Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus, kas notikuši laika posmā no 2015. gada 1. jūlija līdz 30. septembrim, Purvīša balvas ekspertu darba grupa balvai, kas tiks pasniegta 2017. gada februārī, ir nominējusi trīs māksliniekus:
Voldemāru Johansonu par videoinstalāciju „Slāpes” starptautiskā Jaunā teātra festivāla „Homo Novus” ietvaros / bijušajā tekstilfabrikā “Boļševička” (04.–10.09.2015.)
Nominācijas pamatojums: „Autors mērķtiecīgi interesējas par skaņas, kā arī citu viļņu kustību dabā un, izejot no uzkrātajām zināšanām un prasmēm, rada monumentālu mākslas tēlu – okeāna vētras pieminekli. Meditatīvi noraugoties tajā, var labi sajust arī šausmu atblāzmu, kas vienā mirklī pārņemtu vērotāju, ja tas atrastos tiešā kontaktā ar dabisko, nevis mākslas valodā tulkoto stihiju.
Johansona darbs ir novators, aktuāls, 21. gadsimta uztveres specifikai adekvāts mākslas vēsturē aprobētā žanra – marīnas risinājums ar trāpīgu un dziļu iedarbību. Tā jēga ir pārdzīvojums – stihijas sajūtas tvērums un ģenerēšana skatītājos (kuru dvēselēs, zināms, arī laiku pa laikam mēdz plosīties stihijas), savukārt lielākā veiksme – spēja atteikties no visa liekā.
Šāds tehnoloģiju laikmeta mākslas darba radīts pārdzīvojums nebūtu iespējams, ja tam trūktu izpildījuma perfekcijas, ko Johansona darbā nodrošinājuši operatori Andrejs Rudzāts un Māris Pilāts, kā arī skaņas redaktors Ernests Ansons,” uzskata Aiga Dzalbe.
„Dabas stihiskums un varenība kā klasiska romantisma laikmeta tēma Voldemāra Johansona grandiozajā videodarbā ar vētrā bangojošo okeāna virsmu kļūst par jaunu, mūsdienu tehnisko iespēju nodrošinātu, vizuālu un emocionālu pieredzi. Projekcijas izmērs, kvalitatīvais optiskais izpildījums un skaņas pavadījums fascinē ar iespēju neklātienē un drošībā vērot force majeure iekšējo struktūru un estētiku,” papildina Daina Auziņa.
Gintu Gabrānu par personālizstādi – gaismas, skulptūru un 3D videoinstalāciju “Sešas galvas” mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” ietvaros / LNMM izstāžu zālē „Arsenāls” (05.09.2015.)
Nominācijas pamatojums: „Gints Gabrāns vienai naktij bija mobilizējis iespaidīgus radošos un tehnoloģiskos resursus, vienotā telpas instalācijā rezumējot vairākus autorizētus mākslinieciskās izpētes virzienus, ar kuriem strādājis pēdējos gados: pašveidojošās formas “ne no kurienes”, objektu skenēšanu pa slāņiem (izmantota teātrī Maskavā), 3D efektus un skaņu instalāciju (līdzautors Toms Auniņš). Īpašais salikums atklāja pazīstamo tehnoloģiju jaunas tēlveides iespējas. Gabrāns droši ielauzies grūtajā laikmetīgās mākslas subžanrā „liels un efektīgs”, sasniedzot latviešu mākslā līdz šim neredzētu kvalitāti,” vērtē Vilnis Vējš.
„Pustumsā, kas mijās ar asiem spilgtas gaismas uzplaiksnījumiem un mazāk vai vairāk komfortablā troksnī, ko radīja pārdomāti atlasītā fona mūzika, notika ēnu teātris. Teju levitējošās, biomorfas formas atgādinošās skulptūras, to 3D projekcijas un ēnas organizēja plašo izstādes zāles platību ar augstu velvētajiem griestiem. Mērogu saspēle un vizuālā dinamika radīja spēcīgu, vienotu ekspozīcijas tēlu,” papildina Daina Auziņa.
Ievu Epneri par videodarbu „Piramīdas četras versijas” izstādē „Paradīze jaunam cilvēkam” / kim? Laikmetīgās mākslas centrā (15.08.–27.09.2015.)
Nominācijas pamatojums: „Ievas Epneres izstāde atspoguļoja, cik dažādos veidos nesenā padomiskā pagātne var būt klātesoša šodienā. Māksliniecei bija ļoti pateicīgs izejmateriāls – pamesta bijusī padomju ogļrūpniecības pilsēta Piramīda, kas patiesībā atrodas Norvēģijai piederošā salā un kurā teju divdesmit gadus laiks ir iekonservējies.
Šodienas mākslā man kā skatītājai pietrūkst spēcīgu stāstu, un šajā izstādē tas bija risināts gan caur dokumentālu, gan vizuāli telpisku pieeju, arhitektoniskām un instalācijas formām. Vienlaikus tā bija arī stāsta stāstīšana ar iztēles palīdzību – aicinot skatītāju daudz vairāk iztēloties nekā ieraudzīt,’’ izvēli pamato Ieva Astahovska.
„Dokumentālā videodarba „Piramīdas četras versijas” varoņi izstāsta, ka šajā zemes nostūrī, kurā laiks ir apstājies un mūsdienu pārsātinātā pasaule nav ielauzusies, viņi var justies vienoti ar dabu, savā veidā – būt laimīgi,” papildina Elita Ansone.
Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja deviņus mākslas notikumus, tai skaitā:
EKSPERTI 2015. – 2016. GADĀ
No 2014. gada 8. decembra līdz 2016. gada decembrim Purvīša balvas ekspertu darba grupā darbojas LNMM 20. gs. 2. puses – 21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas „Arsenāls” vadītāja Elita Ansone, mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane, mākslas kritiķis Vilnis Vējš, filosofijas doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens, mākslas zinātniece Aiga Dzalbe, mākslas zinātniece, LNMM Krājuma darba vadītāja Daina Auziņa un lektore, kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.
PURVĪŠA BALVA
Purvīša balva dibināta 2008. gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu „Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi „Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gada februārī ieguva Andris Eglītis par personālizstādi „Zemes darbi”, bet ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika pasniegta Miķelim Fišeram par personālizstādi „Netaisnība”.
Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA „Alfor”. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas kultūras projektu aģentūra INDIE un aģentūra „P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības”.
