Intervija ar Annu Ķirsi

Kā piešķirt jaunu eksistenci jau zināmajam. Intervija ar komponisti Annu Ķirsi.

Saite uz interviju: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/ka-pieskirt-jaunu-eksistenci-jau-zinamajam-intervija-ar-komponisti-annu-kirsi.d?id=49377703

oktobrī tika izziņoti “Purvīša balvas” 2017. gada trešā ceturkšņa nominanti. Viņu starpā nomināciju pirmo reizi saņēmusi arī komponiste Anna Ķirse. šo nomināciju nesis viņas un Ata Jākobsona kopīgi radītais darbs, kuru bija iespējams skatīt šajā vasarā, alternatīvās kamermūzikas festivālā “Sansusī”.
Anna Ķirse 2010. gadā ieguvusi bakalaura grādu tiesību zinātnēs Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, bet šogad absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas lektora Jāņa Petraškeviča kompozīcijas klasi. Viņa regulāri apmeklē starptautiskas meistarklases Berlīnē, šveicē, Itālijā, u.c.

Savā darbībā Anna veiksmīgi apvieno akadēmisko izglītību un Latvijas alternatīvās elektroniskās mūzikas ietekmi, kas vainagojies ar daudzveidīgiem un spilgtiem muzikāliem projektiem, piemēram, laikmetīgo operu ciklu “Lulu”, autorkoncertu projekta “Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III” noslēgumā, viņa veidojusi oriģinālmūziku Aika Karapetiana filmai “MOŽ” (2014). 2016. gadā festivālā “Sansusī” notika pirmizrāde viņas veidotajai “Koku operai”, kuras otrā daļa pirmatskaņojumu piedzīvos 2018. gada festivālā “Sansusī”, kā arī nākamā gada septembrī ar tiks demonstrēta Somijas ziemeļu mežos, kļūstot par nacionālā parka idejas vēstnesi. Savukārt, šajā oktobrī festivāla “Skaņu mežs” apmeklētāji varēja noklausīties Annas autordarbu “Artifex Auditions”, ko diriģenta Artūra Gaiļa vadībā atskaņoja desmit cilvēku instrumentālais ansamblis.

Nomināciju komentē “Purvīša balvas” eksperts Kaspars Vanags: “Aizlaistajā Susējas pamatskolas ēkā, kurp skatītāji nonāk cauri naktij un meža takām, iemitis nedefinējams notikums, kurā vīd atblāzmas gan no mistērijām un romantisma ēras masonu rituāliem, gan no 19. gs. otrās puses orientālisma un vēl tik nesenā new age. Tomēr vistrāpīgāk notikuma pieredzi varētu izteikt apgalvojums, ka Džons Faulzs romānā “Burvis” jungiāniešu izspēlētos arhetipu rituālus nevarētu iemiesot dzīvē veiksmīgāk nekā šis duets. Neticami rūpīgs un radošajos lēmumos izsvērts, izpildījumā nesteidzīgs un tēlu sistēmās pilnasinīgs darbs, kuru diemžēl nav iespējams adekvāti pārnest mākslas ekspozīciju zālei piemērotā izstādē.” Jāpiebilst, ka mākslinieks Atis Jākobsons un komponiste Anna Ķirse šo darbu veidojuši sadarbībā ar māksliniekiem Maiju Mackus, Niku Edušu un Bredu Neitensonu (Brad Nathanson).

Anna, šīs vasaras “Sansusī” festivālā atrādītais projekts, ko veidojāt kopā ar Ati Jākobsonu, nesis jums nomināciju vizuālās mākslas apbalvojumam “Purvīša balva”. Taču darbs bija skatāms vien festivāla apmeklētājiem. Tāpēc lūgtu ieskicēt, kāds tad bija darba koncepts, jūsu loma tajā un ko vēlējāties ar to pavēstīt?

Izstādes “Dark Night of the Soul” aprakstā tika uzsvērts, ka tās “pamatā ir laikmetīgā, vēsturiskā, arhaiskā un autentiskā attiecību transformēšana caur psihomaģiski filozofisku pieeju – tīrā intuīcijā tika veikts personīgs atklāšanas un radīšanas rituāls, meklējot vēstures pirmsākumus – kosmiskās radīšanas impulsu, pirmavotu”. Lai izjauktu robežu starp realitāti un fantāziju, eksperimentējām ar formas, laika un telpas dimensijām. Ar mitoloģisku būtņu, pusdievu un citu tēlu palīdzību mēģinājām piešķirt jaunu eksistenci jau šķietami zināmajam.

Atis mani uzaicināja izstādei veidot skaņas instalāciju. Jau iepriekš zinājām, ka šī izstāde tiks demonstrēta tieši festivālā “Sansusī”. šis festivāls ir ļoti maģisks. Tā veidotāji dod māksliniekiem radošo brīvību, kas, protams, ir ļoti svarīga jaunrades procesā. Domāju, daudzi man varētu piekrist, ka festivāls ir vienas no trim skaistākajām dienām visa gada laikā. Mani īpaši uzrunā, ka tas notiek mežā, brīvā dabā.

Sākot kopīgi attīstīt skanisko vīziju, mēs nonācām pie tā, ka vēlējāmies veidot performanci. Vēlāk izlēmām, ka instrumenti jāveido pašrocīgi, padarot tos par neatņemamu izstādes sastāvdaļu un nojaucot ierastās robežas, kur skaņdarbs izstādē ir tikai fons. Vēlējāmies panākt saplūšanu. Instrumentu uzbūvi mums palīdzēja realizēt Ņujorkā dzīvojošais mūziķis un arhitekts Breds Neitensons. Lai vēl vairāk sasniegtu Ata mākslas un manas mūzikas mijiedarbi, ierosināju, ka instrumentus varētu spēlēt mēs paši, nevis profesionāli atskaņotājmākslinieki.

Darbs ar Ati bija emocionāli ārkārtīgi jūtīgs un niansēts, tas sevī ietvēra arī ilgu sagatavošanās procesu. Mums abiem bija svarīgi, lai katra skaņa ir pamatota un izriet no kopējās izstādes koncepcijas, tādēļ skaņdarbu veidoju no Ata balss ierakstiem. Vairākas reizes devos pie viņa uz darbnīcu, tā vēl vairāk pietuvojoties radošajam procesam. Veicu audio ierakstus, no kuriem veidoju tādu kā Ata balsu kori. Skaņdarbā izmantoju arī ierakstus no tā, kā Atis ar ogli zīmē uz sienām, kā arī no tā, kā viņa darbnīcā skan dažādi priekšmeti. Izmantoju arī transformētu dažādu stīgu skanējumu. Vēl ļoti būtiski skaņdarbu bija veidot tā, lai tas tembrāli saskan ar mūsu radīto instrumentu specifisko skanējumu.

Izstādes skaniskā veidola fragments 2017. gada jūlijā izskanēja arī mākslas muzejā Lugāno. Tas bija kā “Dark Night of the Soul” idejiskais vēstnesis, jo kopīgais darbs ar Ati vēl bija procesā, bet man bija svarīgi un interesanti paskatīties uz esošo materiālu no malas, ar nelielu distanci.

Kad komponēju, gandrīz nekad par publiku nedomāju. Mans mērķis nav patikt, mans mērķis ir nodot savu individuālo redzējumu, savas sajūtas, kaut kādu daļu manas enerģijas. Publiku kā kopumu veido katra cilvēka personība, un tas, kā tiek uztverta mūzika, ir atkarīgs no klausītāja muzikālās sagatavotības, intelekta, klausīšanās pieredzes un pat tā brīža emocionālā stāvokļa. Līdz ar to domāt par publiku radošā darba sākumā, vidū vai beigās ir pat kaut kādā mērā bezjēdzīgi. Protams, es labprāt uzklausu konstruktīvu kritiku, bet tikai ar nosacījumu, ja klausītājs skaņdarbā ir iedziļinājies. Anonīmi komentāri un virspusēji vērtējumi mani neinteresē.

**Kā aizsākās jūsu un Ata sadarbība? **

Mēs ar Ati jau kādu laiku vēlējāmies sastrādāties, šo izstādi plānojām diezgan sen. Pirmo reizi tikāmies pirms vairākiem gadiem viņa tā laika darbnīcā. Mani ļoti uzrunā gan Ata mākslinieciskais redzējums, gan viņa personība. Viņš ir smalkjūtīgs, dvēselisks un ļoti dziļš cilvēks. To var sajust arī viņa mākslā un ikdienas komunikācijā. Darbs pie šīs izstādes nebija tikai darbs, tā bija arī draudzība, saprašanās dvēseliskā līmenī. Spilgti atceros tās pāris dienas, kad Atis atbrauca pie manis ciemos uz Bērzciemu, kur īrēju mazu mājiņu tieši pie jūras. Mēs ilgi runājām, pastaigājāmies, dalījāmies sajūtās par mūsu dzīves redzējumu un mākslu. Tas noteikti palīdzējis mūsu savstarpējā mākslinieciskajā saskaņā. Vērtīgs un īpašs laiks bija arī Aknīstē, kad dzīvojām tur nedēļu pirms izstādes atklāšanas. Pa dienu strādājām, domājām, runājām, vakarā Atis spēlēja tibetiešu bļodas. Tā bija mierīga, skaista un ļoti radoša nedēļa.

Kā atšķiras radoša sadarbība muzikāla projekta ietvaros starp vairākiem mūziķiem un sadarbība starp atšķirīgu mākslas disciplīnu pārstāvjiem? Cik nozīmīgi Jums ir sadarboties ar citiem mūziķiem un māksliniekiem?

Man šķiet, ka visa pamatā ir cilvēciskā komunikācija, līdz ar to nav starpības, vai strādāju ar diriģentu un ansambli vai ar citu disciplīnu māksliniekiem. Man patīk tā radošā procesa daļa, kad notiek skaņdarba mēģinājumi ar mūziķiem vai domu apmaiņa ar cita veida māksliniekiem, jo, kad komponēju, vienmēr esmu viena, ļoti daudz laika pavadu pie sava rakstāmgalda, savā skaņu pasaulē un savās sajūtās. Vienmēr rūpīgi izvēlos cilvēkus, ar kuriem vēlos sastrādāties. Īpaši veiksmīga sadarbība izvērtusies arī ar “Koku operas” komandas māksliniekiem Katrīnu Neiburgu, Andri Eglīti, Andri Kalnozolu un Austri Mailīti. Ir patīkami un interesanti strādāt, jo viņiem piemīt gan radošās, gan intelektuālās kvalitātes, kas man ir svarīgi, tas rosina un iedvesmo mani strādāt. Nesen atgriezāmies no Somijas ziemeļu mežiem, kur 2018. gada rudenī tiks uzvesta “Koku opera”. Man patīk šīs komandas vēriens, nekas nav neiespējams, strādājot ar viņiem, rodas tā īpašā brīnuma sajūta.

Ko jums, kā komponistei, nozīmē nominācija “Purvīša balvai”?

Bija negaidīti uzzināt, ka esmu nominēta. “Purvīša balva” tomēr nav mūziķu ikdiena, tāpēc tas bija pārsteigums. Komponējot par tādām lietām daudz nedomāju, cenšos iespējami kvalitatīvi un augstvērtīgi padarīt savu darbu, bet, protams, profesionāļu novērtējums ir patīkams. Purvīša balvai sekoju līdzi jau vairākus gadus. Mani spēcīgi uzrunāja Miķeļa Fišera radošais veikums, arī Ginta Gabrāna darbs, Kristapa Epnera “Vingrinājumi” un Ata Jākobsona “Dark Matter”. Mani kā komponisti iedvesmo arī mākslā piedzīvotais, radot plašāku un daudzveidīgāku uztveres spektru.