Links uz interviju: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/stridigu-temu-piekritejs-purvisa-balvas-kandidats-ivars-drulle.d?id=43601997
Tēlnieks Ivars Drulle Purvīša balvai nominēts jau otro reizi – pirmoreiz novērtēts 2011. gadā par personālizstādi “Balstīts uz patiesiem notikumiem” galerijā “Alma”, savukārt šā gada otrajā ceturksnī – par darbu “Un tomēr viņi visi ir savienoti…” izstādes “Vasaras lasījumi” ietvaros Mākslas festivālā “Cēsis 2013”.
Skatītāju papildu balsojumā, kas norisinājās Purvīša balvas 2013 kandidātu darbu izstādes ietvaros šā gada pavasarī izstāžu zālē “Arsenāls”, mākslinieks apmeklētāju vērtējumā tika ierindots godpilnajā 2.vietā.
Ja izstādes “Balstīts uz patiesiem notikumiem” pamatā bija astoņi reāli notikumi, kas interpretēti, balstoties uz informāciju preses materiālos, tad darbs “Un tomēr viņi visi ir savienoti…” savā ziņā ir dokumentāla fikcija, kas tapusi par godu kādam padomju laika latviešu māksliniekam – zinātniekam, kurš pētījis teoriju par to, ka sēnes, kuras latviešu tauta allaž mīlējusi, patiesībā valda pār cilvēkiem un viņu rīcību.
Izvirzot Drulles veikumu prestižajam apbalvojumam, žūrija paudusi, ka “instalācijas “Un tomēr viņi visi ir savienoti…” stāstā tiek vēstīts par kādu vīru, kas izveidojis savu visai ezotērisku teoriju par pasaules neredzamo procesu vienotā tīklojumā saturošiem mikroorganismiem”.
Mākslas zinātniece Elita Ansone skaidro: “šis science fiction žanrā veidotais konceptuālais darbs norāda uz pēdējos trīsdesmit gados pasaulē radītām teorijām, kurās iemīļota nu jau plaši akceptētā atziņa, ka cilvēka zināšanas par realitāti ir visai ierobežotas. Zinātnieki attīsta eksperimentālā ceļā nepārbaudāmas teorijas, kas apelē pie teorētiskās fizikas kvantu pētījumiem. Smalko pasauļu pastāvēšana, daudzpasauļu eksistence, hologrāfiskais visums, integrālā teorija un daudzas citas kvantu misticisma garā radītas teorijas šodien ir aizraujoša viela tiem, kurus neapmierina materiālistiski un racionāli realitātes skaidrojumi.”
Tāpat savu viedokli paudusi mākslas zinātniece Santa Pelše, norādot, ka “darbs iekustina savdabīgu “ticēt/neticēt” svārstu, atstājot pamatīgu pēcgaršu un nedodot galīgu atbildi, kādu nav arī daudzās dzīves jomās, līdz ar ko atliek paļauties vien uz pieņēmumiem. Novatorisks veikums arī Drulles iepriekšējo projektu kontekstā, pārejot no reālu faktu iemiesošanas trīsdimensiju skulptūriņās uz multimediālu fikcijas dokumentāciju.”
Par to, kas tēlniekam šķiet galvenās vērtības kā savos, tā citu mākslinieku darbos, un tēmām, kuras viņš izvēlas iztirzāt un izstāstīt, vaicājām Purvīša balvas nominantam Ivaram Drullem.
Kas, Jūsuprāt, ir mākslas galvenā vērtība?
Pārsteigums.
Vai Jūsu darbos svarīgākā ir kopaina vai detaļas?
Kopaina, kas sastāv no ļoti precīzi saliktām detaļām.
Kas ir Jūsu autoritātes mākslā?
Autoritātes bija studiju gados, kad es vēl meklēju ceļu, tagad cenšos pats saviem spēkiem peldēt atklātā jūrā.
Vai, uzsākot jaunu darbu, Jums allaž ir skaidrs, kādu vēlaties redzēt gala rezultātu?
Zinu, kādai sajūtai būtu jāpārņem iedomātais ideālais skatītājs, bet, ar kādiem līdzekļiem es spēšu to sasniegt, darba sākumā man nav ne mazākās jausmas.
Vai Jūs apzināti meklējat saviem darbiem provokatīvas, strīdīgas tēmas vai tās pašas atrod Jūs?
Provokatīvas tēmas nemeklēju, jo tur pastāv sekluma risks. Provokācija provokācijas dēļ ir lēts triks. Bet strīdīgas tēmas – jā. Daudzas no labākajām sarunām ir smalks strīds.
Kādas mākslas kolekcijas ietvaros nokļūstot Jūsu darbam, Jums būtu patiess lepnums?
Ja kādreiz dzīvē izdotos redzēt savu darbu vienā telpā ar kādu Pikaso, nu kaut vai tālākajā stūrī, tad šo sajūtu varētu saukt par ‘patiesu lepnumu’.
Ko Jums kā māksliniekam nozīmē jau otrā nominācija Purvīša balvai?
Nominētais darbs ir tas pats, kuru es pagājušogad konkursā piedāvāju kā Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē. Lai arī tur neaizbraucu, ir ļoti patīkami uzzināt, ka šis darbs nav nemaz tik peļams.
Ko Jūs pats uzskatāt par savu lielāko sasniegumu mākslā?
Gadus piecus atpakaļ biju tādā kā radošā strupceļā, un likās, ka mākslai ir jāmet miers. Lielākais sasniegums ir tas, ka toreiz es izdomāju, ko es mākslā gribētu darīt un kādus stāstus stāstīt.