22.05.2017

Saruna ar Purvīša balvas 2017 laureātiem Annu Salmani, Krišu Salmani un Kristapu Pētersonu


Saite uz interviju: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/rinda-uz-tiksanos-bija-iespaidiga-petersons-un-salmani-par-dzivi-pec-purvisa-balvas.d?id=48866777 

Apritējuši jau trīs mēneši, kopš noskaidrots Purvīša balvas 2017 laureāts: 2017. gada 17. februārī balvu ieguva mākslinieku apvienība - Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons par izstādi "Dziesma" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā (19.06.–26.07.2015.). Aicinājām laureātus uz nelielu sarunu, lai noskaidrotu, kas mainījies pēc "Purvīša balvas" iegūšanas.
 
Šogad „Purvīša balvas” izstādei bija rekordliels apmeklētāju skaits - 21 tūkstotis cilvēku. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir aizvien lielāka interese par Latvijas laikmetīgo mākslu. Vai arī savā, mākslinieku pusē jūtat šo sabiedrības interesi?

Kristaps Pētersons: Īsti nezinu, kā mākslinieku pusē ir. Cerams, ka nav par traku. Bet tas, ka sabiedrībai ir interese par jaunu mākslu, ir brīnišķīgi – jo labāk sabiedrībai.
 
Krišs Salmanis: Rinda uz tikšanos ar māksliniekiem "Purvīša balvas" izstādē bija iespaidīga, jā. Ceru, ka Jums taisnība un tā atspoguļo kopēju intereses pieaugumu. Tas liecinātu par lielāku sabiedrības atvērtību. Vai vismaz, ka mākslinieki kļuvuši interesantāki.
 
Anna Salmane: Pēdējos gadus es pārsvarā uzturos ārpus Latvijas, tāpēc man grūti atbildēt uz šo jautājumu. Ļoti ceru, ka laikmetīgās mākslas izstāžu apmeklētāju skaits pieaug un tikai turpinās pieaugt. Tā taču ir māksla, kas runā mūsdienu valodā par tēmām, kas aktuālas šodien!
 
Vērojot apbalvošanas ceremoniju, varēja manīt Jūsu neviltoto pārsteigumu, kad tika nosaukts laureāts. Vai tiešām bijāt pārliecināti, ka balvu iegūs kāds cits?

K.P.: Es nebiju pārliecināts.
 
K.S.: Bija astotdaļpārliecība, ka balvu saņemsim mēs. Neviltotais pārsteigums bija par to, ka sapratām – tiešām nosaukti mūsu vārdi, bet savos "būs-nebūs" minējumos neesam izdomājuši, ko veiksmes gadījumā darīt tālāk. Tagad skaidrs, kāpēc citu balvu saņēmējiem allaž krūšu kabatā atrodas zīmīte ar sarakstu, kam pateikt paldies.
 
A.S.: Lai taupītu nervus, es lieki neprātoju par to, vai "Dziesma" balvu saņems vai ne. Vairāk domāju, kā godpilni izturēt līdz galam. Ceremonijas laikā es pūlējos ieturēt svinīgi nopietnu sejas izteiksmi, lai brīdī, kad nosauks laureāta vārdu, sejā neatspoguļotos nepārprotama vilšanās.
 
Vai tuvākajā nākotnē plānojat vēl kādu kopdarbu vai vairāk iesiet individuālu ceļu mākslā?

K.P.: Plānojam gan.
 
K.S.: Plānojam nākamā gada rudenī izstādīt kopēju darbu, bet līdz tam vēl katram savas ieceres. Ar Annu un Kristapu esam sadarbojušies jau divas reizes. Bija negaidīti viegli, un rezultāts atšķiras no tā, ko katrs taisām savā nodabā. Tāpēc jau laikus vienojāmies, ka jāsper arī trešais solis.
 
A.S.: Lai gan pārsvarā strādāju pie saviem darbiem, sadarbība ar Krišu un Kristapu bija tik organiska un rotaļīga, ka noteikti gribas to turpināt. Dažādie radošie procesi ne tikai bagātina viens otru, bet arī padara dzīvi interesantāku.
 
Vai mūzika ir pateicīgs „materiāls” mākslā?

K.P.: Domāju, ka ir. Difūzija tak ir interesanta lieta.
 
K.S.: Dažkārt var novērot, ka dziļas zināšanas traucē radošam darbam. Klasisks piemērs ir tik smalka plastiskās anatomijas pārzināšana, ka zīmējums sanāk kā uzskates līdzeklis, nevis mākslas darbs. Strādājot pie “Dziesmas”, mums ar māsu bija visas diletantu priekšrocības – brīvība aizrauties un nedomāt par noteikumiem, gaumi vai mūzikas vēsturi. Savukārt Kristaps apguva attēlu apstrādes datorprogrammu un darba vizuālo daļu – partitūru – izveidoja pats.
 
A.S.: Ideja darbam radās spontāni sarunas laikā, un tas, kādi materiāli vai prasmes nepieciešamas tās realizēšanai, tobrīd nebija svarīgi – gribējās to redzēt gatavu, un viss! Man vienmēr ir šķitis, ka starp mākslām mūzikai ir īpašas privilēģijas, jo tā iedarbojas uz cilvēku tik tieši un spēcīgi, kā vizuālā māksla reti kad spēj, tāpēc ir papildu prieks, ka bija iespēja ar to strādāt gan "Dziesmā", gan mūsu otrajā kopdarbā "Etīde".

Vai darbu „Dziesma” vēl būs iespējams apskatīt?

K.S.: Rudenī darbs bija izstādīts Tartu, bet šobrīd gan iesaiņots uz nezināmu laiku.
 
Ko Jums kā māksliniekiem nozīmē Purvīša balvas iegūšana?

K.S.: Krietnu laiku pēc balvas saņemšanas nevarējām saprast, ko tā īsti nozīmē un kā tagad jāizturas. Tā droši vien izpaudās tā pati mazvērtības mānija, pret ko iestājāmies “Dziesmā”. Nu jau spēju skatīt “Dziesmu” nedaudz atsvešināti, un pārņem prieks, ka tā tik augstu novērtēta.
 
A.S.: Māksliniekiem bieži nākas izdarīt izvēli, vai kāpināt dzīves kvalitāti vai atlicināt vairāk laika mākslas taisīšanai. Brīžos, kad sadzīve kļūst nomācoša, balva man sniedz morālu atbalstu. Savukārt tas, ka to saņēmām par kopdarbu, lai gan pārsvarā darbojamies kā individuāli mākslinieki, palīdz laureātes statusam nesakāpt galvā.
 
K.P.: Kā komponistam man ir grandiozs prieks, ka Krišs un Anna mani uzaicināja piedalīties – tā man ir galvenā balva.