27.12.2017

Uzstāšanās ir vizuāla pieredze. Saruna ar Purvīša balvai nominēto Andrē Vidu.

Saite uz interviju: http://www.delfi.lv/kultura/news/art/uzstasanas-ir-vizuala-pieredze-saruna-ar-purvisa-balvai-nomineto-andre-vidu.d?id=49588987 

"Abu autoru veikums atstāj totāla mākslas darba iespaidu. Andrē Vidas komponētās skaņas un mūzika, video performance un Evelīnas atrasto priekšmetu un arte povera garā veidotie objekti rada savdabīgu mix, kas jaunā līmenī attīsta Evelīnas Vidas (Deičmanes) foto projektā "Melnās pasakas" aizsākto privāto mitoloģiju ar citu mediju līdzekļiem – fantastiskiem objektiem, video darbu, zīmējumiem. Tīra, līdz absolūtam izsvērta ekspozīcija," izstādi "Kopā viens" vērtē mākslas zinātniece Inese Riņķe.
 
Izstāde "Kopā viens" ir jūsu kopdarbs ar sievu. Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt pie idejas veidot izstādi kopā? Ko jums nozīmē izstādes kopējā koncepcija?
 
Mani varētu uzskatīt par komponistu un izpildītāju ar spēcīgu vizuālo orientāciju, savukārt Evelīna ir vizuālā māksliniece ar spēcīgu skaņas izjūtu, līdz ar to mūsu sarunas dabiski pāriet no viena "dzimtās" abstrakcijas valodas otrā. Mēs mēdzam pārrunāt savas idejas un palīdzam viens otram tās noformulēt, tādēļ izstādes veidošana kopā bija iespēja šīs sarunas izvērst kopīgos darbos – no video līdz trīs un četru dimensiju skulptūrām. Viens no mūsu mērķiem, veidojot instalāciju "Kopā viens", bija radīt telpu, kur tēlniecības un video darbi, savstarpēji saspēlējoties, rada trauslu gravitācijas sajūtu.

Kāds bija izstādes veidošanas process? Vai strādāt ar tik tuvu cilvēku kā sieva ir vieglāk nekā ar kādu, kas ir tikai kolēģis (ņemot vērā, ka darbā varētu ievīties arī ikdienišķi vai sadzīves jautājumi)?

Sākotnēji mums bija ideja par video, kurā viens cilvēks ar rokām spēlē uz otra sejas un ķermeņa. Tas, kuru spēlē, savukārt šos pieskārienus ar pūšaminstrumentu pārvērš skaņā. Zinājām, ka šis video būs viens no mūsu izstādes darbiem, un attiecīgi no tā attīstījām pārējos darbus gan kompozīcijas, gan skulpturālā ziņā. Strādāt kopā ar Evu ir fascinējoši, un tas sniedz cita veida gandarījumu nekā strādāšana ar kolēģi. Tā kā mēs esam vienoti savā ikdienas dzīvē, darbam ir jābūt tādam, ko gribam sev tuvumā gan poētiski, gan garīgi. Reizēm var būt grūti veidot darbu kopā, taču, ja mēs ik pa laikam nesadarbotos, tad mēs zaudētu iespēju iepazīt viens otra patiesāko būtību.
 

Vai un kāda ir atšķirība radīt mūziku kā pavadījumu vizuālajam un radīt mūziku pašu par sevi? Vai ir atšķirība sadarbībā ar mūziķiem un citu radošo jomu māksliniekiem?

Kopumā es nedomāju tādās kategorijās kā muzikālā pavadījuma veidošana vizuālām lietām. Darbi, ko mēs izveidojām kopā ar Evu, tā netapa. Uzstāšanās pēc būtības ir vizuāla pieredze, tādēļ es vienmēr domāju par tēlu, ko radu, un reizēm tas pat ir svarīgāks par skaņu. Es nespēju atdalīt šos divus elementus vienu no otra un skatīties uz tiem kā nesaistītiem. Sadarbošanās ar cilvēkiem ar visdažādāko pieredzi man sniedz iedvesmu un gandarījumu. Strādājot ar citiem, es daudz ko atklāju par to, kā pats domāju un darbojos. Neatkarīgi no tā, vai darbs iederas muzejā, uz skatuves vai skaņuplatē, process vienmēr ir gluži unikāls.

Piemēram, pirms kādiem gadiem es spēlēju kopā ar Ornetu Kolmenu (amerikāņu saksofonists, vijolnieks, trompetists un komponists) viņa mansarda dzīvoklī. Mēs abi spēlējām saksofonus, un es atceros, ka prātoju, kā viņš iztēlojas sevis radīto skaņu. Jo saksofons viņa rokās ir tāds pats, taču mūsu prātos tie ir pilnīgi atšķirīgi. Līdz ar to, pat strādājot ar kādu, kurš spēlē to pašu instrumentu, var būt tā, it kā strādātu ar kādu, kas darbojas ar gluži citu mediju. Es augstu vērtēju šo sajūtu, un varētu pat teikt, ka es pēc tās apzināti tiecos.

Jūs esat spēlējis klausītājiem daudzās valstīs. Vai bieži saskatāt atšķirības starp auditorijām? Un vai jūs darba radīšanas laikā domājat par klausītājiem, kam darbu atskaņosiet?

Ir grūti tā pielāgoties, jo es nemaz nezinātu, kā to darīt, taču man ļoti patīk vērot atšķirības un radošumu, kas parādās dažādās vietās. Iepriekšējā – popmūzikas – dzīvē, dodoties daudzās turnejās, es parasti aprunājos ar cilvēkiem katrā pilsētā un centos ar viņu palīdzību izstrādāt kādu īpašu teicienu pirms katras uzstāšanās. Dānijā es izdomāju visprecīzāko veidu, kā pateikt "lēkājošais alu cilvēks", lai tā iepazīstinātu dziedātāju, kad viņš uzlēca uz skatuves.

Bet bez jokiem es būtībā vienkārši vēlos ar klausītājiem dalīties cilvēciskā pieredzē, un, kad iedomājos, ka mums visiem ir vienāds cilvēciskais ķermenis, man ir sajūta, ka esmu vismaz daļēji iepazīstināts.

Ko jums nozīmē nominācija "Purvīša balvai", kas galvenokārt tiek piešķirta par sasniegumiem vizuālajā mākslā?

Ir ļoti pagodinoši, ka esmu nominēts šai balvai kopā ar Evu. Man ir sevišķs gods būt tik izcilu mākslinieku vidū. Kopš esmu iesaistījies un sācis apgūt Rīgas mākslas pasauli, mani aizvien satriec šeit radīto darbu kvalitāte un šīs kopienas spēcīgais raksturs. Līdz ar to kā cilvēkam no ārpuses tikt iekļautam starp šīm izcilajām personām ir patiess gods, un es to tiešām novērtēju. Man ir liels prieks iepazīties ar pārējiem darbiem un iesaistītajiem māksliniekiem.