Intervija ar Helēnu Heinrihsoni

Lai radītu, jābūt nemieram. Intervija ar gleznotāju Helēnu Heinrihsoni.

Saite uz interviju: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/lai-raditu-jabut-nemieram-intervija-ar-gleznotaju-helenu-heinrihsoni.d?id=49509523

šovasar galerijā “Māksla XO” bija skatāma Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Ar ūdenskrāsām”, kas gleznotājai nesusi nomināciju “Purvīša balvai 2019”.

Kopš Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvēšanas 1973. gadā Helēna Heinrihsone nepārtraukti ir pierādījusi sevi kā vienu no spilgtākajām un nozīmīgākajām personībām Latvijas mūslaiku glezniecībā. Publikai viņa rādījusi vairākus desmitus personālizstāžu un aktīvi piedalījusies arī grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Viņas darbi iekļauti muzeju kolekcijās Vācijā, Krievijā un ASV. 2007. gadā viņa saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni, saņemta arī “Lielā Kristapa” balva – “Labākais animācijas mākslinieks” (2008). 2009. gadā saņemta pirmā nominācija “Purvīša balvai”, bet 2016. gadā piešķirta “Mākslas akadēmijas balva”.

Nominācijas pamatojums: “Lai pilnībā atklātu mākslinieka radošo ieceri, akvarelis nav pateicīgākā tehnika, jo pieprasa perfektu amata prasmi un izcilu jūtīgumu. Helēnas Heinrihsones izstāde nerunā par pasaulē pašreiz uzmanības centrā esošiem “globāliem” jautājumiem – politika, klimats, konflikti –, bet apskata to it kā nenozīmīgo, bet tajā pašā laikā ikkatra cilvēka visaugstāk novērtēto – miera, laimes un harmonijas izjūtu, ko sniedz skaistais,” komentē mākslas zinātniece Astrīda Rogule.

Rozes jūsu darbos ir ierasts tēls, taču šoreiz tās kombinācijā ar vāzītēm izstādē bija skatāmas daudz maigākos toņos. Pastāstiet, kas Jūs iedvesmoja šai izstādei?

Pirmais iedvesmas avots ir brīnišķīgs rokas lējuma papīrs, izmērā 1,50 m x 1,05 m. šāds papīrs izraisa lielu cieņu un pietāti. Mans uzdevums bija to pārāk nesaķēpāt, jo, strādājot ar akvareli, papīram jāļauj elpot. Savādāk var gleznot arī uz sienas vai grīdas. Rozes, tostarp tās, kas nāk arī no mana dārza, ir jau daudz studētas. šoreiz otrais izstādes varonis pēc papīra ir mazās vāzītes. Visas ir manis pašas savāktas, pirktas, gan atrastas Talsu second-hand veikalā, gan vestas no Itālijas un Parīzes Clignancourt kvartāla. Ar ko tās izceļas? Ne jau ar savu lielo skaistumu, bet drīzāk ar pilsonisko rotāšanās veidu. Es tās uzlūkoju ar humoru. Iespējams, kādreiz tās cilvēkiem nozīmējušas daudz vairāk nekā man tagad, cilvēki bijuši laimīgi tādas vāzītes iegādāties, un, iespējams, tās novietotas goda vietā. Laikam mainoties, tās nonāk izgāztuvē vai dažādās vietās, kur cilvēki rokas un meklē kaut ko īpašu. Ceru, ka tie darbi netiek uzlūkoti tik nopietni, kā varētu būt. Turklāt es gleznoju vasarā, un vasara laukos ir ļoti piemērota akvarelim. Ļoti daudz domāju, ne tik par rozēm, bet cilvēku tieksmi rotāt savu dzīvokli, sevi – kā un ar ko tas tiek darīts.

šajos darbos bija jūtams vasarīgs vieglums. Vai gadalaikam ir ietekme uz Jūsu radošo procesu?

Patiesībā nav. Man viens no mīļākajiem, dārgākajiem mēnešiem ir veļu laiks, kas gan citiem var likties draudīgs. Es kā skorpions mīlu rudeni – jo sliktāks un skarbāks laiks, jo man vairāk patīk.

Vai ir jābūt kādām īpašām iekšējām sajūtām, lai Jūs varētu gleznot? Kur smeļaties iedvesmu saviem darbiem?

Pirmkārt, jābūt nemieram. Redzu, ka šādu stāvokli, kas nāk pirms gleznošanas, neizjūtu tikai es. Tas pats ir Ivaram Heinrihsonam. Sākam vairāk strīdēties un krist viens otram uz nerviem. Tāpēc, ka pirms darba uzsākšanas atrodies tādā kā zemajā startā, kad viss traucē. Vajag ātrāk nonākt uz finiša taisnes. Ir jābūt uzkrājumam, kurš pats laužas ārā. Bet strādājot ir jānomierinās. Cilvēks kļūst uzbudināts, kā gatavojoties lielai ballei.

Iedvesmu dod ārējie un iekšējie faktori. Krājas dzīves rūgtums vai prieki, bet citreiz noteicošie ir ārējie faktori. Piemēram, ieraugi to pašu rozi saulē vai sniegā, vai lietū. Vismaz man tas ir divējādi. Un ir kaut kas tāds, kas tevī perinās – neapmierinātība, ilgas. Visi šie faktori stimulē darbu.

Vai mākslas baudītājam ir būtiski saprast to, kādu domu mākslinieks darbā ielicis, vai katram pašam var veidoties sava ilūzija?

Protams, ka ir interesanti, kā cilvēki darbus uztver. Tomēr tas, kā darbu uztver skatītājs, mani ne mazākajā veidā neiespaido. Izņemot tuvākos draugus vai ģimeni, ir miljoniem cilvēku, līdz ar to nemaz nevar zināt, ko domāt, radot darbus. Tāpēc es par to nemaz nedomāju!

Kas, jūsuprāt, ir mākslas galvenā vērtība?

Kara ainas nav vērts gleznot. Ieslēdz TV vai citu aparatūru un vari redzēt visu pasauli, katru vietu uz zemeslodes. Visur arī ir iespējams aizbraukt. Laikam vērtīgākais ir garīgās vērtības, kas ir tevī. Tās, kas ir nepārejošas. Neesmu liels Bībeles lasītājs, bet domāju, ka galvenās ir tādas vienkāršās patiesības, cilvēciskums. Mākslā tagad ir tā, ka visi ir ļoti veikli mākslinieki. Var veikli uzgleznot, izkrāsot fotogrāfijas, var ņemt palīgā visādus palīglīdzekļus. Tāpēc citkārt naivs pašdarbnieks uzrunā pat vairāk, jo tā profesionālā rutīna citreiz ir vienkārši garlaicīga.

Kā raugāties kopumā uz tehnoloģiju ienākšanu mākslā?

Neticu, ka tas varētu pārņemt mākslu. Roku darbs vienmēr ir dārgāks nekā mehāniskas lietas. Modes tendences jau var novērot visu laiku. Parādās kāda spilgta personība, un, ja viņai veicas, viņa ieiet starptautiskā mākslās apritē. Pirms gadiem 10 parādījās gleznotājs Doigs, un pēkšņi izrādījās, ka glezniecība atkal ir modē. Ir tik daudz nejaušību. Regulāri apmeklējam ARCOmadrid un citas lielas meses, kur tagad var redzēt, ka ir tik daudz glezniecības, ir pat tekstils! Visas tendences griežas kā liels rats. Galvenais, lai pašam būtu azarts par to, ko dari.

Droši var sacīt, ka starp šā gada “Purvīša balvas” nominantiem esat viena no pieredzes bagātākajām māksliniecēm. Cik nozīmīga jums ir profesionālas žūrijas atzinība? Cik tas svarīgi, samērojot ar izstāžu apmeklētāju atzinību?

Es to negribētu salīdzināt. Tieši pirms desmit gadiem man bija izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kura arī tika izvirzīta “Purvīša balvai”. Daži darbi tika izstādīti arī “Arsenalā”. Domāju par “Purvīša balvām” – kā un ar ko izvirza? Protams, ir atšķirība – piepildīt muzeju vai galeriju. No vienas puses, var jau izvirzīt arī par vienu darbu. Un galu galā, kas ir balva? Balva ir žūrija. Vai tu esi apmierināts vai neapmierināts? Aizmirsti par savām emocijām, bet paskaties uz cilvēkiem, kas to balvu piešķir. Balvu nepiešķir nekāda elkdievība, kas varbūt būtu neietekmējama vai objektīva. Žūriju veido cilvēki. Tas ir interesanti. Saņemt nomināciju ir ļoti pagodinoši, bet neizslēdz, ka neapbalvotie darbi būtu sliktāki kā apbalvotie. Protams, tas ceļ cilvēka pašapziņu, īpaši jaunākam māksliniekam, turklāt var atstāt tīri ekonomisku iespaidu – piesaistīt pircējus – gan privātos, gan muzejus. Taču mākslinieka darbs nekļūst ne sliktāks, ne labāks no tā, ka tas ir apbalvots.

Kāda, jūsuprāt, ir Purvīša balvas nozīme Latvijas vizuālajā mākslā?

Tas ir ļoti svarīgi. Lai arī šī ir privāti iedibināta balva, uztveru to kā valstisku notikumu. Latvijā tik ļoti maz kas notiek, bet šis apbalvojums ir regulārs un sniedz arī naudas balvu. Mums ir bijušas cita veida balvas, bez naudas seguma. Tomēr tas, manuprāt, ir nepareizi. Ļoti priecājos un lepojos par to, ka mums tāda balva ir.