ar savu māsu Annu. Kā radniecības faktors ietekmē mākslas darba tapšanas procesu?

K.š.: Ir viegli sadarboties, jo nav jātērē laiks iepazīstoties. Esam tā pieraduši saprasties no pusvārda, ka dažkārt nepamanām, ja domas tomēr nesakrīt.

Kopš “Purvīša balvas 2017” apbalvošanas ceremonijas apritējuši divi gadi. Ko balvas iegūšana ir mainījusi jūsu radošajā dzīvē un ikdienā?

K.š.: Esmu kļuvis mierīgāks.

K.š.: Žūrijai būs grūti izvēlēties, jo izlase ir augstas raudzes. Es īpaši priecājos par Romānu Korovinu un Pauli Liepu. Un par to, ka uz papēžiem min jaunāka paaudze – Elīna Brasliņa, Kristaps Ancāns, galerijas “Low” mākslinieki.