17.12.2018

Māksla nav droša un viegla izvēle dzīvei. Saruna ar mākslinieci Andu Lāci

Saite uz interviju: https://www.delfi.lv/kultura/news/art/maksla-nav-drosa-un-viegla-izvele-dzivei-saruna-ar-makslinieci-andu-laci.d?id=50673603 

Anda Lāce ir viena no Latvijas spilgtākajām laikmetīgās mākslas pārstāvēm. "Purvīša balvai" nominēta vairākkārt. 2017. gadā bija "Purvīša balvas" astoņu kandidātu vidū. Šoreiz nomināciju izpelnījusies mākslinieces nesenā performance "Daudz laimes", savukārt neilgi pēc tās klajā nāca jauna izstāde "Atceros visu", ko vēl līdz 20. decembrim var skatīt koncertzālē "Tu jau zini Kur!" Tallinas ielas kvartālā. Par to, kā caur mākslu pārvērst savas domas "citiem saprotamā sarunā", intervijā ar Andu Lāci

Kā uzsākās jūsu kā mākslinieces gaitas?

Mācoties devītajā klasē, domāju, ko iesākt tālāk. Kādu profesiju izvēlēties. Man tuvais vectētiņš, kurš pats bija fizikas skolotājs, ieteica dot priekšroku tam, ko visvairāk vēlos, ko gribēšu darīt visu mūžu. Man vienmēr bija paticis zīmēt, un es izvēlējos mācīties gleznot. Tā nebija prātīga izvēle, bet vectētiņš bija ieteicis tā rīkoties. Atceros, kad pastāstīju savu izvēli vecākiem, mēs staigājām gar jūru, un mums bija gara, nopietna saruna. Mana tēta krustmāte bija māksliniece, metālkalēja un tēlniece Ināra Gulbe (1935–1998), savā laikā vienīgā sieviete – metālkalēja Latvijā, un tētis man stāstīja, ka būt māksliniecei nemaz nav tik vienkārša izvēle. Bet kopš šīs sarunas vienmēr esmu, cik iespējams, saprasta, un ģimene manu izvēli ir atbalstījusi. Toreiz arī pieņēmu lēmumu būt māksliniece un nekad neesmu mainījusi domas, kaut arī tā tiešām nav droša un viegla izvēle dzīvei.

Kādi izteiksmes līdzekļi un mākslas radīšanas veidi savu darbu radīšanai jūs uzrunā visvairāk? Ar ko pati sākāt?

Es sāku ar klasisku, akadēmisku izglītību. Kopumā desmit gadi pagāja, mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, bet īsu brīdi mācījos arī Mančestras Metropolitēna universitātē, un šī nelielā atkāpe, manuprāt, bija ļoti noderīga. Esmu gleznotāja pēc izglītības, un vienmēr man ir bijusi sajūta, ka gleznošana ir visa pamatā, arī, ja šķiet, ka nav īpašas nozīmes izteiksmes līdzekļiem. Šobrīd domāju, ka uzsvērt un atdalīt, kas ir glezna, kas performance, kas instalācija, ir nesvarīgi. Tas patiešām nav būtiskākais. Ir kāds kopums, vizuāls, tam piemīt doma, forma, varbūt skaņa. Tas, iespējams, ir notikums. Un ir nebūtiski to preparēt tehniski, sadalīt sastāvdaļās un tās uzskaitīt.

Kas ir tas, ko tiecaties pateikt caur saviem mākslas darbiem? Vai, tos veidojot, meklējat kādu aktuālu "problēmu", vai arī visus darbus caurvij viena vēsts, koncepts, filozofija?

"Problēmu" es īpaši nemeklēju, ja tā "niez" pati un dara to pietiekami ilgi, tad rodas jauni darbi. Un man arī šķiet, ja tā pamatā patiešām ir mana problēma vai rēta, vai vienkārši doma, kas neliek mieru, un es šķietami pati ar sevi aprunājos, lai varētu dzīvot tālāk, tā tomēr var būt arī citiem saprotama saruna un līdzēt arī citu rētām.

Šogad "Purvīša balvai" tika nominēta jūsu performance "Daudz laimes". Kāds bija tās galvenais vēstījumu?

Es vēlējos pārcilāt mantojumu arī tiešā nozīmē, paskatīties, uzlikt uz postamenta, izgaismot. Un to, kas man ir pārāk smags un lieks, pārveidot. Teiciens – trauki plīst uz laimi – bija viena no performances atslēgām. To grūtāk izstāstīt cilvēkiem no citas kultūras, bet domāju, ka Latvijā gandrīz katrs ir dzirdējis šo teicienu. Vienkāršojot – centos pārāk smagu mantojumu pārveidot laimē.
 
Par mūža laikā vēlēto laimi var liecināt pieblīvēta dzīves telpa. Plaukti piepildīti glāžu un glāzīšu torņiem, bļodām, šķīvjiem, terīnēm, puķu vāzēm, sulas krūzēm, tējas un kafijas tasītēm. Dzīve ir arī svinēta un “daudz laimes” iepriekšējo sešdesmit, septiņdesmit gadu laikā, nereti nācis savienojumā ar jaunu servīzi vai “kristāla” vāzi. Laimes piedeva var izrādīties smags mantojums. Tomēr sagumt nevajag, jo katrs šis mirdzošais, krāsainais, glazēti lāsumainais, asās un spožās šķautnēs izgrieztais un apzīmētais priekšmets ir plīstošs, un saplīstot tas atbrīvo kādu daļu no tās laimes, kas reiz kopā ar šo priekšmetu ir vēlēta vai piedzīvota, jo, kā mēs, kopš dzīvojam, zinām- trauki plīst uz laimi. Šī performance ir kāda mantotu priekšmetu kopuma nozīmes pārvērtēšana un mēģinājumi ieskicēt tam jaunu formu.

"Purvīša balvas" kandidātu sarakstā esat nonākusi arī pirms tam. Vai šīs nominācijas ir ko mainījušas tālākā radošajā darbībā?

Nominācijas vienmēr ir uzmundrinošas, un nomināciju pamatojumi ir kā īsrecenzijas, kas, manuprāt, ir vērtīgākais ieguvums. Varbūt papildus pievērstā uzmanība atvedīs kādu jaunu skatītāju uz manu nākamo izstādi vai performanci?

Jūsu jaunākā izstāde "Atceros visu" saistīta ar atmiņu tematiku. Kas jūsos izraisīja tik padziļinātu interesi par atmiņu tēmu, jo īpaši izceļot konkrētu sindromu – hipertimēziju?

Hipertimēziju es īpaši neizceļu un nepētu, tikai saistu šo reto un neparasto sindromu, ar kuru sirgstošie spēj atcerēties katru savu dzīves dienu, ar šī brīža informācijas plūsmu un to, kā tā tiek saglabāta. Iespējams, šobrīd mēs notiekošo iegaumējam sliktāk, tomēr ir viegli atrast dažādus pavedienus, kas ļauj atmiņas restaurēt. Tā bija viena no izstādes "Atceros visu" domām. Izstāde notiek "Punctum" festivāla ietvaros, kas šogad bija veltīts atmiņu tēmai. Pirms vairāk nekā gada mani uzrunāja "Punctum" redaktore Laura Brokāne. Tas bija laiks manā dzīvē, kad biju zaudējusi pašu dārgāko un sēroju. Esmu lasījusi, ka grūtos brīžos cilvēkiem iesaka pagleznot, nodarboties ar mākslu, bet es biju uz brīdi zaudējusi arī spēku. Pats svarīgākais man bija kļuvis par atmiņām, par dažām fotogrāfijām un piemiņas vietu kapos. Tomēr Laurai dalību festivālā neatteicu un atlikušo laiku domāju par dažādiem veidiem, kā atcerēties par atmiņas dabu. Vasarā man bija iespēja vadīt darbnīcas "Sansusī" rezidences ietvaros Susējas apkārtnes bērniem un vienu nodarbību arī Aknīstes psihoneiroloģiskajā klīnikā. Arī šīs darbnīcas saistīju ar atmiņu tēmu. Man bija iespēja citiem uzdot jautājumus, kurus iepriekš biju uzdevusi pati sev.

Jāteic, ka ekspozīcijai ir specifisks formāts, mākslas līdzekļi ir daudzveidīgi – kā izlēmāt kombinēt šos dažādos mākslas līdzekļus? Vai ko tādu jau iztēlojāties savās domās, vai arī tas radās darba izstrādes procesā?

Es vēlējos turpināt strādāt ar porolona figūru kopumu, kuru sākotnēji, 2016. gadā izveidoju performancei "Atindēšana". Šis materiāls ir sevī absorbējis krāsu, arī citā performancē un instalācijās izmantotus dažādi tonētus mālus, un to laika gaitā ietekmējusi saules gaisma. Tas mainās laika ietekmē, un tas ir pildīts pats ar savu "informāciju". Savijot un izklājot to plaknē, nodēvēju to par "sūkļu gobelēnu" un dažādi ietekmēju to ar neitrālu gaismu. Instalācijai ir astoņi gaismas punkti, bet katrs punkts saistīts arī ar skaņu. Kāpinot gaismas spilgtumu, intensīvāka kļūst arī skaņa. Skaņu celiņus pēc maniem ar atmiņu tēmu saistītiem tekstiem izveidoja komponiste Evija Skuķe.

Instalācijā katram no astoņiem punktiem ir savs nosaukums – tās ir astoņas nesaistītas domas vai domu kopumi, bet tās iespējams arī atskaņojot jaukt un pārklāt vienu otrai, un katrs skatītājs var izvēlēties to darīt vai nedarīt. Ja instalāciju izgaismo visu, tad visi astoņi skaņu celiņi skan vienlaicīgi. Pārējie izstādes darbi ir saistīti ar kādu no šīm astoņām daļām, piemēram, mazā instalācija "Cerības ir" saistīta ar lielās instalācijas otro gaismas/skaņas punktu, kas iesākas ar teikumu: "Bērnībā biju nolēmusi, ka zinātne un medicīna ir sasniegusi tādu attīstību, ka ir iespējams glābt visus, kuri saslimuši vai cietuši." Mazajā instalācijā esmu ievietojusi bērnībā zīmēta komiksa fragmentu, tas attēlo, kā pamazām bezcerīgi traumēts bērns tiek izveseļots. Bet tam pāri esmu uzlikusi dažas stikla lauskas no performances "Daudz laimes" un pāris gabalus no glāzes, kura tika nejauši sasista turpat telpā izstādes gatavošanas procesā. Bet, piemēram, mazo gleznu "Zīlīte uz apsnigušas cepures" gleznoju, naivi un tieši saistot ar "Atceros visu" instalācijas ceturto daļu "Zīlīte", kurā minēts fragments no Raiņa dienasgrāmatas un citas senāk vai nesen "sastaptās" zīlītes. Gleznoju to drīzāk tā, kā to darīju kādus piecpadsmit gadus atpakaļ.

Esmu novietojusi līdzās atmiņu par tuvu draugu, kurš pazudis bez vēsts, un šķietami nesvarīgu zīlīti, kādu neskaidru atmiņu, kas maniem vecākiem nesakrīt par mammas pastaigu uz slimnīcu īsi pirms manas piedzimšanas, kādu īpašu vēstuli no psihoneiroloģiskās klīnikas pacienta, kura, iespējams, saistīta ar pašu senāko šī vīrieša atmiņu un vēl dažas citas, ar atmiņu tēmu saistītas domas, kuras skatītāji paši var iegaismot spilgtāk un skaļāk vai apklusināt.
 
Pastāstiet mazliet vairāk par jūsu personīgo atmiņu lomu izstādes tapšanā.

Instalācijas "Atceros visu" septītā gaismas/skaņas punkta nosaukums ir "Amatieri", tajā iekļauts citāts: "Viņi gribētu, lai mēs noticam, ka viņu pagātne nav zudusi, ka viņu atmiņas sabiezējušas un pašas no sevis pārvērtušās par Gudrību. Cik ērta pagātne! Kabatas formāta pagātne, maza zeltīta grāmatiņa, pilna skaistu aforismu. "Ticiet man, es runāju pēc pieredzes, visu ko zinu, esmu ņēmis no dzīves." Vai tad Dzīve būtu uzņēmusies domāt viņu vietā?" Žans Pols Sartrs, "Nelabums".

Un tā, paturot prātā šo domu, jāatzīst, ka ar vieglu nelabumu pārskatīju, piemēram, pusaudžu laika dienasgrāmatas un sapratu, ka tas patiešām nav gatavs materiāls, ar kuru šobrīd varu ko iesākt, bet tajā pašā laikā man šķita, ka drīkstu būt arī amatieris. Ka drīkstu dažas atmiņas šajā darbā ievietot pavisam naivi un tieši. Cilvēki, kuri māk vairākas svešvalodas, reizēm, runājot kādā no tām, aizmirst vārdu un mēģina to aizstāt ar vārdu no nākamās svešvalodas, kuru tie zina mazliet vājāk. Man šķiet, es šajā darbā ievietoju kādu sāpīgu personīgu atmiņu, kuru varu šobrīd izstāstīt, jo ir kāda cita, sāpīgāka, par kuru vēl nevaru īsti parunāt. Tomēr, kas ir svarīgi, "atmiņu sienas" kopējā gaisma ir silta.