29.07.2015

Mākslas galvenā vērtība ir komunikācija. Saruna ar mākslas zinātnieci Aigu Dzalbi

Links uz inetrviju: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/makslas-galvena-vertiba-ir-komunikacija-saruna-ar-makslas-zinatnieci-aigu-dzalbi.d?id=46273263

Purvīša balvas 2017 eksperti strādā intensīvi, lai ik ceturksni noteiktu arvien jaunus balvas nominantus. Šī gada pirmo divu ceturkšņu nominanti jau zināmi, un žūrija iestrādājusies. Viena no Purvīša balvas ekspertēm, mākslas zinātniece Aiga Dzalbe bija gatava dalīties savos uzskatos par objektīvu vērtējumu mākslas darbos un jaunajiem mākslas entuziastiem.
 
Purvīša balvas ekspertu pulkā esat pirmo reizi. Vai šis ir tāds sava veida izaicinājums? Jums piedāvāja šo vietu - uzreiz piekritāt? Vai tomēr bija apdomāšanas periods?
Piekritu bez garas domāšanas un savtīgu iemeslu dēļ. Man vienmēr ir šķitis interesanti turēt roku uz pulsa, iespēju robežās apmeklēt visas izstādes un piespiest sevi līdz galam izdomāt, ko īsti esmu tur redzējusi un kāds ir mans viedoklis par redzēto. Tā kā mani arī īpaši nesatrauc iespēja, ka personīgais viedoklis var izrādīties nepopulārs vai kādam netīkams, nebija iemesla atteikties.
 
Šī gada februārī tika pasniegta jau ceturtā Purvīša balva. Kāds ir Jūsu vērtējums par iepriekšējā perioda nominantiem? Vai kas spilgts palicis atmiņā?
Visi bija lieliski mākslinieki, bet nu vīrieši vien, kas īsti nesaskan ar demogrāfisko situāciju profesionālajā vidē, kur nomācošā pārsvarā darbojas dāmas.
 
Tas ir ļoti grūts darbs - novērtēt mākslu. Vai mākslu vispār ir iespējams objektīvi novērtēt? Kā iespējams piešķirt labāko vērtējumu?
Viens vērtētājs nevar, jo tad vērtējums būs subjektīvs. Ja gribam objektivitāti, ir nepieciešams konsīlijs vai diskusija, vai vislabāk abi kopā. Tāpēc es cienu katras pūles un apņemšanos paust savas domas publiski sabiedriskajos medijos, jo jebkurš raksts vai runa var raisīt diskusiju kaut vai tikai raksta autora/runātāja un lasītāja/klausītāja starpā. Bez šīs domu apmaiņas, kas sākotnēji balstās subjektīvos, intuitīvos vērtējumos un pēc tam tiek apaudzēta ar dažādiem racionāliem un kontekstuāliem argumentiem, nekāda puslīdz pieņemama objektivitāte nebūs iespējama.
 
Vai iekšējās sajūtas spēlē lielāko lomu?
Tas, ka iekšējās sajūtas spēlē lielāko lomu, ir labi un pareizi, citādāk nemaz nevar būt. Pamēģiniet analizēt darbu, kas jums ir vienaldzīgs, un redzēsiet, ka pēc iedziļināšanās, neizbēgami raisīsies vai nu patika vai nepatika.
 
Kas, Jūsuprāt, ir mākslas galvenā vērtība?
Es nezinu. Pirms daudziem gadiem kaut kur lasīju, ka mākslas vēsture esot viena vienīga mitoloģiskas matricas kopēšana. Diemžēl savā vieglprātībā pat neesmu piefiksējusi viedā vai varbūt vīzdegunīgā autora vārdu.
Taču ļoti iepatikās šī autora doma, kas norāda, ka mākslas vērtība ir kaut kādas specifiskas informācijas par mums nodošana un saglabāšana. Iemiesojoties jelkādā veidolā, par mums saglabājamajai informācijai jau tīri etimoloģiski sanāk saistīties ar tādiem Kronvaldu Ata latviešu valodā ieviestiem jēdzieniem kā "daile" un "māka". Zināms, neviens negrib tikt iemiesots neglīti un nemākulīgi. Skatoties īsākā laika nogrieznī, varu piekrist, ka mākslas galvenā vērtība šodien ir komunikācija.
 
Vai tehnoloģiju laikmetā mākslai ir nākotne? Kāda, Jūsuprāt, tā ir? Vai pasaules pieredze rāda, ka tehnoloģijas aizvien vairāk iet roku rokā ar mākslu? Vai tomēr mākslinieki aizvien vairās no tehnoloģijām?

Jā, tehnoloģijas aizvien vairāk iet roku rokā ar mākslu. Tāpat kā citas sfēras arī māksla mainās jauno tehnoloģiju ietekmē. Vispirms - 90. gados tā nereti kļuva eksperimentāla, tagad pārsvarā turpinās romantiskās un kvazizinātniskās līnijās. Lieliskie "RIXC" un "Orbīta" loka mākslinieki ir visdrošākais apliecinājums tehnoloģiju barotam mākslas potenciālam Latvijā.
 
Vai ir tāds īpašību kopums, kam būtu jābūt ikvienam māksliniekam? Ja, jā, kāds?
Nē, tāda īpašību kopuma, manuprāt, nav vis. Mākslinieki mēdz izrādīties ļoti dažādi - maigi un jūtīgi, nikni vai provokatīvi. Specifiskas vēlmes varētu minēt, runājot par konkrētiem mākslas veidiem. Grūti, protams, iedomāties mākslinieku, kuram trūkst radošuma un jūtīguma per se.
 
Kādam, Jūsuprāt, ir jābūt Purvīša balvu pelnījušam mākslas darbam?
Tādam, kas atbilst balvas nolikumam.
 
Jūs ikdienā saskaraties ar jaunajiem mākslas studentiem. Kā vērtējat mākslinieku jauno paaudzi?
Ar mākslinieku jauno paaudzi viss ir kārtībā. Šogad maģistra darbu klāstā mani pārsteidza proporcionāli uzkrītošā tendence vizuālo darbu balstīt savas dzimtas sakņu pētījumā, kam droši vien ir tiešs sakars ar literatūrā veiksmīgo vēstures romānu sērijas kampaņu.
 
Vai jūtat no jaunajiem milzīgu vēlmi tikt pamanītam Latvijas mākslas vidē?
Vēlme tikt pamanītam ir atkarīga no rakstura un ambīcijām. Tomēr jauniešu vidē aizvien vēl populāri šķiet it kā šķaudīt uz vietējo mākslas dzīvi un mēģināt lauzties pēc atzinības Eiropā.
 
Kāds ir galvenais vēstījums, kuru Jūs vēlētos nodot saviem esošajiem un bijušajiem studentiem vai varbūt ikvienam Latvijas māksliniekam?

Lai viņi nemoka skatītājus ar darbiem, kas tapuši bez iekšējas nepieciešamības. Ja kādam, neskatoties uz valdošajiem trendiem, ir patiesa vēlme gleznot puķes, tad viņam tas ir jādara bez kautrēšanās, un rezultāts būs vērtīgāks nekā tad, ja viņš mēģinās sevi lauzt un mānīties, piekabinot darbiem murgainas koncepcijas. Savukārt, ja kādam ir patiesa interese saskaitīt Raiņa lugā vai Dziesmu svētku repertuārā visbiežāk lietotos vārdus, tad arī viņam tā ir jārīkojas.