13.02.2017

Saruna ar Purvīša balvas kandidātu Kristapu Epneru: „Mākslinieks palīdz skaidrot pasauli.”

Saite uz interviju: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/maksla-un-sports-saruna-ar-purvisa-balvas-kandidatu-kristapu-epneru.d?id=48509101 

Jau pēc dažām dienām noskaidrosim Purvīša balvas 2017 laureātu, taču pirms tam aprunājāmies ar vienu no balvas kandidātiem - mākslinieku Kristapu Epneru, kurš uz balvu pretendē ar personālizstādi ''Vingrinājumi''.

Pazīstams kā mākslinieks un grafiskais dizainers, Kristaps Epners ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un kopš 1996.gada piedalās izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Saņēmis vairākus apbalvojumus par grafisko dizainu un video, piemēram, “France – Baltic Video Art Festivāla balvu” 1993. gadā, kā arī 2006. un 2011. gadā ieguvis “Latvian Art Directors Club Adwards” balvu. Viens no mākslinieka zināmākajiem darbiem, pie kura viņš turpina strādāt jau vairākus gadus, ir “Skrējiens”. Tajā dažādās izteiksmes formās tiek iemūžināts mākslinieka skriešanas rituāla laikā piedzīvotais.
 
„Izvērsts, labi strukturēts un detaļās izstrādāts darbs, kas rāda laikmetīgajai mākslai neērtu vielu – fiziski trenētus un disciplinētus ķermeņus. Kvalitatīvi veidotais video “ievelk”, neļauj atslābt uzmanībai, kā virstēmu izvirzot sportu kā rituālu un meditatīvu, personību izsakošu praksi," – tā par personālizstādi ''Vingrinājumi'' izsakās mākslas kritiķis Vilnis Vējš.
 
''Izstādē video un instalācijas formātā notikusi iedziļināšanās profesionāla vingrotāja ikdienā. Inscenēts, fragmentēts dokumentālisms kā metode māksliniekam ļauj ne vien bezkaislīgi fiksēt, bet arī apbrīnot specifisko vidi un mērķtiecību, koncentrēšanos, neatlaidību, kas vērojama sportista it kā monotonajā dzīvē, tiecoties pēc skaidri definēta ideāla (šķietami kontrastējoša radošo profesiju pārstāvju dzīvesveidam). Interaktīvais, komunikablais iekārtojums minimālisma estētikā ieturēto ekspozīciju padara saistošu arī jaunākās paaudzes izstāžu apmeklētājiem," nominācijas pamatojumu papildina mākslas zinātniece Aiga Dzalbe.
 
Jau daudzus gadus esat ne tikai mākslinieks, bet arī sportists, tādēļ pieļauju, ka izstādes ''Vingrinājumi'' koncepts un nosaukums nav nejaušs. Kā radās ideja izstādei?

Soli pa solim. Pirmā asociācija ar Vingrošanas skolu ir mana tēva pieredze – viņš šajā skolā jaunībā ir vingrinājies. Otra – piedalījos slovēņu avangarda mūzikas grupas Laibach video The Whistleblowers filmēšanā Rīgā kā klipa mākslinieks. Grupas dalībnieku vietā tika filmēti vingrotāji. Tā arī bija pirmā reize, kad iekļuvu skolas vingrošanas zālēs. Pēc klipa uzņemšanas uz vingrošanas skolu aizvedu savu meitu. Skolas noteikumi ierobežo vecāku klātbūtni treniņu procesā – faktiski tā netiek pieļauta. Starp vingrotājiem un treneriem pastāv uzvedības kodekss, 10 baušļi, kas uz lapiņas burtiski pielīmēti pie vingrošanas zāles balsta. Ir retas reizes, kad vecāku klātbūtne tiek pieļauta – tās ir vingrotāju atskaites, skolas sacensības. Arvien biežāk, apmeklējot skolu, vērojot vingrotājus un uzsūcot šīs vietas īpašo gaisotni, radās ideja par personālizstādes tēmu peldošajā mākslas centrā Noass.

Kāds bija vēstījums, ko ar šo izstādi vēlējāties nodot skatītājiem?

Vingrinājumos apskatāmi 3 video, 10 sastinguši paklāji, vertikāli nostiprināta virve, zīmējumi uz sienām un fluorescentu spuldžu gaismas lauks. Video redzami sporta vingrotāji treniņa procesā izpildot dažādus vingrinājumus, paklāji izskatās īsti, virve patiesi ir īsta, zīmējumi ir metodiski, gaisma ir žilbinoši ritmiska. Dažādās tehnikās izgatavotos darbus apvieno disciplīna, piepūle, neatlaidība, tiekšanās un mērķtiecība. Izstāde ir par vingrinājumiem.

Vai mākslai un sportam ir kaut kas kopīgs? Jā jā, tad kas?

Kas nu es par sportistu – spēju tik turēt līdzi saviem sporta cīņu biedriem! Īstā sacenšanās vienmēr notiek pašam ar sevi, latiņas augšējās robežas pārnešana ir ļoti individuāla. Esmu garo gabalu skrējējs, un to iespējams salīdzināt ar māksliniecisko darbību. Lai būtu rezultāts, abās disciplīnās nepieciešama sistemātiska pilnveidošanās un izturība. 
 
Izstādes centrālais darbs ir video par vingrotājiem. To veidojot, sadarbojāties ar vairākām iesaistītajām pusēm – operatoriem, montāžas režisoru, ar pašiem vingrotājiem un viņu treneriem. Ko māksliniekam nozīmē darbs komandā? Vai tas neuzliek sava veida robežas?

Tā jau ir tikai tāda ilūzija, ka nepastāv nekādas robežas, iespējams izvairīties no jebkādas ietekmes un mēs varam būt kā tādas atsevišķas pašpietiekamas salas. Vienmēr, kad rodas darba ideja, jāatrod pareizais veids un forma, kā to realizēt. Veidojot darbus Vingrinājumiem, uzrunāju palīgus. Operatoriem, montāžas režisoram un komponistiem izstāstīju savu ieceri un iedrošināju būt radošiem. Mēs kļuvām ansamblis. Katra specifiskā zināšana un tehnoloģija ir tik komplicēta, ka vienīgais veids, kā nokļūt pie iecerētā rezultāta, ir sadarbojoties. Šī savstarpēji radošā mijiedarbība var kļūt ļoti stimulējoša! 

Kur smeļaties iedvesmu saviem darbiem?

Arī skrienot! Ideja rodas apskaidrības mirklī, katalizatori var būt visdažādākie. Parasti tas notiek procesa rezultātā, nodarbojoties ar mākslu, neartikulēti. Nākamais solis ir rediģēšana. Patiesībā tikai tad darbs arī top, iegūst savu veidolu – izvēloties un atmetot. Svarīgi neaizmirst un kaut kādā formā jaundzimušo piereģistrēt. Man bieži daudz kas piemirstas.

Divus savus dzīves gadus esat pavadījis Beļģijā. Vai un kā atšķiras mākslas vide Beļģijā no tās vides Latvijā? Vai uzskatāt, ka dzīve un gūtā pieredze Beļģijā, ir mainījusi Jūsu mākslinieka rokrakstu? Ja jā, tad kā? Ja nē – tad kādēļ, Jūsuprāt, tā?

Beļģijas posms bija iedvesmojošs un izaicinošs. Šajā laikā eksperimentēju un nonācu pie jaunām atklāsmēm. Salīdzinoši ilgie divi gadi ļāva gūt citu pieredzi, kas nebūtu iespējama īsu brīdi uzkavējoties ārpus Latvijas un apmeklējot tikai kādu konkrētu notikumu. Tā bija izkļūšana ārpus ierastās komforta teritorijas. Domāju, man izdevās ja ne gluži mainīt savu rokrakstu, tad konkrētāk apzināties, kādā virzienā turpināt strādāt. Beļģijas, īpaši Briseles mākslas vide atšķiras ar savu intensitāti un daudzveidību. Tur nav tādas centralizācijas, kāda pastāv Latvijā. Beļģijā attālumu starp pārējām pilsētām un to kultūras centriem nemana – vilciens ir ļoti ātrs un ērts līdzeklis, lai nokļūtu līdz interesējošam muzejam, galerijai vai izstādei. Beļģi, šķiet, vairāk ieinteresēti mākslas notikumos, nebaidās izteikt savu viedokli, nākt klāt pie mākslinieka un sarunāties. Mākslas teritorija profesionālā ziņā kopumā ir sakārtotāka. Jāatzīst, ka no praktiskā viedokļa realizēt darbu Beļģijā izmaksā dārgāk, tajā pašā laikā atrodami pieredzējuši meistari, kas īpaši specializējušies palīdzēt realizēt mākslas darbu.

Vai, Jūsuprāt, māksla Latvijā attīstās kontekstā ar mākslu pasaulē?

Neskatoties uz to, ka Latvijas sabiedrībai ir problēmas ar prioritātēm, tā ir salīdzinoši lēnīga un bieži vien arī neizlēmīga, mākslas process attīstās. Lai pilnībā varētu apgalvot, ka attīstāmies pasaules kontekstā arī mākslā – jāinvestē izglītībā un infrastruktūrā. Gudri jāuzbūvē un jāiekārto laikmetīgās mākslas muzejs!

da pēc Jūsu domām ir mākslinieka un mākslas loma sabiedrībā mūsdienās?

Apzīmējums “mākslinieks” ir ļoti vispārināts un izplūdis. Atkarībā no skata punkta mākslinieks var būt gan cienījams un cildināms sabiedrības loceklis, gan ne līdz galam pieskaitāms dīvainis. Gandrīz vienmēr nodibināt kontaktu ar visdažādākajiem cilvēkiem, “atvērt durvis” ir daudz vieglāk, paziņojot, ka esi mākslinieks. Iespējams, tas ir tādēļ, ka saziņas iemesls – pieskaršanās radošā laukam - ir tik intriģējoša un būtiska katra cilvēka daļa. Mākslinieks ar saviem darbiem palīdz skaidrot pasauli.

Kas ir ietekmīgākais spēks mākslas pasaulē?

Mākslas darba spēja ierosināt izzināt, transformēt un paplašināt uztveri.

da, Jūsuprāt, ir Purvīša balvas nozīme Latvijas mākslā?

Gribētos cerēt, ka balva veicina un iedvesmo radīt jaunus darbus un izstādes. Tā trenē formulēt kritisku attieksmi un vērtējumu. Diskusija Purvīša balvas sakarā palīdz paraudzīties uz kvalitātes kritērijiem Latvijas mākslas kontekstā. Tiek uzrunāta sabiedrības daļa, kura dzīvo paralēlā pasaulē un par laikmetīgo mākslu ikdienā neinteresējas.

Ko Jums pašam nozīmē nominācija Purvīša balvai?

Nominācija apliecina mana darba novērtējumu. Pastiprināta uzmanība cita starpā uzstāj izteikties un skaidrot to, ar ko es nodarbojos. Rodas iespēja vēlreiz parādīt savu darbu citā kontekstā un jaunā telpā plašākai auditorijai.