Ekspertu nominācijas

Atbalstot Purvīša balvas 2021 ekspertu iniciatīvu, turpmāk šajā sadaļā publiskosim to ekspertu nomināciju pamatojumu tekstus pilnā apjomā, kas attiecīgajā ceturksnī pret to publiskošanu neiebilst. Tekstu publiskošana ir ekspertu brīvprātīgs lēmums, un katrs no viņiem patur tiesības kādā ceturksnī bez īpaša paskaidrojuma nepiekrist to publiskošanai.

Purvīša balva 2025

2024. gada 3. ceturksnis (01.07.–30.09.2024) / Nominācijas

 

ARTA VĀRPA

Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024)

It kā jau pietiktu ar jebko, kas lasāms izstādi pavadošajos tekstos, piemēram, Andreas Freizeres teksta fragmentu: “Man ir šāda problēma: es neticu, ka māksla var pastāvēt ārpus mākslas lauka, bet tāpat es neticu, ka māksla var pastāvēt mākslas lauka ietvaros. Man māksla nozīmē neiespējamību. Un ja māksla nav iespējama, nav iespējami arī mākslinieki, un es neesmu iespējama.” Tomēr te nu tā ir – šķietama neiespējamā paveikšana – mākslas valodas tīrībā, pagātnes izpētes un jaunrades balansā, mākslinieku sadarbības radošajā sintēzē (kurā ikviens mākslinieks izstādē ir pats, bet cits citu nepārmāc) – ir izstādes atslēga. Ingas Melderes šādā apjomā Latvijā sen nepieredzētā glezniecība un Nežbertes tēlniecība (arhitektoniski objekti, kurus iedvesmojušas Paula Kundziņa radošā mantojuma studijas) ir līdzvērtīgi mākslas notikumi un to līdzāspastāvēšana “Saulstāvēs” ir paraugs konceptuāli noslīpētai un pārliecinošai, vitālai, mākslinieciski augstvērtīgai mākslai, kas uzrunā gan prasīgus zinātājus, gan mākslas jaunatklājējus.

Ievas Putniņas personālizstāde “Kaķacs” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā (25.07.–31.10.2024.)

Ievas Putniņas glezniecība un tās paplašinātās formas (šoreiz apgleznotie akmeņi-kaķi) atklāj unikālu un nobriedušu attieksmi pret mākslu, kā arī, konkrētāk – pret glezniecību kā mediju. Būtiski, ka Putniņas māksla nepakļaujas trendiem, tam, kas šķietami 21. gadsimta trešajā desmitgadē būtu tas, kas no mākslinieka sagaidāms, lai tiktu pamanītam. Redzams, ka māksliniece pievēršas autentiskai radīšanai, darot to, ko vēlas, kas viņai ir būtiski. Viņa rada savu, maģisku realitāti, kurā var notikt viss, tai skaitā – neiespējamais, turklāt viss redzamais sakņojas ne sacerē, bet gan dzīvē, pieredzēs, attiecībās sev apkārt. Spēja pamanīt un pietuvināt svarīgas nianses izstādē “Kaķacs” ļāvusi neuzkrītoši un smalki atvērt savā mākslas telpā vietu arī Raiņa un Aspazijas dzīvē būtiskām niansēm. Jau iepriekšējā personālizstāde “Torņakalna draivs” 2023. gadā galerijā 427 vēstīja par nosauktajām kvalitātēm; šoreiz Raiņa un Aspazijas vasarnīcā tās manifestējas vēl pārliecinošāk, tādēļ pelna manu nomināciju.

Andra Eglīša izstāde “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”, īpaši izceļot jaunākos darbus, gleznu ciklu “Cauri tumsai” un objektu – 11 metrus garo oša šķēli Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (24.08.–03.11.2024.)

Izstādē pilnasinīgi apliecinās Eglīša “sadarbība ar dabas spēkiem” – nehierarhiskās attiecībās ar dabu, kā līdzvērtīgus spēlētājus tajās iekļaujot arī domubiedrus. Pati izstāde un tās sadaļas krietni pārsniedz iespējas to kā kopumu nominēt Purvīša balvai, jo tā ietver ļoti plaša spektra sadarbību ar citiem autoriem, kā arī plašus hronoloģiskos apvāršņus. Tomēr tieši Eglīša monumentālais gleznu cikls Lielajā zālē ir izstādes centrs, kas iezīmē mākslinieka neapturamo attīstību kopš 2013. gada (tas bija jau vairāk nekā pirms desmit gadiem!), kad par izstādi “Zemes darbi” viņš saņēma Purvīša balvu

 

INGA LĀCE

Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024)

Ingas Melderes glezniecība un Luīzes Nežbertes tēlniecība organiski mijiedarbojas, saglabājot katras mākslinieces unikālo izteiksmes veidu. Mākslinieču jaunradē ir daudz viegluma gan izvēlētajos materiālos un valodā (gaišs koks, kartons, smiltis), gan savijušās atsauces uz kultūras un mākslas vēstures procesiem un figūrām, kas izstādi it kā vairāk iezemē. Piemēram, prominenti izvietotās koka skulptūras telpā raisa asociācijas ar Konstantīna Brankuši kolonādēm, bet tikpat cieši tās ir saistītas ar 18. gadsimta Latvijas koka arhitektūras “sauļotajām” kolonnām, sniedzot aizraujošu ieskatu lokālajā kontekstā. Tikpat spēcīgi darbojas gleznas, kurās abstraktas ikdienas piezīmes, piezūmotas līdz labākai redzamībai, veido jaunus tēlus un situācijas.

Andra Eglīša izstāde “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (24.08.–03.11.2024.)

Andra Eglīša izstāde ir aizraujoša mākslinieciska un telpiska pieredze, kur jau no paša domāts par skatītāju – gan radot vietas, kur apsēsties un sanākt kopā, lasot izstādes izdevumu vai diskutējot pasākumos, gan sniedzot tādu plašumu, brīvību un perspektīvu, ka sasaucas ar Eglīša paša darbnīcu un brīvdabas mākslas telpu “Savvaļa” Drustos. Eglīša izstāde ir pilna svaiguma un paplašinātas pieejas glezniecībai – gan iekļaujot mākslinieka lielformāta darbus, kas tapuši mijiedarbībā ar dabas procesiem, gan uzsverot viņa sadarbību ar domubiedru grupu “Savvaļā”. Iztēles, matērijas, koku, aļģu un dažādu cilvēku satikšanās sajūta tiek pastiprināta, burtiski un metaforiski nojaucot starpsienas izstāžu zālē un starp dažādiem tās elementiem.

Konstantīna Žukova darbs “Melnā neļķe: gadījuma izpēte Nr. 1” izstādē “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures II” ISSP galerijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 ietvaros (05.07.–16.08.2024.)

Kā aktivizēt arhīvu? Un ko darīt, ja arhīvs tā īsti nemaz neeksistē? Konstantīns Žukovs turpina jau iepriekš uzsākto māksliniecisko izpēti par kvīru vēsturi Latvijā, sekojot dažādiem pavedieniem – no rakstiem periodikā līdz intervijām, no privātām dienasgrāmatām un baumām līdz fotogrāfijām un to interpretācijām. Izpētē balstīta pieeja kvīru vēsturēm Latvijas mākslā ir samērā unikāla un šoreiz mākslinieks pievēršas Latvijas Nacionālajai Operai un tās lomai kvīru kopienā, sākot ar pašu operas ēku un beidzot ar programmu un cilvēkiem ap to. Homoseksualitāte Latvijā bija kriminalizēta līdz pat padomju perioda beigām, un tika ne vien sodīta, bet plašākā sabiedrībā arī stigmatizēta. Līdz ar nepieciešamību pēc zināmas slēpšanās, attīstījās  pašai kopienai zināmi uzvedības kodi un vizuālā valoda. Operas skvērs, piemēram, vēsturiski ir bijusi vieta, kur homoseksuāli vīrieši varēja atrast viens otru un gadījuma sakarus. Izstādē Žukovs savij šo operas vēstures līdz šim plaši neafišēto pusi ar fotogrāfijām no Čaikovska baleta “Gulbju ezers”, kas jau kādu laiku tiek skatīts caur komponista homoseksualitātes prizmu. Mākslinieks jau atkārtoti savām arhīva fotoizdrukām izmanto plānu avīžpapīru, un līdz ar šo žestu itin kā vēlreiz apliecina šo vēsturu un pieejamo materiālu gaistamību un trauslumu. Darbā ir jūtama steidzamība rīkoties, kamēr materiāls vēl ir pieejams, cilvēki ir dzīvi, un atmiņas – lai arī gaistošas, bet plūst. Un pats mākslinieks – kā darbinieks no kāda nākotnes ofisa, būs vienmēr gatavs visu vēlreiz izdrukāt vai kaut vai sakopēt uz kseroksa, lai tikai ļautu mēmajiem gulbjiem runāt.

 

KATRĪNA JAUNUPE

Andra Eglīša izstāde “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (24.08.–03.11.2024.)

Andra Eglīša izstāde izceļas ar monumentālu glezniecību, kas aptver skatītāju no “iekšas uz āru”, jo aizraujas elpa – gan no skatiem, gan no smaržām. Integrējot gan tradicionālos mākslas materiālus, gan dabas objektus, Eglītis panācis spēcīgu simbiozi starp tiem, vairs nespējot uz viņa glezniecību paraudzīties kā kaut ko atrautu no dabas. Mākslinieks ne tikai attēlo ainavu, bet arī tieši iesaista dabu kā līdzvērtīgu dalībnieku savos darbos. Eglīša spēja apvienot glezniecību ar instalāciju un tēlniecību, veidojot mākslinieciskas struktūras un arhitektoniskus objektus, rada daudzslāņainu, juteklisku pieredzi, ko piedzīvo cilvēks dabā, un daba – cilvēkā. Izstāde izjūtama kā praktiska, bet vienlaikus poētiska vieta. Šī saikne ir gan konceptuāli, gan vizuāli ir iedarbīga, ļaujot skatītājam nokļūt pašā ainavā. Apbrīnojama ir viņa konsekventā materiālu eksperimentācija un formālā inovācija, kas ļauj tradicionālajām tehnikām veidot viņa laikmetīgās mākslas valodu. “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi” ir iedzīvināta attiecību estētika cilvēkam kā dabas elementam ar visas dabas kopumu – arī pilsētu tumšā februārī un benzīntanku miglā.

Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024)

Izstāde “Saulstāves” veiksmīgi apvieno vēstures pētniecību ar laikmetīgo mākslu, piedāvājot unikālu skatījumu uz Latvijas arhitektūras mantojumu. Inga Meldere un Luīze Nežberte radījušas veiksmīgu telpisku instalāciju, kas kalpo kā dialogs starp dažādām mākslas formām un paaudzēm, vienlaikus risinot jautājumus par identitāti, autentiskumu un kultūras vērtību ilgtspējību. Izstāde izceļas ar novatorisku materiālu izmantošanu, dabisko pigmentu pielietošanu un ekoloģiski pamatotu pieeju, kas ir ļoti uzteicami. Tās daudzslāņainais vēstījums atklāj, kā tradicionālās formas var tikt pārinterpretētas un iedzīvinātas laikmetīgajā mākslā. “Saulstāves” apvieno augstu māksliniecisko meistarību ar jūtīgu un dziļi pārdomātu saturu, piedāvājot izcilu piemēru tam, kā vēsturisko un laikmetīgo mākslu var savienot jaunā kvalitātē.

Elzas Sīles personālizstāde “Zaķīšu pirtiņa/bailes un trīsas” izstāžu zālē “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa” (07.09.–27.10.2024)

Elzas Sīles izstāde “Zaķīšu pirtiņa/bailes un trīsas” pārsteidz ar oriģinālu skatījumu uz dzīvi pēc globālas katastrofas – tā ir rotaļīga saspēle starp cilvēka spēju un nepieciešamību radoši izpausties un dabas varenību kā fatālu spēku. Instalācija labirinta veidā 1500 m² platībā sapludina mākslas vēstures, reliģijas un postapokaliptiskas estētikas elementus, liekot izstādes apmeklētājam pazust tajos. Un ne tikai – arī krāsās un smalkās detaļās, tiek žilbinātas acis un asināts prāts. Kultūras mantojums šeit top par izdzīvošanas stūrakmeni. Izstādes centrā ir ne tikai vizuāli aizraujoši objekti, bet tajos manīgi paslēpti konceptuāli jautājumi par cilvēka attiecībām ar dabu un civilizācijas ietekmi uz pasauli. Izstāde pārsteidz ar vizuālo enerģiju, kur Sīle veikli izpludina robežas starp dažādiem mākslas veidiem, radot pieredzi, kas neatbilst nekādām ierastām normām. Šī ir māksla, kas provocē, uzrunā un pārkāpj klasiskās izpratnes robežas.

 

ANTRA PRIEDE

Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024)

Šodienas puspatiesību intensitātē, vai tās būtu politisko notikumu artikulācijas vai katra indivīda izaugsmes līkloči un eksistences pamatojumu meklējumi, iespraucas mākslas daudzās patiesības, kas trenē kritisko domāšanu, gan piedāvā dažādus rīkus kā to darīt. Šajā gadījumā, pievēršoties pilnībā faktos balstītai informācijai, ķīmiskiem procesiem, tiek atraisītas niansētas radīšanas formas, kas tik iepriecinoši meklē kā to nedarīt no autoritātes pozīcijas, vienīgās patiesības puses, bet gan apvienojoties līdzdarbošanās formās, vienlaicīgi balss skaļumu nodrošinot katram izstādēs tapšanā iesaistītajam – vai tā būtu Inga Meldere un Luīze Nežberte, vai Paula Kundziņa mantojuma nozīme, Raimonda Ķirķa debesu tiece, Ievas Putniņas un Elīnas Vītolas gaistošais pieskāriens, vai Zanes Onckules skaidrais vēstījums. Un kurā brīdī vārds un uzvārds ir būtisks un kurā autorība vienojas labākas pasaules radīšanas aktā?

Ievas Putniņas personālizstāde “Kaķacs” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā (25.07.–31.10.2024.)

Pieļauju, ka Mišels Fuko būtu sajūsmā gan par Daini, gan par Murčello, jo akmens ir kaķis un kaķis nav akmens. Un, šķiet, ka ar šīm skulptūrām pilnībā pietiktu, lai veidotu šo nomināciju, kurā gleznieciskais žests padara fizisko eksistenci tik dzīvu, kurā aizkustinājums pārņem visu izlikšanās dimensiju. Taču Ievas Putniņas radītā dzīvotne turpina pārliecinošo izaugsmi brīvi stāvošajās kompozīcijās, pilnveidojot vērošanas spējas, lai pilnīgi fiziski identificētos ar katru dzīvo, pusdzīvo vai pilnīgi efimēro būtni. Un kas notiek ar tiem deguniem? Pat tur, kur viņu nav un visu pārņem patiesa ūdens skaidrība, šī maņa tiek tik pārliecinoši aktivizēta, vēl pirms redzes, taustes vai kāju pirkstu kustināšanas dejas ritmā.

Elzas Sīles personālizstāde “Zaķīšu pirtiņa/bailes un trīsas” izstāžu zālē “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa” (07.09.–27.10.2024)

Apakšzemes izstāžu telpa aicina labirintā, taču fiziskās vietas sienas un šķēršļi neeksistē, Elzas radītie līkloči vijas mentāli, empātiski un ķermeņa sajušanas līmenī. Līdz šim mākslinieces veidotie pasaules moduļu maketi ieņēmusi mērogu viens pret viens, kurā izstādes apmeklētājs saskaras ar cilvēka radīto dabu un antorpocēnas dominantes norietu. Ir nedaudz auksti un cerīgi, kā arī pietiekoši viegli maldīties, jo tā vairs nav lietu pasaule, komercijas diktāts vai komandantstunda pēc nezināmas panikas, kas pārņem pasauli. Elzas Sīles intuitīvie pavedieni šķetināt šodienas attīstības scenārijus neierobežo, katram piedāvājot iespēju nosliekties utopijas vai distopijas virzienā, taču kā meistarīgai labirinta vērpējai, ir radīta vide, lai atrašanās ceļā tomēr katrs tiktu apbruņots ar rīkiem, kuri rada pasauli no jauna.

 

INGA ŠTEIMANE

Andra Eglīša izstāde “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (24.08.–03.11.2024.)

Eglītis ir spožs ar šķietami visiem piemītošo, ar neapspriesti uz cilvēkiem attiecināto, proti, ar spēju uztvert realitāti. Dabu. Pasauli. Taču Eglīša glezniecība rāda, ka viņa uztveres unikalitāte ir spējā patiesi mīlēt realitāti. Un līdz ar to – aizkustinoši uzgleznot visnecilāko urbāno motīvu, saskatot tajā eksistences noslēpumu. Pasaules skaistuma noslēpumu. Glezniecisko attiecību precizitāti rada saturisks piepildījums, ar “saturu” saprotot autora iztēles satikšanos ar pasaules skaistuma noslēpumu. Matērija un skaistums darbojas kā sinonīmi Eglīša mākslā. Realitāte ir arī grandiozais tīklojums, ko Eglītis jūt starp sevi un citiem autoriem, tādejādi radot laikmetīgi paplašinātu personālizstādes modeli.

Elzas Sīles personālizstāde “Zaķīšu pirtiņa/bailes un trīsas” izstāžu zālē “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa” (07.09.–27.10.2024)

Elzas Sīles darbi fascinē ar meditāciju par sākumu, par situāciju pēc visa izjukšanas, sadalīšanās pirmstāvokļos, kad formveides vienīgais instruments ir cilvēka dvēseles spēja radīt. Šķietami bezcerīgā haosa patoss ir optimistisks, jo zudība skārusi tikai kultūru (cilvēces saražotās lietas), nav skarts cilvēka genoms, un tas dzen jaunus kultūras asnus. Darbojas daži no psihes dzīlēm nākuši impulsi par savienojamību, struktūru radīšanu. Un tāda ir visa lielizmēra izstāde – kā siltā ūdenī sastingušas olas baltuma stīdziņas, kas nepakļaujas inženierloģikai un pragmatismam. Zīmīgi, ka arī Elza Sīle (līdzīgi kā Eglītis) veido intuitīvus tīklojumus starp sevi un citiem māksliniekiem, tādejādi radot laikmetīgi paplašinātu personālizstādes modeli.

Laimas Bikšes personālizstāde “Cilvēki, zvēri, koki un tapetes” Jūrmalas muzejā (17.07.–08.09.2024.)

“Labs vakars”, “Ko man ar tevi darīt”, “Pāris” – uzsvērti privātas, trauslā intimitātē ietītas realitātes uzsvērti naivs atveidojums gleznieciskos stāstos. Bet skaistās attiecības starp cilvēkiem vai starp cilvēkiem un pasauli ir liela lieta! Ar uzmanību pret katra personāža psiholoģisko raksturojumu, ar formas nobeigumu viegli pašironiskā, saplacinošā stilizācijā. Valdzinošs glezniecības valodas skanējums – balstīts vēsturiskās un skaistās glezniecības slāņainajā tradīcijā, kur realitāte, pirms nonāk uz audekla, iegūst autentisku, autora redzes radītu tonalitāti un konsekventu triepiena raksturu.

 

 

Purvīša balva 2025

2024. gada 2. ceturksnis (01.04.-30.06.2024) / Nominācijas

 

ARTA VĀRPA

Katrīnas Neiburgas personālizstāde “Sologāmija” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē / 08.06.–04.08.2024. Kuratore Auguste Petre

Izstādē “Sologāmija” es jūtos neveikli. Apmēram kā Katrīna un Katrīna dzimšanas dienas vakariņās. Tā ir interesanta konfrontācija. Nedomāju, ka tas tā iecerēts, bet nepārspīlējot gribas teikt, ka te notiek kas terapeitisks. Arī “Sologāmijas padomi” vienlaikus strādā un nestrādā. Mīlēt sevi vai vismaz būt ar sevi mierā – tas nav vienkārši.

Vēl šķiet būtiski pateikt, ka šī nav izstāde par to, kā pareizi būt – tādu padomu, visbiežāk nelūgtu, mums jau tāpat pietiek. Tā ir par pamatīgu, izvaicātu, labu pašpietiekamību, kurā mūs caur savu praksi ved māksliniece. Tā diemžēl nav pašsaprotama. “Sologāmija” izgaismo to, cik daudz nepatikas un nelaipnības pret sevi, prasību un nosodījuma raidām savā virzienā. Ar kaut ko ir jāsāk, tāpēc savirknēšu te “Sologāmijai” dāsnus, mīļus vārdus: filigrāna, meistarīga, monumentāla, patiesa, nozīmīga izstāde par dzīvi.

 

INGA ŠTEIMANE

Katrīnas Neiburgas personālizstāde “Sologāmija” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē / 08.06.–04.08.2024.

Vientulības forma ir paradoksāla – vientulība sašķeļ personu darītājā un vērotājā, jautātājā un atbildētājā, stāstītājā un klausītājā. Tevis kļūst neciešami daudz sev pašam un labākais, ko vari darīt – ieraudzīt un apcerēt šīs entitātes. Katrīnas Neiburgas “Sologāmijā” tas realizēts ar vislielākajā mērā respektējamu psiholoģisko stāvokļu atklātību un vienlaikus tehniski perfekti. Izcili sadarbojoties ar specifisko telpu, neskaitāmās asimetriskās un telpiski kombinētās projekcijas rada nelineāru un difūzu stāstu.

Ievas Iltneres personālizstāde “Mana istaba” galerijā “Māksla XO” / 13.06.–10.08.2024.

Dekonstruēt gleznu ar sakāpinātu privātumu un pedantismu – tā var raksturot Ievas Iltneres “Manu istabu”. Egocentriska un vientulīga brīvība, kas ielasa privātajā pasaulē fragmentus no “lielās” pasaules kā kapsulā, kurā dzimst jauna, ar citiem nesaskaņota kārtība. Ievas Iltneres “Manu istabu” gribas saukt par ekoloģisku eklektismu, par vēsturiskām ainām, kas atteikušās no savas vēsturiskās atmiņu un objektivizēti toksiskās vērtības. Viss ir mans, viss ir pārsteidzošs, ja es tā vēlos. Formas ziņā izsmalcināta antiglezniecība.

Sigitas Daugules personālizstāde “Sienas” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva zālēs / 01.06.–04.08.2024.

Izstāde, kas pielīdzina savu vēstījumu putna dziesmas jēgai: es esmu. Es esmu dzīvs un tāpēc apliecinu dzīvību – klātbūtni. Sigitas Daugules intuitīvais humānisms izpaužas pulsējošā gleznieciskā ekspresijā, kas ir emocionālo gradāciju pārbagāts.

 

INGA LĀCE

Katrīnas Neiburgas personālizstāde “Sologāmija” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē / 08.06.–04.08.2024.

Katrīnai Neiburgai piemīt spēja ar patiesu ziņkāri, atklātību un dziļu ieurbšanos atsegt pavisam personiskus jautājumus, kas turklāt atbalsojas daudz plašākā sabiedrībā. “Sologāmija” atkal ir tāds darbs, kas pamatīgi un līdz vieglām sāpēm ieskatās sievietes attiecībās pašai ar sevi, kur tā vietā, lai sevi paslavētu, ko iesaka gan pašpalīdzības rokasgrāmatas, gan īsti terapeiti, vairāk uzdarbojas ironija, noliegums, ākstes un iekšējās kritiķes.

Šī kritiķu armija, tik ļoti izteikti parādīta, visdrīzāk nākamreiz, kad ieradīsies mūsu pašu galvās, tiks vismaz uzreiz pamanīta un atpazīta, ja ne padzīta. Bet ko darīt ar pārējiem izstādes slāņiem? Es šo izstādi gribētu novēlēt visām manām draudzenēm, starptautiskajām kuratorēm, ar darbu mākslas pasaulē apsēstajām, ceļotājām. Tām, kuras visu laiku kaut ko būvē – jaunas attiecības, tiltus kaut kur starp Rīgu, Parīzi, Almati, Romu, Daku, Singapūru un Tamali, itin kā tīšām izvairoties no tā viena vienīgā savienojuma, kas varētu likt kaut kur lieki piesēst. Tā vietā, lai kaut kur nobāzētos, tiek ieelpotas jaunas attāluma draudzības, īsas mīlestības un svaigas ainavas. Un nekad nav gana, bet arī nekad līdz galam neapnīk. Sabiedrība gan viņām čukst ausī, ka tā nevar būt pavisam laimīga dzīve, ja nav izdevies izveidot vienas attiecības, noslēgt laulību – to pašu, kura dažās valstīs, tai skaitā Latvijā, visām savienībām nemaz nav atvērta. Un tad mēs ar viņām kaut kur atkal satiksimies, Venēcijā, Dubajā vai Taškentā un apspriedīsimies – vai varētu tomēr būt, ka šī pašu sieviešu izvēlētā sologāmija ir priecīga, visādu mīlestību pilna, un radoša?

Agates Tūnas darbs “Kurš šeit ir ieradies?” izstādē “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I” ISSP galerijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 ietvaros / 17.05.–27.06.2024.

Agates Tūnas darbs ir spēcīgs un svaigs mākslas un pētniecības sakausējums, kas veidots vietējās fotogrāfijas vēstures pārrakstīšanai veltītā projekta “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures” ietvaros. Savā darbā māksliniece atsaucas uz paranormālās un iluzionisma fotogrāfijas piemēriem Latvijā, tos pārstrādājot jaunās kolāžās un veidojot dinamisku instalāciju no fototapešu un rāmētu attēlu slāņiem.

Fotogrāfijā fiksētas paranormālās parādības vienmēr ir aizrāvušas cilvēku iztēli – vai tā būtu nejaušība vai medija kļūda, vai tik tiešām būtu izdevies notvert kādu mirkli maģijas. Maģija var būt gan balta, gan melna, un nopietni cilvēki ar to iesaka nenodarboties, taču tā ir plaši pieejama gan īpašos seansos, gan TV šovos, kā salonos, tā konsultācijās tiešsaistē.

Šī izstāde atsedz gan Latvijā plaši neskartu tēmu, kas vairāk saistās ar marginālām vēstures lappušu malām, gan arī dod iespēju kādai no mūsu fotogrāfijas nodaļām ierakstīties pasaules norišu tīklā, kur šī tēma aplūkota jau daudzās starptautiskās izstādēs. Un galu galā izstāde liek arī izjautāt ne vien mūsu attiecības ar fotogrāfiju, bet realitāti kā tādu, kad neskatoties uz zinātnes neapstādināmo progresu, mūsu prātus reizēm daudz vairāk aizrauj neticamais.

 

ANTRA PRIEDE

Katrīnas Neiburgas personālizstāde “Sologāmija” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē / 08.06.–04.08.2024.

Portugāļu valodā ir brīnišķīgs vārds – saudade, kas parasti netulkojas kā viens vārds, bet vairāku nozīmju kopums, vienlaicīgi apzīmējot stāvokli, kurā dvēsele saplūst ar ilgošanos, vientulību, nostaļģiju par kaut ko zaudētu un mīlētu. Šis sajūtu kopums bija pirmais vilnis, kas tieši šļakstījās sejā video labirintā, alkstot pēc vēl, lai nogrimtu personības lauskās. Taču šī nogrimšana bija vajadzīga, lai paceltos pāri ego struktūrām, sociuma priekštatu kaleidoskopam, kā uz katru no mums raugās un vērtē apkārtējie cilvēki, lai patiesi pieskartos savai būtībai, spēka avotam un visu iespēju atslēgai, kam nav nekādas sasaistes ar vientulību. Ja vien to paši sev to ļaujam. Lai cik patētiski skanētu, bet Katrīna Neiburga atklāti un vienlaikus – ļoti caurspīdīgi, radījusi izjušanas telpu, kurā aiz katra sevis portretējuma, izstādes pieredzētājs atkal satiek sevi. Tik patiesu atkalredzēšanās pieredzi nebiju piedzīvojusi ļoti, ļoti sen.

Evitas Vasiļjevas darbs “Tuvu 555 nanometriem” grupas izstādē “Jaunā adrese: Ēdene” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Hanzas iela 22, Rīgā / 08.06.–28.07.2024.

Lai gan darbs atsaucas uz divu iepriekšējo kopumu – Tuvu 555 nanometriem ir Bed-Room-Bed un Impulse sakausējums, šo redzu kā jaundarbu, kas savu grandiozitāti iegūst pilnīgi citā telpas piesaistē, ne tikai fokusējoties uz reālo – redzamo, ķermeniski pieredzamo vai taktilo.

Saspriegotā telpa un zaļās krāsas neizbēgamais filtrs, kas var pazust tikai tajā brīdi, kad skatītājs izvēlas aizvērt acis un neredzēt, rada racionālu saspīlējumu, ja fokusējamies uz analoģijām sociālpolitiskajā spriegumā. Taču, ja acis ir plāsi aizvērtas, zaļais krāsas filtrs ļauj saskatīt skaidrāk un niansētāk, kā snaiperim tumsā, fokusējot savu uzmanību tieši tur, kur racionalitātes ietvars ir bezspēcīgs un rodams kāds izejas punkts.

Agates Tūnas darbs “Kurš šeit ir ieradies?” izstādē “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I” ISSP galerijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 ietvaros / 17.05.–27.06.2024.

Agates Tūnas darbs ir daļa no izstāžu sērijas, kas pievēršas fotogrāfijas medija nesenās vēstures atklāšanai un pārskatīšanai, nebaidoties no ļoti personiskām interpretācijām un atsedzot nebūt vienkāršākās netaisnības, kas līdzās pastāvējušas fotogrāfijas valodas, izteiksmes un veidošanās ceļam.

Pārliecinošo sniegumu jaunā māksliniece ir izveidojusi, apvienojot trīs ļoti būtisks komponentes – pētniecība, empātija attiecībā uz portretējamo tēmu un, vienlaicīgi, nepaverdzinot tematiku, bet pašai autorei kļūstot par tās daļu. Ļoti īsā laika periodā Agata Tūna ir pārliecinoši attīstījusi vizualitātes formālos aspektus, kas nepārņem pieteiktās tēmas dziļumu, māksliniecisko pētniecību un balss došanu izdzēstiem stāstiem, kas mūsdienās kļūst īpaši nozīmīgi, kad saskaramies ar baiļu sistemātisku klātbūtni ikdienā.

Annemarijas Gulbes, Annas Ansones un Krišjāņa Elvika darbs “Slāpes” izstādē “Iekāres vārdā” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē (27.04.–28.07.2024.)

 

KATRĪNA JAUNUPE

Katrīnas Neiburgas personālizstāde “Sologāmija” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē / 08.06.–04.08.2024.

Katrīnas Neiburgas izstāde “Sologāmija” spēj aizkustināt ar tās introspektīvo raksturu, kurā māksliniece ir spējusi pārvērst savu personīgo pieredzi universāli saprotamā konceptā. Apbrīnojama ir Neiburgas drosme un atklātība, sevis un savas pieredzes kā materiāla izmantošana tik atkailinošos, bet līdz ar to tik patiesos mākslas darbos. Šī izstāde ir aizraujošs un poētisks ceļojums sievietes pašizziņā, sevis pieņemšanā un respektēšanā un galu galā – absolūtā sevis iemīlēšanā. Laikā, kad atkal pieaug globāli jautājumi par sievietes lomu sarūkošajā Rietumu valstu demogrāfijā, šī izstāde mums atgādina par to, ka sieviete nav subjekts, kura galvenā loma ir nodrošināt pēcteču nākšanu pasaulē, bet gan ar ego, dvēseli un pašcieņu apveltīts sabiedrības loceklis, kura identitāte nav piesaistīta tikai dzimumam.

“Sologāmija” ir veidota kā video darbu instalācija, kurā Neiburga novēro un reflektē par dažādām pašas personības šķautnēm. Katrs video fragments kalpo kā atsevišķs stāsts, vienlaikus saplūstot vienotā izstādes “Sologāmija” stāstā. Šī pieeja ļauj apmeklētājiem iepazīt mākslinieces iekšējo dialogu un emociju spektru, kas svārstās no jūtīguma līdz ironijai, spējot, iespējams, atpazīt pašiem sevi. Tur nav nekā sveša.

Izstādes telpa, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zāle, ir izcila telpa, kurā dabiskās gaismas spēles papildina izstādē pausto trauslumu un spēku. Šī svētnīcai līdzīgā vide ir perfekti piemērota, stiprinot izstādes koncepciju – šī ir vieta, kur lūgt un meditēt par sevis apzināšanos un pieņemšanu, ticot, ka tevi sadzirdēs gan augstākie spēki, gan iekšējā balss.

“Sologāmija” ne tikai izceļ mākslinieces personīgo stāstu, bet arī uzdod universālus jautājumus par cilvēka spēju būt mierā ar sevi, par nepieciešamību pēc sevis pieņemšanas un cieņas pret sevi. Izstāde ir intelektuāli un emocionāli bagātinoša pieredze, kas liek skatītājiem introspektīvi uzdot jautājumus par paša attiecībām ar sevi.

“Sologāmijas rokasgrāmata”, kas ir daļa no izstādes, piedāvā apmeklētājiem praktiskus padomus un citu Latvijas kultūras personību pašrefleksiju par sologāmiskām praksēm, tā paplašinot izstādes ietekmi ārpus muzeja sienām. Ar stāstu palīdzību un dažādām pieredzēm skatītājam ir labāka iespēja izprast, kā tad īsti varētu interpretēt sologāmijas konceptu.

Barbaras Gailes personālizstāde “Aqua. Ūdens” mākslas stacijā “Dubulti” / 14.06.–06.10.2024.

Barbara Gailes izstāde “Aqua. Ūdens” ir izceļama ne tikai savas tehniskās meistarības, bet arī dziļās dimensijas dēļ. Izstādē redzamais ūdens dažādajās tonalitātēs un stāvokļos – melns kā darva, ievelkoši zils, caurspīdīgs vai zaigojoši sudrabpelēks – sniedz meditatīvu un estētisku baudījumu, katrai gleznai spējot niansēti ietekmēt skatītāja emocionālo stāvokli, jo krāsu plūdumam, tonalitātei ir ietekme uz mūsu psihoemocionālo spēju uztvert un atbildēt.

Mākslinieces iedvesmas avots, proti, Monē radītais panno “Ūdensrozes”, kuru slavenais mākslinieks radīja brīdī, kad viņam jau teju bija atņemta acu gaisma, piešķir izstādei papildu dimensiju, jo tā ir refleksija par redzes un uztveres dārgumu. Jo īpaši – pats ūdens reflektē gaismu, tādēļ māksliniecei izraugoties to par galveno izstādes elementu, ir iedevusi spēcīgu fundamentu izstādes stāstam. Tas, ka Gaile ir spējusi iemiesot šīs idejas un sajūtas savos darbos, liecina par viņas spēju savienot personīgo pieredzi ar plašākām filozofiskām tēmām, kas cieši savijas ar pasaulīgo dzīvi.

Dubultu stacijas atrašanās vieta starp Lielupi un Baltijas jūru piešķir izstādei īpašu atmosfēru, kurā Gailes darbi vēl vairāk rezonē ar apkārtējo vidi. Stacija, kā vieta, kur cilvēki var padomāt pirms dodas tālāk, kur varbūt pat spiesti pabūt ar sevi, jo nekā cita nav ko darīt, kā gaidīt, kļūst par ideālu telpu, lai apcerētu Gailes darbos iemiesoto filozofiju, kas paši par sevi ir meditācija par ūdens mainīgo dabu un uztveres plūstamību. Ūdens mākslinieces darbā ir gan kā resurss (sociāli, politiski un ekoloģiski, jo pieeja ūdenim nosaka labklājību un dzīves kvalitāti), gan kā metafora (cilvēka uztvere, refleksija, mainība), kas izstādē mums stāsta par cilvēku un šī būtiskā dabas elementa mijiedarbību, mudinot mūs apdomāt – kādas ir mūsu attiecības ar dabu?

Kristiana Fuksa personālizstāde “Istaba Nr. 6” galerijā ALMA / 20.06.–09.08.2024.

Kristiana Fuksa izstāde “Istaba Nr. 6” pārliecina ar konceptuālo skaidrību un savā ziņā vienkāršību, vienlaicīgi Latvijas skatītājam piedāvājot novatorisko pieeju – kā savienot klasisko filozofiju un laikmetīgo mākslu tā, lai nav jāveic prāta mežģi? Izstāde nopietni un vienlaicīgi ironiski risina filozofiskus jautājumus, pievēršoties tādiem jautājumiem kā tikumība un pašizziņa mūsdienu sabiedrībā.

“Platons un Mikipele” – šis kontrastējošais tēlu salikums atspoguļo Fuksa rotaļīgo pieeju nopietnu tēmu apspriešanai. Izstāde ir iedvesmota no Platona darbiem, īpaši no “Valsts”, kurā filozofs iztirzā taisnīgumu un ideālu valsti. Fukss šīs idejas pārvērš vizuālos darbos, trīs lielizmēra skulptūrās, kurās Mikipeles tēls tiek izmantots, lai simbolizētu Platona sabiedrības trīs daļas: filozofus, sargus un amatniekus.

Mikipeles tēla izmantošana, kas sākās ar mākslinieka iepriekšējo izstādi “Wolken” un turpinās šajā instalācijā, piešķir darbiem ironiju un rotaļīgumu, vienlaikus saglabājot intelektuālu šķautni. Fuksa interpretācija par skautu kustību un tās tikumiem kā mūsdienu atgriešanās pie Platona filozofijas, piešķir izstādei papildu dimensiju un aktualitāti. Skautu mezgli, kas rotā galerijas sienas, un pulkstenis ar Mikipeli, kurai cipari virpuļo ap savu asi, piešķir izstādei simbolisku nozīmi un aicina skatītājus apstāties un padomāt par laika un tikuma jēdzieniem.

Fuksa darbi piedāvā iespaidīgu vizuālu pieredzi, kas piesaista un aizrauj skatītājus, izvietojot netipiski lielus un skulpturālus objektus ALMA galerijas telpās, kas neizbēgami saistās ar skatlogiem. Izstāde ir tīra savā izpildījumā. Instalācijas elementi, piemēram, laterna, kas simbolizē gaismu un zināšanas, un skulptūras, kas iemieso Platona sabiedrības iedalījumu, veido harmonisku un pārdomātu mākslas telpu. Mākslinieka spējas savienot rotaļīgu tēlu ar dziļām filozofiskām idejām, padara šo izstādi par izcilu piemēru laikmetīgajai mākslai, kas spēj runāt ar plašu auditoriju.

Ievas Iltneres personālizstāde “Mana istaba” galerijā “Māksla XO” / 13.06.–10.08.2024.

Ievas Iltneres izstāde ir spēcīgi emocionāli piesātināta, tajā pašā laikā tā ir estētiski mierinoša un tīra, skaidra. Izstādes koncepcija, kas ietver ikdienas dzīves intīmo un mākslinieces tik ļoti personisko pusi, atklājot viņas darbnīcu un iedvesmas avotus, baltā kuba izstāžu telpā rada ļoti īpašu mākslas pieredzi.

Iltneres darbi ne tikai atspoguļo viņas personīgo telpu, kurā viņa rada un no kā smeļas iespaidus savu mākslas darbu radīšanai, bet arī veido dialogu ar skatītāju, ielūdzot viņus piedzīvot šo personīgo pasauli, kļūstot par daļu no tā.

Izstādes noskaņa ir intīmi silta, piepildīta ar personīgiem stāstiem un atmiņām, kas sniedz skatītājam caur izcilu glezniecības praksi sasniegt dažādus emocionālus slāņus – apbrīnu, nostalģiju, empātiju un iejušanos cita dzīvē un stāstā. “Mana istaba” kalpo kā miera oāze, kurā var atrast patvērumu no ikdienas haosa un uztraukumiem.

Iltneres glezniecība nekad nepieviļ – tā ir filigrāna, teju maģiska un netverama, tajā allaž caurvijas tāda kā dūmaka, vien zemapziņai saprotams strāvojums. Tādēļ Iltneres darbi spēj tik emocionāli uzrunāt. Tajā pašā laikā izstādē, kura tik ļoti ieguvusi Iltneres personības aprises telpiskā izpratnē, ir iespējams just, cik svarīga šī izstāde ir pašai māksliniecei. Aizkustinoša pieredze.

 

 

Purvīša balva 2025

2024. gada 1. ceturksnis (01.01.-31.03.2024) / Nominācijas

 

ARTA VĀRPA

Luīze Rukšāne. Personālizstāde “Locījuma vietas” izstāžu telpā “TUR telpa” (19.01.–17.02.2024.)

Ļoti empātiska un empātiju raisoša izstāde. Luīzes Rukšānes “Locījuma vietās” ielocīts dziļi personīgais un arī universālais – paaudžu (sieviešu dzimtas) saiknes. Ar grafītu uz audekla māksliniece īsteno delikātu, dziļā uzmanībā balstītu māksliniecisko praksi. Rukšāne it kā pat samainās lomām ar savu vecmāmiņu, kura mazmeitai sūta ar planšetdatoru uzņemtus attēlus no savas ikdienas, bet māksliniece šos sadzīves un dabas vērojuma kadrējumus detalizēti smalki uzzīmē, radot pilnīgu pretmetu ikdienišķajam. Te atklājas uzmanības un mīlestības pilnas, izvaicājošas attiecības; izstāstītas autentiskā mākslas valodā, “Locījuma vietas” kļūst par vietu – tiltu starp paaudzēm. Arī tekstilinstalācija, kurā māksliniece sašuvusi vecākās (taupīgās, jo trūkumu un deficītu pieredzējušās) paaudzes sakrātos audumus, un kurā pavīd tik dažādas “locījuma vietas”, ir tik spēcīga, ka mani pārliecina – ar šiem kopā sašūtajiem palagiem un lina dvieļiem var pārmest tiltu un pievilkt sev tuvāk jebkuru paaudžu plaisu.

Rasa Jansone. Izstāde “Tava pēda uz manas plaukstas vienmēr, Rafael” galerijā ALMA (23.02.–19.04.2024.)

Rasa Jansone pašlaik ir viena no pamanāmākajām balsīm Latvijas laikmetīgajā mākslā: skaidri artikulēta un zināšanu pilna, un tajā mums visiem ir vērts ieklausīties. Jaunajā darbu ciklā “Tava pēda uz manas plaukstas vienmēr, Rafael” galerijā ALMA tā izpaužas jo spēcīgi. Dekonstruējot mātišķības konceptu – tādu, kāds tas gadsimtu gaitā ieaudies sabiedrībā, reliģijā, mākslas vēsturē, Rasa sakausē ekspresīvu glezniecību ar monstrozi paradoksālām kolāžām, viņa “uzasina šķēres un metas virsū pašam Rafaelam”, pa ceļam arī mums parādot, cik daudz vienojošā ir mākslas vēsturei un popkultūrai, tādēļ arī goda vieta izstādē atvēlēta Rafaela 1505. gleznotajai Madonnai. Māksliniece rada savu ikonogrāfiju un jau atkal trāpa tieši mērķī, tieši ievainojumā, tieši noklusētajā un apklusinātajā, ik uz soļa sastopamajā disonansē starp ideālu un realitāti, vienkāršāk sakot, trāpa tieši dzīvē un pieredzē, kurā vienlaikus pastāv un DRĪKST pastāvēt pretrunīgas pieredzes un jūtu ambivalence.

Romāns Korovins. Izstāde “Nomirsim kopā” Rotko muzejā Daugavpilī (01.03.–19.05.2024.)

Savā ļoti vienkāršajā glezniecības metodē Romāns Korovins darbojas kā asredzīgs būtisku izmaiņu reģistrētājs. Izstāde pārliecina ar perfekti izplānoto dramaturģisko plānojumu un ritmu. Pēc novērojumiem izstādē, tā “ievelk” arī sākotnējus skeptiķus, jo piedāvā skaidrus saskares punktus, ar kuriem skatītājam identificēties. Kā arvien, Korovina ar roku rakstītie darbu nosaukumi ir arī to komentāri. Visa izstāde, kas sastāv arī no telpiskiem objektiem, skaņas un redīmeida instalācijām, uztverama kā nedalāms kopums.

 

INGA LĀCE

Viktors Timofejevs. Izstāde “Pedagoģiskās spēles 1. Starpnieki un Ierobežojumi” 427 galerijā (12.01.–17.02.2024.)

Viktora Timofejeva izstāde galerijā 427 izsauc mūsu kopīgās kaut kur labi tālu noliktās bērnudārza atmiņas ar pašu audzinātāju uz sienām sazīmētām saulītēm, ābelītēm un taureņiem, spēlēm, un arī tādu nelielu nolemtības sajūtu, jo tas, kad dārziņā tiekam iekšā un kad no tā tiksim ārā, īsti nav no mums pašiem atkarīgs. Par to rūpējas Viktora radītie sienas zīmējumi, kas apzināti nepabeigtiem triepieniem imitē bērnudārza dekorācijas, un datorspēle, kuru apmeklētāji aicināti spēlēt, ejot cauri aizvien jauniem līmeņiem, kur šķēršļu joslas un dimensijas paliek aizvien grūtākas. Apzināti izmantojot DIY un biroja-skolas-dārziņa estētiku, bet ļoti personiskā veidā Pedagoģiskās spēles pieskaras identitātes un valodas jautājumiem–galu galā ābelē karājās nevis āboli, bet dažādu valodu hibrīdburti. Šie un citi izstādes elementi vedina sajust pieaugšanu bilingvālā telpā, kas raksturīga gan mūsu latviešu-krievu kopienai, gan plašāk pasaulē – ir realitāte daudz vairāk cilvēkiem nekā izglītības programmu plānotājiem to gribētos atzīt.

Luīze Rukšāne. Personālizstāde “Locījuma vietas” izstāžu telpā “TUR telpa” (19.01.–17.02.2024.)

Luīzes Rukšānes izstāde ir jūtīgs mēģinājums ietērpt vizuālā valodā to trauslumu un maigumu, kas notiek dialogā starp mazmeitu un vecmāmiņu un daudz plašāk – sievietēm un dažādām paaudzēm. Viņas grafīta zīmējumi uz audekla atsaucas uz vecmāmiņas sūtītajām fotogrāfijām ģimenes čatā, gaišajā Tur telpā radot precīzu sajūtu par rīta agrumā noķerto ziemas kadru – it kā nebūtisku, bet personisku vēstījumu – lai saglabātu kontaktu, kad dzīvē vairs nenotiek tik daudz vērā ņemamu notikumu. Un vērienīgā kopā sašūto audumu instalācija, kas veidota no palagiem un galdautiem, kas piederējuši kādai jau aizgājušai paziņu paziņai, ir kā bērzu birzs ziemā, paplašinot zīmējumos radīto telpu.

Paula Zvane. Personālizstāde “Neredzams” galerijā Look! (02.–24.02.2024.)

Paulas Zvanes darbs ar formu, materiālu un telpu ir viegls, brīžiem humora pilns un tajā pašā laikā atklāj mākslinieces dziļāku interesi par materiālu izcelsmi, par būtnēm bez cilvēciskā un mūsu visu lomu plašākā ekosistēmā. Viņas radības, kas veidotas no metāla, izžuvušas tējassēnes (?), zirgu matiem (?) un dažādiem audumiem ir tikpat sirreālas kā bērnu dienu multfilmas, sapņi, bet arī mūsu ikdiena, saskaroties ar ekoloģiskās krīzes neizbēgamajām sekām.

Karlīna Mežecka. Izstāde “Trausluma arhīvs” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (19.01.–25.02.2024.)

Karlīnas Mežeckas darbos novērtēju formu un materiālu savienojumu – keramikā ieslēgtās stikla pūķu olas, mazie sienas darbi un metāla karkasi, viss kopā ir kā zinātniskās fantastikas alķīmiķa darbnīca.

 

INGA ŠTEIMANE

Romāns Korovins. Izstāde “Nomirsim kopā” Rotko muzejā Daugavpilī (01.03.–19.05.2024.)

Romāns Korovins ar izstādi “Nomirsim kopā” runā par to, ka otra cilvēka kontrolēšana ir muļķīgākais, ar ko nodarboties un bezjēdzīgākais, uz ko paļauties attiecībās. Vai mīlestībā, vai naidā, vai sapņos, vai ikdienas sīkumos – mēs katrs vispirms esam “precējušies” ar sava “es” nepārtraukto stāstu par pasauli un tikai pēc tam viens ar otru. Tas, kas vienam ir, otram – nav. Turklāt runa ir par niansēm, par akcentiem, par komatiem, kas maina jēgu. Bet tieši sīkumi ir attiecību lielākā saskares virsma un Korovina ainavu pāros ar vizuālām mikroizmaiņām šī būtiskā dažādība parādās. Tam lieliski kalpo Korovina gleznu forma – mazie, it kā novērošanas skicējumu izmēra formāti, “samazgātie”, saīsinātu vārdu pierakstu atgādinošie tripieni un šķietami neartikulētais krītainais kolorīts, kas ietin pelēkbaltā troksnītī zaļos, gaišzilos, brūnos un tikko jaušami sārtos. Izstāde veldzē ar minimālistisku scenogrāfiju, kur no žavētāja nokritis dvielītis, vientulīgas dziesmas skanējums un tukšas nagliņas sienā rada lielāku optimismu nekā citkārt dzirdēti pasaules uzlabošanas uzsaukumi.

Māris Čačka. Izstāde “Citas piezīmes” Krāslavas Kultūras namā (13.02.–15.03.2024.) un darbi kopizstādē “Atskaties” Daugavpils Kultūras pilī (13.10.–12.02.2024.)

Māris Čačka glezno ekspresionistiskus lielformāta darbus – nosacītus portretus un veltījumus autora paša pieņemtos kodos un šifros – kriptogrāfiski. Personīgās kriptogrāfijas sniegtās iespējas sakausēt portretisku psiholoģiju un vispārinošu abstrakciju, kā arī unikālā autortehnika veidot grafikas un glezniecības tehnisko paņēmienu sakausējumu rada starpstāvokli, kādā dzīvo darbi. Kāds darbs var atgādināt vecmeistaru glezniecības izsmalcinātās tumsas, kāds cits – raibu piecdesmito gadu tekstilapdruku, bet vēl cits – morfējošu deviņdesmito gadu datormākslu. Katrs Māra Čačkas “portrets” un veltījums uz mirkli var asociēties ar kaut ko zināmu, taču tikpat ātri šī mirāža var pazust. Māra Čačkas lielformāta audeklus var iztēloties kā konfliktu starp varenu spēku, ko pārstāv mūsu mērķi, kas saduras ar spēcīgu barjeru, ko pārstāv mūsu kognitīvās kontroles ierobežojumi.

Paula Zvane. Personālizstāde “Neredzams” galerijā Look! (02.–24.02.2024.)

Paula Zvane šķietami ir tuvāka modernistu autonomajai attieksmei pret materiāliem un tehnikām – viņu vairāk interesē izdomāt un radīt jaunus materiālus, nekā pielietot kolektīvi drillēto redīmeidu. Taču kolektīvi izstrādātām laikmetīgi politiskām nostādnēm ir sava vieta Zvanes mākslā. Viņa fokusējas uz figūru, bet tā nav cilvēka figūra, kas ir centrā. Tikpat nozīmīgs var būt kurmis, mataina zvaigzne, kāds augs vai materializējusies enerģija. Sajūtās balstīti estētiski spriedumi, šķiet, ir viens no Zvanes pamatkritērijiem formveidē – māksliniece tiecas pēc netipiska, iepriekš neizziņota skaistuma.

 

KATRĪNA JAUNUPE

Luīze Rukšāne. Personālizstāde “Locījuma vietas” izstāžu telpā “TUR telpa” (19.01.–17.02.2024.)

Luīzes Rukšānes ierastajā mākslas praksē, viņa turpina radīt zīmētas atmiņas hiperreālistiskā manierē. Izstādē redzamas mākslinieces vecmāmiņas radītās digitālās fotogrāfijas pārnestas lielformāta grafīta zīmējumos, ar kuru palīdzību viņa komunicējusi savai mazmeitai lauku dzīves ikdienu. Arī izmantotie tekstilmateriāli, kas savulaik piederējuši kādai sievietei, kura nu vairs nav starp mums, ir pārveidoti mākslas objektos. Līdzās grafikas darbiem tie iedzīvina ideju par paaudžu nodoto mantojumu, kuru mēs atbilstoši izmantojam savām vajadzībām vai skatījumam. Tas viss kopumā veido nostalģisku un dziļi sentimentālu sajūtu par to, ko māksliniece mums vēlas paust vai pievērst uzmanību. Delikātā un smalkā izpildījumā Luīze Rukšāne demonstrē personiskās vēstures un kolektīvo atmiņu mijiedarbību, ar dziļu pietāti izturoties gan pret mantotajiem fiziskajiem materiāliem, gan digitālajiem, pārvēršot tos hipnotizējošos un aizkustinošos mākslas darbos.

Paula Zvane. Personālizstāde “Neredzams” galerijā Look! (02.–24.02.2024.)

Apvienojot skulpturālus darbus un gleznas, Paula Zvane radījusi pasauli, kurā netradicionāli materiāli un to sakausējumi piešķir formu neizprotamai pieredzei, kas pastāv starp miegu un nomodu. Izceļama ir Paulas Zvanes unikālā spēja veidot poētiskus un trauslus, bet tajā pašā laikā ļoti robustus skulpturālus objektus, kas sniedz komplicētu emocionālu gandarījumu brīdī, kad uz tiem raugies. Katrs darbs aicina skatītāju uz sirreālu, bet pārdomas rosinošu ceļojumu. Viņas spēja nevainojami orientēties dažādos mākslas medijos un materiālos, vienlaikus pētot cilvēka un necilvēcisko parādību krustošanos dabā, ir tiešām pārliecinoša. Savukārt mākslinieces daiļrades poētiskais valdzinājums sniedz iespēju apcerēt zemapziņas noslēpumainās dzīles.

Anna Pommere. Izstāde “Sudraba līkne” galerijā “Māksla XO” (03.03.–06.04.2024.)

“Sudraba līkne” darbu sērija ataino dziļu dieva klātbūtnes sajūtu – māksliniece darbos ir uzsvērusi cilvēka dvēseles transcendentālo dabu, savā ziņā vienādojot cilvēcisko ar dievišķo, nevis šos abus terminus pretstatot. Šie mākslas darbi kalpo kā aizkustinošs atgādinājums, ka, neraugoties uz daudzajiem izaicinājumiem ar ko dzīvē saskaras sieviete-māte, piemēram, slimību, nogurumu, bezspēcību, bailēm un nedrošību –, mātes apņēmība būs nelokāma. Tieši caur šo elementu māksliniece ir veiksmīgi parādījusi, kā dievišķais izpaužas cilvēciskajā. Ar monumentāliem un aizkustinošiem tēliem, sērija “Sudraba līkne” sniedzas pāri vienkāršiem reliģiskiem motīviem, lai pētītu universālas mīlestības, upurēšanās un neatlaidības tēmas. Darbi kļūst par liecību par cilvēciskā gara noturību, kur dievišķais krustojas ar ikdienas dzīves cīņām un triumfiem.

 

ANTRA PRIEDE

Luīze Rukšāne. Personālizstāde “Locījuma vietas” izstāžu telpā “TUR telpa” (19.01.–17.02.2024.)

Šajā izstādē Luīzes Rukšānes pietuvināšanās māksla vai spēja stāstīt par visu, kas nav attēlos redzams, piezemējas pavisam gaišā un atklātā telpā, kur no baltā ir sarežģīti aizbēgt. Un šis gaišais, caururbjošais tiešums un atklātība ir tik atbruņojošs, ka nedaudz pat sabiedē, jo var izgaismot kaut ko pavisam paslēptu katrā skatītājā, līdzīgi kā zīmējumos, kuros attēloti mājdzīvnieki, kas apspīdēti ar gaismu, bet izgaismotā telpā neturpinās tālāk par pāris metriem, visu pārējo ietinot noslēpumainā tumsā. Apzinātā telpas iedzīvināšana un izjušana pārliecinoši nostiprina empātiskos un izjustos mākslinieces izteiksmes stāstus, vienlaicīgi uzturot modrību, kas kā balti padošanās karogi savieno gan griestus un zemi, gan pagātni ar tagadni.

Karlīna Mežecka. Izstāde “Trausluma arhīvs” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (19.01.–25.02.2024.)

Izstādes pavadošajā tekstā tiek minēts – “šis arhīvs funkcionē pēc dzejas noteikumiem”. Tik brīvi un dzīvi vēlētos arī pārvērst pārliecinošo personālizstādi, vēršot nosaukumu par – spēka arhīvu. Un tas būtu ne tikai par mākslinieces radošās darbības uzdrošināšanos, tikai kā piemēru minot – savienot pūsto stiklu ar keramiku, kas daudziem jomas profesionāļiem liktos kaut kas absolūti neiespējams, bet arī par šīs jaunās paaudzes (kurai pieder Karlīna Mežecka) darbības virzieniem un nesavienojamības principiem. It kā jau ierasts, ka katra nākošā paaudze pārtaujā ierastos veidus un noteikumus, vai nu noliedzot un radot no jauna, vai mērķtiecīgi apzinoties savu zināšanu un nezināšanu vienlaikus, kas nodrošina zināmu pēctecību un integritāti. Pavisam viegli spēlējoties ar nesenās pagātnes nospiedumu kolekcionēšanu, radīta materialitātē pamatota kartotēka, kuras lasīšanai jāpievēršas ar iejūtīgu vērojumu.

Ingrīda Pičukāne. Felicitai Pauļukai veltītais darbs izstādē “Starp mums viss labi” Dzirnavu ielā 60A-21, Rīgā (15.02.–04.04.2024.)

Viena no tiešākajām Ingrīdas Pičukānes un Felicitas Pauļukas satikšanās reizēm bija divpadsmitais “Survival Kit” Raiņa un Aspazijas mājā, kurā veidojās tiešs un pastarpināts dialogs, mēģinot pārskatīt nesenās pagātnes mākslas mantojumu no feminisma perspektīvas. Ar vien Latvijas mākslā kā raksturīgu iezīmi neredzot – sociāli aktīvas tematikas atspoguļojumu mākslā, šīs izstādes “kopdarbs” nedaudz pamaina šo iztrūkstošo statistiku, izceļot vardarbības problemātiku. Kontekstuālā sakritība ar šobrīd aktuālo diskusiju par šo tematiku darba un studiju vidē, paspilgtina šīs tematikas aktualizācijas nozīmi, kas tiek izcelta ar delikātu formas valodu, taču padziļinātu tēmas izpēti. Stāstījuma forma sava ziņā simbolizē vardarbības klātesamību mūsu sabiedrībā un apziņā, kas ir tik redzama kā ikdienišķs joks. Taču mākslinieces izvēlētie žesti kļūst par patiesības abpus griezošiem asmeņiem, kurus vairs nav iespējams ignorēt. Pārējiem atliek rīkoties.

 

Purvīša balva 2025

2023. gada 4. ceturksnis / Nominācijas

 

KATRĪNA JAUNUPE

Jānis Šneiders. Izstāde “Dzinējs” galerijā LOOK! (16.09.–09.12.2023.)

Jāņa Šneidera izstāde “Dzinējs” ir pārliecinoša un vienlaikus netipiska pieredze. Viņa mākslu ir vērts izcelt ne tikai tās vizuālās pievilcības un meistarības dēļ, bet arī tādēļ, ka mākslinieks spēj iesaistīt skatītājus aizraujošā dialogā par eksistences pamatpatiesībām.

Izstādē “Dzinējs” Šneideram izdevies radīt filozofiski bagātīgu un daudzslāņainu vēstījumu – mākslinieks caur telpisku instalāciju un diviem glezniecības darbiem apcer neapturamu un nezūdošu enerģiju visumā un liktenī, izmantojot ikdienas komunikācijā regulāri lietoto alegoriju mūžīgais dzinējs. LOOK! galerija ir pārvērsta par tumsas ieskautu universu, kurā kustība dzimst no gaismas un siltuma. Starp mākslas darbu un tā vērotāju veidojas dinamiskas attiecības, kur katra kustība telpā veicina stāsta attīstību – vai tā ir gaisa plūsma, ko rada mūsu balsis un ķermenis vai ēnas, kas rodas mums aizsedzot sveču izstarotos gaismas kūļus. Šneidera mākslinieciskā izteiksme nevainojami savienojas ar dziļiem filozofiskiem meklējumiem, ko māksliniekam izdodas pasniegt nepiespiesti vienkāršā veidā. Nerodas pat vajadzība pēc pavadoša izstādes teksta, lai no izstādes darbiem un tās nosaukuma taptu skaidra mākslinieka doma. Pasauli virza gaisma, bet pati pasaule pēc būtības ir trausla (šo sajūtu nodod mākslas darbu materialitāte un vienkāršā tehnoloģija). Instalācija skaidri nodod mākslinieka izraudzīto naratīvu par dzīves mūžīgo deju un tās cirkularitāti. Tāpat izstāde “Dzinējs” ir uzteicama ar neparasto risinājumu – ļoti reti ir pieredzams, ka glezniecības darbi izstādīti sveču gaismā. Pieklusinātā gaisma īpaši izcēla Šneidera radītās gleznas, nojaucot robežu starp telpā pastāvošo ēnu un mākslinieka gleznoto. Šī savā ziņā ir bijusi unikāla pieredze pēdējā laika Latvijas mākslas izstāžu telpās.

Zane Tuča. Izstāde “Viss būs labi. Drīz izaugs puķes un zāle, un tu būsi tajā visā… un tas ir skaisti…” galerijā “Alma” (17.11.2023.–19.01.2024.)

Zanes Tučas mākslai piemīt magnētisks valdzinājums – mākslas darbi atgādina sērīgus spoguļus, kuros redzams plašums, kas ir ārpus mirstīgo spējas redzēt. Dabas reducēšana līdz tās būtiskākajiem elementiem aicina skatītājus piepildīt redzamo ar savām asociācijām, veicinot dziļi personisku un introspektīvu pieredzi. Mākslas darbi netieši aicina pievērsties eksistenciālām tēmām (dzīvība, nāve, gaisma, karš, cerības, nolemtība, atdzimšana un atkārtošanās), novērtējot dabas smalkajās niansēs ietverto skaistumu. Tie kalpo kā portāli kontemplatīvā pasaulē, kur katra ar zīmuli vilktā līnija un motīva izvēle veido sarežģītu jēgas ainavu. Šīs ainavas dziedina un noslēpumainā veidā bagātina skatītāju. Ir sajūta, ka Tučas darbi ir dzīvi – tie elpo, no tiem ceļas migla un tiem piemīt smarža! Tuča ar saviem mākslas darbiem skatītājus ved noslēpumainos ceļojumos sarežģītajās, bet skaistajās dabas, laika un cilvēka eksistences satikšanās vietās.

MAREUNROL’S. Izstāde “Fieldwork: Invisible exercises” Rīgas Mākslas telpā (03.11.–29.12.2023.)

Modes mākslinieku un scenogrāfu dueta izstāde pārkāpj ierasti tradicionālās robežas, izceļot mākslu kā sajūtu telpu, kurā audums, skaņa un fantastisks kustīgs attēls kļūst par vienotu instrumentu patiesību nodošanai. Izstādes centrā ir metāla margas, kas ir izliektas – tās ir kā vizuālas metaforas par mākslinieku vingrinājumiem. Pie tām piestiprināti apdrukāti lakati, kas atklāj radošā procesa aizkulises, taču lakatiņi paši par sevi kalpo kā piesātināti scenogrāfiski risinājumi – uz tekstila nodrukāts attēls ir lieliskā izšķirtspējā, savukārt auduma drapērija šķiet kā līstoša realitāte, kā prom slīdošs sapnis. Parādot šos neredzamos vingrinājumus, mākslinieki aicina skatītājus kļūt par lieciniekiem ievainojamībai un izturībai, kas iestrādāta viņu ikdienas praksē.

Izstāde nojauc mītu par tūlītēju gandarījumu mākslā; tā drīzāk izceļ mākslinieku nemitīgo atdevi un negulētas naktis, strādājot pie izstādes centrālajiem eksponātiem. Tomēr radošā procesa atklāšana gan ir ļoti nostrādāta, teju līdz scenogrāfiskai perfekcijai. Šajā izstādē lieliski atklājas mākslinieku plašā un telpiskā domāšana, kur ikkatra detaļa būs nostrādāta un novietota kā uz skatuves.

Izstāde ir kā ceļojums cauri dažādiem posmiem un idejām, un tā simbolizē MAREUNROL’S pašreizējo vizuālo praksi. Tiek pētīta dinamiskā mijiedarbība starp dabu un pilsētvidi, attēlojot cilvēkus kā skulpturālus mākslas darbus kustīgu attēlu ainavā, veidojot izcilu un nepārsātinātu horeogrāfiju izstādē redzamajos video darbos. Mākslinieki aizved skatītājus vientulīgā, bet ne baisā pastaigā, ļaujot individuāli pētīt mākslas radīšanas, patiesības meklējumu, skaistuma un neizbēgamo izaicinājumu tēmas, kas rodas radošajā procesā. Izstāde liek uzdot jautājumu – kā noturēt trauslo līdzsvaru starp radošo izdegšanu un dzīšanos pēc nezināmā, bet oriģinālā? Tas ir apliecinājums kāpumiem un kritumiem, pacilātībai un nogurumam, ko mākslinieki pārvar savā mākslinieciskajā odisejā.

Pieminēšanas vērta:

Iveta Laure. Izstāde “Viena vasaras diena jeb Laižu vaļā sprandu!” Žaņa Lipkes memoriālā (24.11.2023.–31.03.2024.)

Ivetas Laures izstāde “Viena vasaras diena jeb Laižu vaļā sprandu!” ir kā personiskās un kolektīvās atmiņas pētījums, savijoties Latvijas vēstures tumšākajām lappusēm ar mākslinieces personīgās bērnības stāstiem. Laure, pārsniedzot jebkādas laika robežas, ir spējusi ar dažādām liecībām apvienot nostalģiju par savu bērnību, biedējošās kara sekas un ģimenes foto arhīva nozīmību. Ir izveidots pārliecinošs stāstījums, kas tieši norāda uz to, ka vardarbīga nāve nereti ir cieši mums tuvu un tā bieži vien ir labi aizmirsta. Šī nenovīdība pret konkrētām mirušo/aizskarto/pazemoto cilvēku grupām nereti nozīmē to, ka pīšļi var kļūt par normālu ikdienu, kur maziem bērniem rast spēles. Mūsdienu karu kontekstā šis naratīvs skaudri iezīmē – vai arī mēs kādu cilvēku grupu paslaucīsim zem smiltīm? Vai mēs vēlamies, lai mūsu bērni spēlējas kādā masu kapā? Vai šāda realitāte maz ir pieņemama? Un beigu beigās – kā mēs no tā varam izvairītos, lai tā nebūtu norma?

Tas uzdod daudz jautājumus, kā mēs attiecamies pret dažādiem kara noziegumiem – gan tiem, kas veikti pagātnē, gan tiem, kas tiek īstenoti mūsdienās. Izstāde nav tikai Laures pieredzes atspoguļojums, bet plašāka kara un holokausta radīto vēsturisko brūču izpēte Latvijā. Zvērību tuvums mūsdienās, līdzīgi kā šajā izstādē, nav abstrakts. Tas ir ļoti īsts un tāpēc arī šī ekspozīcija ir tik ļoti sirdī duroša. Māksliniece ne tikai rosina būtisku dialogu par vēsturisko atbildību un piemiņu kā svarīgu elementu kolektīvās empātijas veidošanā, bet acu atveroši par to, ka esam atbildīgi par zvērībām, kas šobrīd notiek vai var notikt.

 

ARTA VĀRPA

Ingrīdas Pičukānes darbi LLMC izstādē “Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm” Valmierā (07.10.–10.11.2023.) / Kuratores Solvita Krese un Māra Žeikare

Domājot par Ingrīdas Pičukānes radītajām interpretācijām par Māra Bišofa darbiem, vispirms gribas citēt, ko par Bišofu projekta anotācijā rakstījusi viena no izstādes kuratorēm Solvita Krese: “Viņa mērķis ir atrast ačgārno un parādīt cilvēkiem, ja viņi paši to nespēj ieraudzīt. Bišofs provocē skatītāja ierasto pasaules uztveri.” Izmantojot identisku metodi, Pičukāne projektā skatītāju nostādīja aci pret aci ar saviem darbiem, kas vīrieša skatiena un vīriešu dominētos sižetos apliecina sievietes, viņas skatiena un nozīmīguma klātesamību. Kritiski pievēršoties Bišofa darbu saturam un diametrāli nomainot tajā saskatāmo vīrieša stāstu pret sievietes stāstu, māksliniece patiesi trāpīgi izgaismojusi cieši nostiprināto “meistaru – dižgaru – ģēniju” kultu un to, ka ne tikai aizspriedumu, bet arī savdabīgas inerces pēc tajā arvien nav vietas sievietēm (savukārt šīs vietas došanu daļa sabiedrības uztver kā radikālu, ierasto lietu kārtību apdraudošu rīcību).

Izceļama visa projekta orientēšanās uz mākslinieku savstarpējo mijiedarbību un ne vienmēr gludo un patiesi pretrunu pilno dialogu, kā arī tā demokrātiskā norise pilsētvidē. Ingrīdas Pičukānes īstenotajos darbos īpaši būtiska jauniešu kopienas iesaiste un kopīga kritiska refleksija – galerijā “Leduspagrabs” eksponējot darbu sēriju, ko sadarbībā ar mākslinieci radīja Valmieras Mākslas vidusskolas audzēkņi.

Vika Eksta. Izstāde “Satikšanās” galerija ALMA (28.09.–3.11.2023.)

Līdz šim vispersonīgākā Vikas Ekstas izstāde, vienlaikus ļoti diskrēta un atklāta, emocionāla un distancēta. Ierastais galerijas visiem pieejamais skatloga formāts izstādē šoreiz tika aizvērts un pārveidots šķietami noslēgtā, nejaušam skatienam nepieejamā telpā, kurā ieejot, skatāms ļoti koncentrēts darbu komplekts: divi lieli pašportreti, video stopkadru izdrukas un mākslinieces teksts – izstādes anotācija. Ekstas skatiena objekts ir viņa pati savās dzemdībās. Sāpju intensitātes dēļ sākotnējā fotografēšanas iecere transformējusies video uzņemšanā, no videomateriāla vēlāk iegūstot kadrus, kuri tuvplānā dokumentē dzemdības (piemēram, sāpju viļņus) kadru rindās, ļaujot izsekot sajūtām un emocijām kā vilnim. Šāda savas pieredzes vērošana un atklāšana personālizstādē ir personīgs un māksliniecisks izaicinājums, īstenots perfekti izbalansējot starp spēcīga pārdzīvojuma izstāstīšanu un dokumentālu vērojumu.

Jānis Šneiders. Izstāde “Dzinējs” galerijā LOOK! (16.09.–09.12.2023.)

Šneidera personālizstādē “Dzinējs” viņa mākslai līdz šim raksturīgo ģeometriskumu nomainījusi šķietami pilnīgi cita izteiksme, bet – saglabājot sev raksturīgo mazrunīgo, bet daudznozīmīgo atmosfēriskumu un spēju ietilpināt un atainot pretmetus. Divas nelielās gleznas ir figurālas, savukārt uzmanību vispiesaistošākā ir kinētiskā instalācija – kustību rada sveču liesmiņas, kuru siltums iegriež papīra dzirnaviņas uz kurām rotē rūpīgi izvēlēti un kontrastējoši objekti. Atsperīgā stiepļu konstrukcija ir trausla (un nestabila, gluži kā svētku svecītes, ko mājās sastiprina eglītes ļodzīgajos zaros). Un, lai arī vieglā rotaļība sākotnēji maldina, ka šī pieredze varētu ierakstīties gada nogales svētku noskaņā, darbu un to radīto ēnu spēļu efekts ir pavisam pretējs. Te ir nedrošība par pasaules trauslumu, visa nenoteiktību, jo “dzinēji” – trīcošās un arī noskatītāja kustībām atkarīgās sveču liesmiņas – darbina arī visa šī pašreizējā laika traģismu. Skatiens iestrēgst pie neizbēgamas cīņas elementa – savstarpējā divkaujā rotējošā figūru pāra ar zobeniem.

 

INGA ŠTEIMANE

Iveta Laure. Izstāde “Viena vasaras diena jeb Laižu vaļā sprandu!” Žaņa Lipkes memoriālā (24.11.2023.–31.03.2024.)

Izstāde ar kritiskas pašrefleksijas kvalitāti – bez pašheroizācijas un bez ievākšanās varas koridoros. Smalkjūtīgs attieksmes maiņas ierosinājums un meistarīga intertekstualitāte. Kas tie par cilvēkiem mūsu pasaulē – gan dzīvie, gan mirušie, kuru kauli, dzīvības kustināti vai nāves irdināti atrodas mums blakus? Ko mēs par viņiem ziņām? Riskanti bija ņemt formā un saturā tik labu un plašu atrasto materiālu – cita autora fotogrāfijas un iekļaut darbā. Bet Ivetas Laures izstādes formu tas nesaplosa. Ir, kur un ir, kam intertekstualizēties. Autore-es burtiski ieskatās acīs es-bērnam no sešdesmito beigām, saglabājot skatiena tiešumu. Fotoperformance un tās interpretētā dokumentācija notur stāstu 2023. gadā ar precīzu autores jautājumu : ko nosaukt vārdā, kādus tēlus vēstīt, kad ieraugi klusumu un neredzamo, kas atrodas tepat blakus, ar ko esi ilgi dzīvojis vienā telpā. Nāvīgās Dāvida zvaigžņu segas nepanesamais vieglums.

Labākais darbs par genocīdu mūsu laikmetīgajā mākslā.

Jete Lona Hermanis (Jette Loona Hermanis) performance “Endling” Mākslas centrā Zuzeum (02.12.2023)

Nosaucot performanci un reizē savu varoni deviņdesmito gadu jaunvārdā “endling” jeb pēdējais, Jete Lona Hermanis stāsta apokaliptisku stāstu par mirstošu būtni. Māksliniece radījusi laikmetīgu Nāves deju – danse macabre, kurā viduslaiku alegorija par visu uzvarošo un izlīdzinošo nāves varu attiecas uz hipercilvēcisku būtni – lielā mērā mākslīgu, tomēr mirstīgu. Par performances centrālo tēlu un sentimentu izvēršas nāve kā tāda – pagaidām miršana, lai cik tehnoloģizēta, estetizēta un dīvaina, eksistē, un māksliniece mums to attēlo. Taču ir nojausma, ka nāve tiks pārvarēta. Hyper-human digitālās mūzikas piepildītā telpā ķermenis pārvēršas atsevišķos kustīgos elementos. Notiek gan tradicionālas dejas, gan ķermeņa ierastās kustēšanās dekonstrukcija. Postsirreāla un postfutūristiska “deja”, kurā rodas savi skaistuma kritēriji.

Gints Gabrāns “Sēņu projekts. Transfungus” Elizabetes ielā 2, Rīgā (09.–12.11.2023)

Ginta Gabrāna aplikācija SAN ir labākā institucionālā kritika un mākslas brīvības menedžēšana Latvijas laikmetīgajā mākslā. SAN nav laika un telpas ierobežojumu, tāpēc šī māksla ir eksponēta vienmēr. Novembrī tai pievienojās “Sēņu projekts. Transfungus” – kičīgas transcendences lipīgumā un staipīgumā iesaiņoti tēli. Nezaudējot mākslas formas izveidotības un estētiskā svarīguma kritēriju, Gabrāna darbi tiek ģenerēti ar mākslīgo intelektu, kas veido šīs mākslas vēsturisko saikni ar avangardiskas producēšanas jeb mašīnmākslas izpausmēm. Mākslinieks vienmēr ir drusku Dievs Gabrāna darbos, bet tēli – kā veidoti ar Deus ex machina pārsteidzošo, komēdisko palīdzību.

 

ANTRA PRIEDE

Jānis Šneiders. Izstāde “Dzinējs” galerijā LOOK! (16.09.–09.12.2023.)

Jāņa Šneidera dzinējs ir kļuvis pieaudzis, pārdomāts un vienmērīgi aktīvs, nostiprinot autora izteiksmi ne tikai tās vizualitātes kvalitātēs, bet arī laiktelpas ietvarā, kas pavada viņa darbus. Ierasto un nezināmo, pat biedējošo melno tukšums līdz šim iedomājos vērot kā to dara pats autors – viņš skatās uz šo telpu. Un līdz ar to iezīmīga ir tagadējā izstāde, kas rada telpu, no kuras autors skatās uz saviem darbiem vai pats uz sevi, nojaušot, ka viens no glezniecības darbiem ir pašportrets. Pieredzes un skatīšanās telpa tiek atvērta katram ienācējām, sasniedzot reti pietuvinātu intimitātes sajušanu, kas tik ļoti trūkst šodienas pasaules iznīcības priekšā. Tiek radīta vide no kuras notiek raudzīšanās – pilna ar dažādām cīņām, ticību mūžīgai ziedēšanai, bērnības sajūsma par klusināto sveces liesmas spēku, kas var kustināt pasauli. Galu galā – spēks ir dzīvībā.

Un pieķeru sevi šaubās, varbūt autors sniedz iespēju pieredzēt kolektīvas ilgas kā gribētos, lai mēs raudzītos uz pasauli, lai nezaudētu kaut cerību vēlēties, lai manu redzes perspektīvu veidotu šie lielumi patiesi tumšā laikā.

MAREUNROL’S. Izstāde “Fieldwork: Invisible exercises” Rīgas Mākslas telpā (03.11.–29.12.2023.)

Laikam sevī atpazīstu nogurumu – pēdējos mēnešos plakātisms atmaskojas un tikai reta pieredze sniedz autentisku ceļojumu kolektīvā sajušanas telpā. Un tieši šī neapbruņotā vienkāršība pārliecina šajā izstādē tik patiesi, kā sagumušais trencis (lai gan māksliniekiem nepatiktu, ja to nosaucu par trenci, visdrīzāk), ko izmisīgi mēģina noturēt putniņi, lai tas nesašķīstu zem radošās nedrošības spiediena. Man tas ir atslēgas darbs, kas aicina notraust ierastos apzīmējumus un priekštatus, kas tad īsti ir pats MAREUNROL’S, tā vietā piedāvājot niansētāku un padziļinātāku skatījumu ne tikai uz pāra radošajiem eksperimentiem, bet arī tā atvērtību un nebaidīšanos no kopautorības, radot nereprezentējošo. Teatralitāte kā kritikas forma un smalks izgaismošanas žests aicina uz visa liekā notraušanu, vienlaicīgi sagatavojot telpu, kas ir pietiekoši atpazīstama, lai nenobiedētu.

 

INGA LĀCE

Jānis Šneiders. Izstāde “Dzinējs” galerijā LOOK! (16.09.–09.12.2023.)

Jāņa Šneidera kinētiskā gaismas instalācija ir svaigs pieteikums mākslinieka praksē, paplašinot tās meistarīgi radītās glezniecības telpas, ko esam pieraduši redzēt līdz šim. Raugoties uz savītajiem metāla spirāļu lokiem, kuros iekārtās sveces ar savu siltumu kustina dažādus objektus, darbs ievilina pārdomās pamazām. Vispirms tas iekustina sajūtas, neļaujot atraut acis un sniedzot līdzīgu mierinājumu kā nebeidzami veroties ugunskurā vai kamīna liesmās. Un tad pamazām atsedz trauslumu un līdzsvaru, kas ir instalācijas galvenie varoņi līdztekus tumsai un gaismai, kā arī diviem bruņiniekiem, kas, rotējot ap savu asi, viegli saskaras ar zobeniem. Šneidera glezniecība arī joprojām ir te – divos pelēcīgos portretos, kas nedaudz dramatizē gaismas un ēnas spēles un uzsver, ka pati lielākā cīņa cilvēkam vienmēr ir pašam ar sevi.

MAREUNROL’S. Izstāde “Fieldwork: Invisible exercises” Rīgas Mākslas telpā (03.11.–29.12.2023.)

MAREUNROL’S fotogrāfijās, video un objektos viegli atpazīt šūšanas piegriežņu tēlus un audumu, pirms tas kļūst par apģērbu. Talantīgais duo – Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops – ir modes dizaineri, kas jau kādu laiku darbojas starpdisciplināri un kuru mērķis ir modes dizaina robežu pārkāpšana. Par to arī ir šī izstāde – par mēģinājumiem nokļūt kaut kur aiz apģērba, par mēģinājumiem, kas aizgājuši par tālu, vai arī nekur nav aizveduši. Par vēlmi aizbēgt no ķermeņa, kas diktē modes funkcijas. Vai arī modes, kas diktē ķermeņu formas. Šie jautājumi izstādē nav atbildēti, bet virmo gaisā starp mūzikas partitūrām, zīda lakatiem un to trenci, ko no sabrukšanas aiztur divi mazi putniņi.

 

 

Purvīša balva 2025

2023. gada 3. ceturksnis / nominācijas

 

ARTA VĀRPA

Indriķa Ģelža personālizstāde “Ūdeņaina dienas actiņa” KIM? laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) / Kuratore Zane Onckule

Izstādes kopējā dramaturģija – objekti, skaņa un teksts, kustība, apgaismojums – ievelk skatītāju un iedarbojas kā kopums, kaut sastāv no suverēniem, pašvērtīgiem objektiem.

Šī ir trauksmaina izstāde. Dīvaini atzīt, ka arī, lai uzrakstītu šo īso pamatojumu, gribas tvert pēc ar emocijām saistītiem vārdiem, lai raksturotu pieredzi, jo īpaši – sastopoties ar sešām mehāniski tikšķošajām ziedu skulptūrām, kuras, šķiet, nevar neatgādināt sagumušus, telpā (vai drīzāk – ūdenī) dreifējošus cilvēku ķermeņus. Ģelzim raksturīgie, medija ziņā grūti kategorizējamie skulpturālie objekti līdzīgi kā citkārt atgādina telpiskus zīmējumus, tomēr sagādā arī formālus pārsteigumus. “Ūdeņaina dienas actiņa” ir izstāde, kas atrodas ciešā saiknē ar šodienas informācijas piesātinājumā ik uz soļa signalizējošajām trauksmainajām aktualitātēm un briesmām. Skumji poētiskie objekti vēsta par un arī izraisa apjukuma stāvokli. Ir skaidrs, ka actiņu aizmiglojušas asaras.

Sabīnes Verneres izstāde “Aklā zona” Latvijas Mākslinieku savienības galerijā (10.08.–10.09.2023) / radošā komanda: Megija Mīlberga, Henriks Eliass Zēgners, Aleksejs Beļeckis, Romāns Medvedevs, Oto Holgers Ozoliņš

Vēlos akcentēt divus izstādes “Aklā zona” panākumus. Pirmkārt, izcelt Verneres radītos jaundarbus kā spēcīgu un pārliecinošu sniegumu. Tušas zīmējumu dinamisms, vieglums un filigrānā nostrādātība izvērsta telpiski, gluži vai ar monumentālu vērienu. Horizontālie papīra tīstokļu formāti veido telpisku instalāciju, radot savas “aklās zonas” jeb strupceļus, kuros nonākt. Brīvais, rotaļīgais veids, kādā vijas Verneres līnijas, sarunājas ar motīviem klasiķu darbos, nav literārs vai motīvus atkārtojošs; tas ir patiesi radoši brīvs un autentisks.

Otrkārt, projekts izceļams kā intervences mēģinājums, kaut arī pavadošajos tekstos un intervijās lasāmā mākslinieces vēlme mijiedarboties ar mūsdienu klasiķu darbiem piepildās daļēji, drīzāk radot savdabīgu personālizstādes un krājuma izlases hibrīdu. Tas savukārt vedina domāt, ka “Aklās zonas” izgaismošana, ieskatoties tajā, ko un kā glabā (slēpj?) viena no augstvērtīgākajām Latvijas mākslas kolekcijām, iespējams, notikusi ierobežoti. Izstādei izraudzīti lielākoties LMS kolekcijas hailaiti – autores un autori (Tabaka, Vasiļevskis, Heinrihsone, Bērziņš, Auza, Delle u.c.), kuriem lielā mērā paveicies – viņu māksla un personības nav aizmirstas, viņiem ir savi pētnieki un interpretētāji publikācijās un izstādēs. Domājot par nākotnes iespējām, rosinoša šķiet ideja, šis projekts rosinātu tālākas, kritiskākas un uz nākotnes scenārijiem vērstas intervences par “Aklās zonas” norises vietas identitāti, institucionālo atbildību un kapacitāti “aklo zonu” – 20. gadsimta 2. puses mākslas klasiku – izgaismot: saglabāt, pētīt, interpretēt un padarīt pieejamu sabiedrībai.

 

INGA LĀCE

Indriķa Ģelža personālizstāde “Ūdeņaina dienas actiņa” KIM? laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) / Kuratore Zane Onckule

Indriķa Ģelža personālizstāde ieskauj savā telpiskajā universā, kur līdztekus darbojas dažādas objektu sērijas, gaisma un balss, un rada spēcīgu trauksmainu pieredzi. Indriķa ierasti abstraktajām skulptūrām raksturīgais raupjums un asie leņķi, piemīt arī izstādes vienīgajam figuratīvajam elementam – no metāla veidotām margrietiņām, kas ik pa laikam mehāniski kustas ieprogrammētā ritmā. “Ūdeņaina dienas actiņas” radītā pasaule ir distopiska, un atgādina zinātniskās fantastikas romānu scēnas, un varbūt tāpēc izstādes radītā spriedze ir tik ļoti par šodienu, kur mūsu cilvēcība caur dažādām reālpolitikas norisēm tiek ik pa brīdim mehāniski pārtraukta, un atkal pārbaudīta, kas liek to atcerēties un tāpēc censties nepazaudēt vēl jo vairāk.

Sabīnes Verneres izstāde “Aklā zona” Latvijas Mākslinieku savienības galerijā (10.08.–10.09.2023)

Sabīnes Verneres izstāde, kas izstāda mākslinieces darbus dialogā ar darbiem no LMS kolekcijas, pievērš uzmanību Latvijas Mākslinieku Savienībai – institūcijai, kas jau gadiem darbojas pašu izvēlētā marginalizētā pozīcijā, un tās kolekcijai, kas ir līdz galam nenovērtēta Latvijas mākslas vēstures daļa. Tās šābrīža eksistence un nākotnes perspektīvas diezgan pamatoti satrauc mākslas zinātniekus un māksliniekus, bet piņķerīgais juridiskais stāvoklis, personālijas un citi apstākļi šķiet vienmēr nostājas ceļā, lai kolekciju pienācīgi aktualizētu. Sabīnes Verneres tiešums un vēlme šo kolekciju iepazīt un būt ar to dialogā gan izstādē, gan pavadošajos pasākumos, ir brīnišķīgs piemērs ieinteresētam, dzīvam starppaudžu dialogam. Sabīnes darbos reflektēts viņas kolekcijas iepazīšanas process un attieksme pret to, kur parādās gan sapīšanās, kas raksturīga šai institūcijai, gan arī, cerams, iespējama izpiņķerēšanās ārā nākotnē.

 

KATRĪNA JAUNUPE

Lienes Pavlovskas darbs “Izgriezumi” Vidzemes tirgū festivāla “Survival Kit 14” ietvaros (07.09.–08.10.2023.)

Lienes Pavlovskas mākslas darbs “Izgriezumi” ir pārliecinoša un suģestējoša instalācija, kurā savstarpēji mijas un viens otru papildina mākslinieces personīgā un viņas tēva daiļrade. Uzteicama ir Lienes kā laikmetīgās mākslas pārstāves spēja radīt mākslas darbu, kurā tiek izmantoti pašas tēva radītie darbi, vienlaicīgi izvairoties mākslas instalāciju pārpiesātināt ar lieku sentimentalitāti un nostalģiju. Izmantojot no galdnieka darbnīcas pārpalikušus materiālus, viņa veido kompozīcijas, kas intuitīvi liekas kā tēva padomju laikos no koka darināto suvenīru turpinājums jeb precīzāk – paplašinājums laikā un telpā. Lienes un viņas tēva radītie darbi saspēlējas slēgta tipa instalācijā, ko ieskauj norobežojošs gaismas caurlaidīgs audums, kas neviļus instalācijas iekšējai ekspozīcijai dod gaiši dzeltenu un rozīgu apgaismojumu, radot filtra efektu. Rodas sajūta, ka atrodies pabalējošā fotogrāfijā, kas uzņemta padomju laikos, pateicoties koka suvenīru jeb koka kolāžu klātbūtnei. Lai arī darbs reflektē par personīgā radošuma un sabiedrības ierobežojumu mijiedarbību padomju laikā, kas nebūtu nekas unikāls, māksliniecei ir izdevies radīt aizkustinošu veltījumu padomju latviešu amatnieku paaudzei tieši no scenogrāfiskās perspektīvas. Pavlovskas darbā atspoguļojas aizgājušā laikmeta amatnieku un to darināto suvenīru ‘jocīgums’ mūsdienu kontekstā (mēs visi tādus atceramies, bet noteikti bieži neiedomājamies, ka tie patiešām kalpoja kā mākslas suvenīri, kuri, tāpat kā režīma atbalstītā māksla, tika veidoti pēc konkrēta kanona), kā arī to savietojamība ar mūsdienu mākslu un tajā apskatītajām tēmām. Šie tēva darinātie suvenīri ļauj saprotamā veidā komunicēt ierobežojošo absurdu, kam bija pakļauti padomju laiku amatnieki, sniedzot ieskatu indivīdu cīņās un centienos pārvarēt padomju māksliniecisko nospiedošo sistēmu. “Izgriezumi” aicina mūs aizdomāties par to, kā šīs paaudzes mantojums turpina ietekmēt mūsdienu mākslas un radošo ainavu, tostarp empātiski iztēloties, ko šie amatnieki būtu mākslinieciski attīstījuši savā izpausmē, ja nebūtu bijis jādzīvo padomju okupācijā. Ar Lienes Pavlovskas darbu starpniecību mums tiek atgādināts par mākslas spēku, kas spēj nodot vēstures nianses un cilvēka radošuma nezūdošo garu.

Indriķa Ģelža personālizstāde “Ūdeņaina dienas actiņa” KIM? laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) / Kuratore Zane Onckule

Indriķa Ģelža jaunākā personālizstāde apliecina viņa mākslinieciskās ambīcijas – izstāde sniedz estētisku un konceptuālu baudījumu pasaules mākslas galeriju līmenī. Šīs izstādes centrā ir dziļa tēma par indivīdu, kas cīnās ar vētrainām pārmaiņu straumēm strauji mainīgajā pasaulē, veidojot netiešas atsauces uz ‘slīkšanu’. Personiskā un publiskā, fiziskā un digitālā pretstatīšana kalpo kā spēcīga metafora mūsdienu dzīves raksturošanai. Ģelža “Ūdeņaina dienas actiņa” skatāmi spēcīgi un izcili nostrādāti mākslas darbi līdz perfekcijai pielāgotā scenogrāfijā, liekot skatītājiem ne tikai domāt par mūsdienu eksistences sarežģīto dinamiku, bet arī fiziski tajā iedziļināties – būšana izstādē jau vien liek piedzīvot šo dinamiku. Ar multisensoriskas pieredzes palīdzību izstāde neizbēgami piespiež skatītāju domāt par to, kā vairākas dzīves – personiskā, digitālā un kolektīvā – nemitīgi saplūst un rada mūsos dažādas reakcijas. Šī nemitīgi mainīgās daba saplūšana mūsos rada kā komfortu, tā diskomfortu, un šai Ģelža izstādei ir izdevies to uzskatāmi mums atgādināt.

Arņa Balčus izstāde “Scēna” ISSP galerijā (15.09.–16.11.2023.).

Arņa Balčus izstāde “Scēna” galerijā ISSP būtībā ir vairāk nekā izstāde – tā ir mākslinieka veidotā lauka darba fiksācija un pētījumā apskatītās subkultūras aktivizācija galerijas telpās. “Scēna” mums paver padziļinātu skatu un arī pieredzi uz mūsdienu Rīgas underground jeb pagrīdes jauniešu spilgto un daudzpusīgo dzīvi. Tā runā stereotipu valodā (kas mums visiem ir vairāk vai mazāk saprotama, līdz ar to sasniedzot plašāku sabiedrības interesi par izstādi), taču tā pilda arī spoguļa funkciju – izstādē spoguļojamies jaunās paaudzes izaicinājumos, sapņos un vēlmē būt pašiem, bet arī piederīgiem. Balčus darbs ir apliecinājums mākslas spējai notvert subkultūras būtību un skatītājos provocēt dziļākas pārdomas par jauniešu sarežģītību mūsdienu pasaulē. Balčus sniedzas tālāk par fotogrāfiju, lai radītu visaptverošu platformu pašai subkultūrai, kura ļoti labprātīgi piedalās mākslinieka radītajā izstādē – izstāde nav par viņiem, izstāde ir ar viņiem, kas ir salīdzinoši reta prakse Latvijas mākslas vidē. Izstāde “Scēna” nav tikai foto izstāde – tā ir Balčus lauka darba fiksācija un viņa radītā ‘drošā telpa’ subkultūrai. Tās dalībnieki aktīvi iesaistās, demonstrējot savus mākslas darbus, rīkojot savu grupu koncertus un arī dzejas vakarus. Izstādes programma, kas ietver dzejas lasījumus un ekskursijas gida pavadībā, bagātina skatītāja pieredzi, sniedzot vairākus ieejas punktus sarežģītajā pasaulē, kuru “Scēna” cenšas atšķetināt. Šī imersīvā pieeja ļauj skatītājiem ne tikai būt dokumentālo fiksāciju skatītājiem, bet arī klātienē piedzīvot jauniešu darbošanos un socializēšanos, pārvarot plaisu starp mākslinieku un auditoriju. Tas ļauj apmeklētājiem ne tikai redzēt, bet arī dzirdēt un sajust subkultūras enerģiju.

Edgara Vērpes izstāde “Tumsas zīmogs” Jūrmalas muzejā (06.09.–08.10.2023.)

Edgara Vērpes personālizstāde “Tumsas zīmogs” ir dziļi emocionāla un aizkustinoša mākslinieka atbilde uz satraucošajiem notikumiem Ukrainā kopš 2022. gada 24 februāra. Izstādē vērojams iespaidīgs objekts “Gruz 200”, kas atgādina melnus nāves smagumu nesošus līķu maisus. Šis pārdomas rosinošais darbs pauž skarbu vēstījumu: par katru ložu kravu (Gruz100) pretī tiek sūtīta nedzīvu ķermeņu krava (Gruz200). Vērpe uzsver kara dehumanizāciju, kurā cilvēki tiek reducēti līdz vienkāršai kravai. “Tumsas zīmogs” ir apliecinājums tam, glezniecība ir lielisks komunikācijas rīks mūsdienās, kas ļauj nodot sāpīgus un drūmus vēstījumus, iespējams, sasniedzot tos skatītājus, kas militārus konfliktus izvēlas racionalizēt. Edgara Vērpes darbs ir skarbs atgādinājums par kara radīto postu cilvēkam un par mākslinieciskās izpausmes nerimstošo garu, saskaroties ar tumsu. “Tumsas zīmogs” izaicina mūs domāt, just un, pats galvenais, nepalikt vienaldzīgiem pret dziļiem jautājumiem, kurus tas risina.

 

INGA ŠTEIMANE

Indriķa Ģelža personālizstāde “Ūdeņaina dienas actiņa” KIM? laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) / Kuratore Zane Onckule

Indriķa Ģelža “nogurušās margrietiņas” ir identitātes mirkļbirka ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas tēlam. Krīžu un sevī iemīlēšanās identitāte, kas turpina analizēt, analizēt, analizēt un līdztekus izklaidēties, izklaidēties, izklaidēties. Izstāde ir kā episki sirreāls endgeims, kura iznākumu nepiedzīvojam. Taču supervaroņu (izstādes darbu) eksistenciāla būšana krāsu, gaismu un skaņu radītas atmosfēras neirotiski ritmiskajā melanholijā izraisa uztraukumu. Formas ziņā lielisks šķīstas modernistiskas ekspresijas un bodrijārisku patērētājkaislību sakausējums – divi, manuprāt, svarīgākie laikmetīgās mākslas kodi.

Kristapa Ancāna instalācija izstādē “Tagadnes artefakti” Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā Mākslas festivāla “Cēsis 2023” ietvaros (15.07.–20.08.2023.)

Darbs, kas stilizē saloniskumu un nelielas katastrofas. Saloniskums, ko mākslinieks konstruē, uztverams kā viņa nosauktās “kontekstu amnēzijas” metafora. Darbs runā par reprezentāciju kultūru kā patiesības aizstājēju. Sastatījumu, savienojumu un gatavu lietu komplicētības pārvēršana formā ar vienu lauzumu, līdzsvaru, gravitācijas radītu deformāciju, leņķi, imitāciju vai iegleznojumu. Soliņi vērošanai kā izrādē. Forma, kuras patīkamā pedantisma iemesls ir nepatīkama neziņas atvairīšanas neiroze. Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes – tā varētu izsaukties personificēts šī darba metavaronis.

Lienes Rumpes izstāde “Akupunktūra kaktusam” DOM galerijā (08.–30.09.2023)

“Akupunktūra kaktusam” ir izstāde par formas iedomātajām robežām, tostarp par ķermeni kā formu, kas transformējas. Māksliniece veido glezniecisku un tēlniecisku formu, apzināti pārkāpjot tā dēvēto veselo saprātu, viņa iebīda formu neformas rūgtumā vai kičīguma šķebinošajā saldumā. “Adatu ieduršana ādā izveido intīmu saikni starp miesu un pasauli,” raksta māksliniece. Kaut kas smīnoši pozēts un pasaulīgi sāpīgs reizē. Ar atsauci uz septiņdesmito – astoņdesmito gadu mijas transavangardu, kas noliedz konceptuālismu un akcentē emocionālu spēli?

 

ANTRA PRIEDE

Indriķa Ģelža personālizstāde “Ūdeņaina dienas actiņa” KIM? laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) / Kuratore Zane Onckule

Šī gada trešais ceturksnis šķita tik piesātināts ar neskaitāmām izstādēm, mākslas interferencēm un mirklīgiem notikumiem, uz kā fona bija iespēja skaidrāk ieraudzīt tos mākslas notikumus, kas radīti ilgākā laika posmā un pārliecina ar savu pamatotību un noteiktas virsotnes sasniegšanu. Tā šajā gadījumā ir ar Indriķa Ģelža personālizstādi, kas šķiet tik ilgi ir gaidījusi, ka apzināti atmetusi visas sarežģītas formas un klišejas, ko varētu piedēvēt radošajam ceļam. Un par šo izstādi gribās runāt kā par personu, kas atrodas ārpus paša mākslinieka un kuratores kopdarba simbiozes, jo dzīvo jau patstāvīgu un pabeigtu dzīvi kā skaudra liecība šodienai un nervozai acs raustīšanās mainīgajai dinamikai.

Sabīnes Verneres izstāde “Aklā zona” Latvijas Mākslinieku savienības galerijā (10.08.–10.09.2023)

Arhīva vai vēsturiska materiāla ieaušana jaundarbu veidošanā beidzot arī mūsu lokālajā mākslas attīstības nesenajā laika nogrieznī vairs nav nekas pārsteidzošs. Izaicinājums ir atrast jaunus interpretācijas žestus pašai metodikai un tās vēstījuma noformēšanai, lai tas būtu skaidrs un kontekstualizējams skatītājam. Šoreiz Sabīnei Vernerei kopā ar izstādes veidotāju radošo komandu ir izdevies vienlaicīgi veikt vieglu un nepiespiestu atvēzienu, bet tajā pašā laikā izšaut tiešu un skaidru bultu, kas uzmanības centrā vienlīdz nopietni izceļ katra mākslinieka trauslo veidošanās procesu un tā vēl trauslāko mantojumu, gan pašas autores apzināti lēno un plūdeno augšanu pilnībā.

Martina Vizbuļa personālizstāde “Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija” koncertzāles “Cēsis” mākslas galerijā Mākslas festivāla “Cēsis 2023” ietvaros (15.07.–20.08.2023.)

Šķietami izklaidējoša spēlēšanās ar mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām pavisam nemanāmi aizved distopijā. Tik skaidrs un nesamežģīts ir Martina Vizbuļa kinētiskais labirints. Ar nevainīgas spēles saldajām lamatām skatītājs tiek vadīts – te ieslēgt sevi, te atbrīvot, te visu kontrolēt arī no attāluma. Taču kuram paliek pēdējais zvans un kas uz to atbildēs?

 

Purvīša balva 2025

2023. gada 2. ceturksnis / nominācijas

 

INGA LĀCE

Krišs Salmanis par personālizstādi “Rūgts” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023) / Kuratore Zane Onckule

Pirms Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā daudziem no mums Baltijā šķita, ka nu jau būs pienācis laiks aizmirst tādus apzīmējumus kā “postpadomju” vai dalījumu Austrumu un Rietumeiropā. Karš sāpīgi parādīja pretējo, visvairāk satricinot tieši Austrumeiropas iedzīvotājus, un uzirdinot līdz šim snaudošas traumas gan sabiedrības audumā, gan mūsu katra paša dzīvē – mūsu domās, galvās un ķermeņos. Kriša Salmaņa izstāde iedod lakonisku un precīzu vizuālu valodu lietām, kuras simbolizē padomju laika nogulsnes ikdienā – vai tas būtu metāla logu režģis, zaļā pufaika, sarkanās zvaigznes forma vai ķieģeļiem aizbūvēts caurums, un līdz ar to – ļauj vieglāk apjaust, kur tieši sāp, un kā to tagad sākt dziedēt.

Hanele Zane Putniņa par personālizstādi “Eksponāts pēc apraksta” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zāle (25.05.–13.08.2023) / Kuratore Līna Birzaka-Priekule

Pirmais iespaids, ienākot Haneles Zanes Putniņas izstādē “Eksponāts pēc apraksta”, ir spēcīgs – lielformāta linogriezumu birums un dinamisks izstādes iekārtojums ar muzeju darbu pārvadāšanas kastēm un pašām grafikām, kas brīvi sakārtas uz būvniecības sētu režģiem.

Ieskatoties ciešāk, sastopos ar darbu ideju, kas ir gana asprātīga – Putniņa veidojusi darbus pēc to aprakstiem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 20. gadsimta 2. puses – 21. gadsimta glezniecības kolekcijas zinātniskā apraksta kartītēs. Šādi precīzi, bet samērā tehniski apraksti tiek veidoti darbiem, kad tie ienāk muzeja kolekcijā – “glāze uz kājas”, “veca vīra portrets”. Taču lai cik precīzi tie nebūtu, valodā iezogas dažādas interpretācijas. Šīs interpretācijas jeb iespēju rakstīto valodu pārprast Putniņa notver un vizuāli parāda savās grafikās. Līdztekus pārdomām par darbu interpretāciju, un vizuālās un tekstuālās valodas pārklāšanos, bet ne pilnīgu sakritību, izstāde ar sirsnību pieskaras arī pašam muzeju darbam. Izdrukātās kartītes vairāk nekā jebkura tiešsaistes datubāze, atgādina par muzeja uzturēšanā ieguldīto rūpju darbu, ko ikdienas neredzami veic darbinieki, lai mēs varētu ieraudzīt pavisam nelielu daļu no plašās kolekcijas un saglabātos mūsu mākslas vēsture. Kastes ar uzrakstu “Fragile” ir kā atgādinājums par šī darba trauslumu brīžiem nevīžīgas kultūrpolitikas priekšā.

Diāna Tamane par izstādi “Half-love” Latvijas Fotogrāfijas muzejā Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmas “NEXT” ietvaros (19.05.–23.07.2023) / Kuratore Evita Goze

No visām pusēm pa apli sakārtotajos attēlos man pretim raugās jauna meitene, dažreiz bikli, dažreiz pārliecināti. Griežoties riņķī, es redzu, kā viņa pamazām pieaug, bet tiešais skatiens saglabājas. Tā ir mākslinieces Diānas Tamanes pusmāsa, viņas tēva jaunākā meita no otrās laulības.

Darbu sērijā “Half-love” Diāna seko savas pusmāsas dzīvei no dzimšanas līdz pagājušā gada vasarai, katru gadu veidojot jaunu portretu. Attēli tapuši ģimenes mājās Kursīšos – vasarā, siltumnīcā, starp zaļumiem, tie atgādina par augšanu, un par

drošību, kas tai nepieciešama – starp mīļiem cilvēkiem un pazīstamu vidi. Attēlu sēriju papildina Diānas vēstule, kas adresēta māsai, bet tajā pašā laikā nolasās kā ziņa pašai sev, un jebkurai no mums, tai jaunākajai sevis versijai, ko mēs visi atceramies, kas bija nedaudz nobijusies un ne līdz galam par sevi pārliecināta.

Diāna caur fotogrāfiju māk izstāstīt tik daudzslāņainu stāstu, kas ir par viņas ģimeni, bet tajā pašā laikā ir daudz plašāks, ir par jebkuru ģimeni, par pieaugšanu, mīlestību, un attiecībām.

 

KATRĪNA JAUNUPE

Krišs Salmanis par personālizstādi “Rūgts” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023) / Kuratore Zane Onckule

Kriša Salmaņa jaunākās personālizstādes “Rūgts” darbiem un izstādei kopumā piemīt skaidra koncepcija – caur estētiskiem kairinājumiem un mūsu katra spējām nolasīt atsauci par padomju varu, mudina mūs domāt par to, kā vara ieaužas katrā mazākajā ikdienas elementā. Eksponētie mākslas darbi estētiski valdzina, taču vienlaikus Salmanis ir pamanījies izvairīties no nostalģiskām klišejām, piedāvājot kritisku skatījumu uz nesenās pagātnes paliekām un mūsu šodienas intelektuālajām un fiziskajām “drupām”. Salmanis izaicina populāro kultūras tendenci romantizēt postpadomju estētiku un naratīvus, nereti izmantojot kičīgu un ironiski pievilcīgu pieeju mākslai. Taču mākslinieks šo neceļu neizvēlas, un tā vietā šajā izstādē ir ietverta bezkaislīga ironija pret pagātnes relikvijām, kas mūsdienu kontekstā nereti ir pārlieku romantizētas pateicoties laika distancei, bet ignorējot reālo situāciju pasaulē. Izstādē skaidri pausta Salmaņa neizpratne un rūgtumu pret tiem, kas ar to nodarbojas, izvēloties to paust ne tikai izstādes aprakstā, bet arī izstādes nosaukumā – “Rūgts”. Salmaņa godīgā pieeja par eksistējošajām postpadomju “drupām” ir neromantizēta un pat nedaudz acis atverošas, pievēršoties arī šī brīža ģeopolitiskai situācijai un padomju domāšanas sekām – tā vēl aizvien ir jāsakauj labākas nākotnes vārdā.

Andas Lāces septiņu gleznu cikls “K, kas tas bija?” izstādē “Kā es jūtos pēdējā laikā” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (26.05.–31.08.2023) / Kuratore Laura Brokāne

Andas Lāces darbi sērijā “K., kas tas bija?” ļoti spēcīgā veidā atklāj autores sāpīgo pieredzi un raisa dziļu līdzpārdzīvojumu, taču – ne tikai. Andas Lāces gleznu cikls izstādē “Kā es jūtos pēdējā laikā” izceļas ar nedaudz tumšu un pat baisu nokrāsu – šķiet, ka varētu pat teikt klišejiski, ja tiek runāts par depresiju, bet tieši mākslinieces personīgā pieredze, atrodot mirušo tuvinieku, kas atņēmis sev dzīvi pēc ilgstošas depresijas, sniedz sērijai dziļu ticamības un pat empātisku efektu. Monohromā krāsu gamma, melni ekspresīvi, arī savažoti tēli un stindzinoši tukšās acis, kas atmiņā paliek vēl ilgi. Arī paralona izmantojums mākslas darbos komunicē kaut ko tādu, kas saistās ar slimošanu, piemēram, slimnīcas gultu; nepieciešamību pēc atbalsta. Māksliniece nevis “domā” vai atdarina depresiju savos mākslas darbos, bet gan spilgti vizualizē, ko jūt tas, kurš depresijas fatālo iznākumu jeb sekas piedzīvo. Kā piedzīvotā nāve pēcāk atbalsojas dzīvē. Darbs rosina pārdomas gan par psihiskās veselības tēmu plašākā skatījumā (kā depresiju piedzīvo līdzcilvēki?), gan apstiprina, ka par šo tēmu var un vajag runāt. Saprotamie vizuālie izteiksmes līdzekļi un mākslas darbu nepārspīlētā koncepcija sniedz dziedinošu pieredzi tiem, kas zaudējuši tuvu cilvēku. Andas Lāces darbi mudina saprast savas sāpes un pat mazināt pārmetumus, kas droši vien paliek katram no mums, kad no šīs saules aiziet kāds tuvinieks, draugs, kolēģis. Reizēm pat nezināms cilvēks.

Hanele Zane Putniņa par personālizstādi “Eksponāts pēc apraksta” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zāle (25.05.–13.08.2023) / Kuratore Līna Birzaka-Priekule

Haneles Zanes Putniņas linogriezumu sērija aicina skatītājus aizdomāties par mākslas interpretācijas daudzšķautņainību, kā arī to, kā valoda un indivīda spēja artikulēt piedzīvoto ietekmē mūsu ikdienu. Māksliniece trāpīgā veidā atklāj aprakstošo tekstu lomu mūsu priekšstatu veidošanā un mijiedarbību starp mākslinieka redzējumu un skatītāja izpratni. Māksliniece uzsver katra subjektīvās spējas redzēt, dzirdēt, uztvert un liek aizdomāties par to, kā valoda savā ziņā mūs ierobežo. Izstāde aicina mūs iedziļināties sarežģītajā dinamikā starp mākslas darbu un valodu, galu galā rosinot mūs apšaubīt to, kā mēs izprotam un interpretējam mākslas pasauli. Tāpat tā arī lieliski pierāda, kā dokumentācijā izmantotā valoda vēl aizvien ir plaši interpretējama. Manuprāt, šis ir lielisks piemērs kā asprātīgi un interesanti aktualizēt un strādāt ar krājumu.

Rūdolfs Štamers par izstādi “Balsis manās galvās” TUR telpā Tallinas ielas kvartālā (01.06.–01.07.2023)

Rūdolfa Štamera telpu apņemošā instalācija ieved skatītāju viņa galvās, bet patiesībā tā ir iespēja iekļūt arī savā galvā. Šķiet, ka mums ikkatram ir vairākas balsis galvā, kas brīžiem plēš un plosa mūs, un mēs paši vairāk nezinām, kas esam. Šī ir vizuāli valdzinoša un suģestējoša instalācija, kas aptver visu izstādes telpu, veiksmīgi veidojot scenogrāfiju industriālā telpā. Rūdolfs Štamers prasmīgi apvieno atkārtoti izmantotus reklāmas banerus ar skulpturāliem elementiem, radot harmonisku haosa un kārtības sajaukumu. Pat nekārtību, kas komunicē mākslinieka nodomu – emocionālo, estētisko, informācijas piesātinājumu un uzslāņojamību, kas ietekmē viņa paša sevis meklējumus. Sadarbojoties ar citiem māksliniekiem un aktīvi piedaloties skatītājiem, Štamers rada dzīvu dialogu, kas pastiprina viņa mākslinieciskās prakses pamattēmas. Manuprāt, plaši iesaistot arī citus māksliniekus, autors terapeitiskā veidā risina izstādē izvirzītās problēmas. Izstāde ir apliecinājums mākslinieka spējai personīgās cīņas un ārējās ietekmes ievirzīt pārliecinošā vizuālā un sajūtu pieredzē. Manuprāt, pat ļoti godīgā. Tā ir mākslinieka spēja iekšējās cīņas pārvērst vērā ņemamā simboliskā kapitālā, veidojot savu mākslinieka tēlu, runājot par to, cik grūti šo tēlu ir izveidot. Īpašu spēcīgu un multisensoru šo pieredz padara OFF ME ON/Diānas Peitones veidotā skaņu instalācija.

 

Kā ievērības cienīgu notikumu vēlos minēt Rīgas Fotomēnesi 2023 – “Mākslīgā intelekta Latvija / kurators Arnis Balčus (01.–31.05.2023). Veidots kā “one man show”, bet kurā izceļama tēmas aktualitāte, ieguldītais darbs, interesantais formāts un programma, t.sk. lekciju cikls ar mākslinieku/kuratoru/zinātnieku dalību.

Festivāla koncepcija ir inovatīva un uzslavējama. Izmantojot AI jeb mākslīgā intelekta spēju “ražot”, Fotomēnesī ik dienu tika piedāvāta cita ekspozīcija, tādējādi aptverot aptuveni 30 dažādas tēmas par Latviju. AI ģenerētie attēli bieži vien atgādināja par stereotipiem, kas dziļi iesakņojušies mūsos. Festivālā redzamie darbi bija baisi ne tikai pateicoties AI neprecizitātēm un nespējai kritiski patērēt pieejamo informāciju, veidojot kroplīgus tēlus, bet arī tāpēc, ka plašā informācijas gūzma, kas ir galvenais AI resurss, burtiski izceļ to informāciju, kas visbiežāk aprit par latviešiem un Latviju interneta ārēs. Tomēr ļoti iespējams, ka rezultāts kopumā būtu vērtīgāks un projekts daudz nozīmīgāku lomu nospēlējis, ja attēlu ģenerēšanas procesa būtu piesaistīti arī citi mākslinieki, parādot, kā atšķirīgu lietotāju pieredze ar platformām (UX) maina gala rezultātu, lai arī uzdevums ir viens un tas pats.

 

MĀRIS VĪTOLS

Krišs Salmanis par personālizstādi “Rūgts” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023) / Kuratore Zane Onckule

Personālizstādē “Rūgts” Krišs Salmanis, izmantojot konceptuāli precīzu un stilistiski lakonisku izteiksmes formu, piedāvā sociāli kritisku un daudzslāņainu komentāru par padomju laika atstāto mantojumu Latvijas kultūrtelpā un sabiedrības apziņā. Mākslinieks netieši uzdod jautājumus par to, cik lielā mērā savā domāšanā un rīcībā joprojām esam ieslodzīti dažādās padomju laika kultūrzīmju kombinācijās un vai vairāk nekā 30 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas esam spējuši no šīm ietekmēm atbrīvoties.

 

ANTRA PRIEDE

Hanele Zane Putniņa par personālizstādi “Eksponāts pēc apraksta” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zāle (25.05.–13.08.2023)

Grūti saņemties, lai neiekristu pārspīlētā sajūsmā, jo sen nav piedzīvota tik smalka joka spēles klātesamība pavisam nopietnā izstādē. Statiskumu, protams, nosaka ekspozīcijas vieta un izmantotais pētnieciskais materiāls izstādēs tapšanai, bet bez šīs vietas arī neveidotos šī delikātā koķetērija ar varbūtībām un daudznozīmībām, ko ietver vārds un to virknējumi. Meistarīgā asprātība sagatavo pārliecinošu telpu jau nopietnāku tēmu iznākšanai priekšplānā, risinot dažādos veidus kā iztaujāt varas pozīcijas – kā mēs raksturojam redzēto un interpretējam to vēstures saglabāšanai un cik daudz tajā tiek ietverta personīgā izvēle un vai vispār pastāv kāda objektivizācijas iespēja? Un šajos pretmetos autore veido norādes mākslinieka pozīcijas priekšrocībām, ļaujot izpausties daudzpatiesībām, absurdiem un kas būtiski – to visu darīt nepazūdot mākslīgi radītā nopietnībā.

Rūdolfs Štamers par izstādi “Balsis manās galvās” TUR telpā Tallinas ielas kvartālā (01.06.–01.07.2023)

Savā personālizstādē Rūdolfs Štamers radījis pieklusinātu odu sava paša liminālajai telpai, kur satiekas it viss, kas urda, traucē, iedvesmo, kaitina un spēcina vienlaicīgi. Ja vēstījums un tā toņkārta ir pieklusināta, tad scenogrāfiskais vēriens liek tai ieskanēties ar vien skaļāk un pārņemt skatītāju pilnīgi savā kontrolē un virzīt izpētīt katru noslēpto atsauci uz daudzbalsību mākslinieka radošajā garā. Un tieši starptelpas jēdziens ir būtisks, jo tajā satiekas ne tikai autora daudzšķautņainā radošā darbība, bet viņš ir pietiekoši atvērts tajā ieaicināt un ar patiesu apbrīnu aplūkot savu laikabiedru darbus, kas ir pavisam reta parādība Latvijas mākslas dzīvē. Jo šī nav grupas izstāde, šī nav klasiska personālizstāde, šis ir orķestris, kas atskaņo šodienas trauksmainību, radošu piepildījumu un patiesu cieņu saviem tuvākajiem, kas izprot un piedzīvo mākslinieka izaicinājumus.

***

Kā ievērības cienīgu notikumu vēlos minēt Harija Branta personālizstādi “Moon landing” / no 21. līdz 25. jūnijam Savvaļā. Iespējams, ka šim darbam bija jābūt redzamam ilgāk nekā pāris dienas. Iespējams, ka darba piezemēšanās brīvības manifestācijas telpā Savvaļa bija iecerēta uz desmit metrus garas un platas sienas, ko ieskauj pelēki, nojauktu šķūnīšu dēļi. Taču vecā vīra luminiscējošais, kailais torss sagaidīja gaisīgā audekla telpā, kas ir divas reizes mazāka nekā vēlā pavasarī izgaisušais pelēkais kubs. Darba nosaukums ne tikai atspoguļojas gleznas emocionālajā laiktelpā, bet arī raksturo kopējo tās ietvaru. Skatītājs tiek ieaicināts atklāt izplatījumu, kas ir fiziski eksistējošs uz apdegušām koka un stiprinājuma konstrukcijām, kas kontrastē ar saules pielietu balta audekla plūsmas viļņošanos, radot telpas gara manifestāciju.

 

ARTA VĀRPA

Krišs Salmanis par personālizstādi “Rūgts” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023) / Kuratore Zane Onckule

Kriša Salmaņa personālizstāde “Rūgts” konceptuāli pārliecinoši un formāli nevainojami atklāj, ka māksla var aktīvi un ļoti kritiski runāt par aktuālo ģeopolitisko situāciju – Krievijas sākto pilna apmēra karu Ukrainā. Izstādē līdz šermuļiem precīzi, lakoniskos, redīmeidam tuvos, bet ietilpīgos objektos atsegtas ilgstošās sekas, kuras Latvijas kultūrtelpā un mentalitātē atstājis padomju okupācijas režīms. Padomju mantojumu mākslinieks salīdzina ar dzīvi simbolu pasaulē, un šie simboli ir rūgti un biedējoši. Bez kāda sentimenta Krišs Salmanis izstādē uzrāda sava veida “estētiskās attīstības traucējumus”, ar kuriem saskaramies arvien – nespējā novērtēt savas identitātes vērtību. Īpaši izceļama instalācija – dārga Rietumu apģērba zīmola vateņu komplekts ar garām un vēl garākām piedurknēm un cenu zīmēm “2014” un “2022”, kas uzrāda impērisko ambīciju bīstamību, kuras ēnā patlaban atrodas ne tikai Ukraina, bet visa Eiropa. Šī ir izstāde par nepārvarēto un par traģiskajām sekām, kuras šis nepārvarētais atstāj.

Hanele Zane Putniņa par personālizstādi “Eksponāts pēc apraksta” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zāle (25.05.–13.08.2023) / Kuratore Līna Birzaka-Priekule

Katrs Haneles Zanes Putniņas linogriezums sērijā “Eksponāts pēc apraksta” ir suverēns mākslas darbs, tomēr šīs sērijas ciešā saistība ar muzeja glezniecības kolekcijas zinātniskā apraksta kartītēm piešķir izstādei vēl kādu būtisku – kolekcijas interpretācijas (un reinterpretācijas) – dimensiju. Turklāt par eksponātiem te caur jaunradītajiem linogriezumiem pakārtoti kļūst arī muzeja darbi, kuru aprakstos Putniņa balstījusies – liela to daļa ir reti nonākuši izstāžu apritē. Metode – radīt darbus, balstoties tikai lietišķajos (bet neizbēgami – subjektīvajos) muzejisko priekšmetu aprakstos, ir eksperiments ar spēles elementu, un tas izdevies pārliecinošs. Māksliniece seko “aklajai metode”, kuras rezultātā jaundarbos ieraugām gan ļoti literāras (valodā balstītas), gan rēgainas un paradoksālas kompozīcijas. Izstādes apskate ir baisi jautrs piedzīvojums un krātuves apstākļus citējošā vide kļūst par radošām interpretācijām labvēlīgu vietu. Teksts, pārceļojot attēlā, ik uz soļa sagādā pārsteigumus. Pārliecina arī jauda, ar kādu Zane Putniņa pievērsusies agrāk populārai, bet patlaban it kā mazāk aktuālai grafikas tehnikai – linogriezumam. Lielie formāti vedina uz asociācijām ar supergrafiķu vērienu un vedina atminēties arī latviešu modernistu sasniegumus grafikā – ekspresionistu mapi. Tomēr šīs asociācijas ir pietiekoši tālas – mākslinieces radošā prakse ir izteikti autentiska un darbos novērojamie motīvi un stilistika liecina par savu, tikai Hanelei Zanei Putniņai raksturīgu personīgo mitoloģiju un rokrakstu.

Diāna Tamane par izstādi “Half-love” Latvijas Fotogrāfijas muzejā Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmas “NEXT” ietvaros (19.05.–23.07.2023) / Kuratore Evita Goze

Personīga un ļoti smalkjūtīga izstāde, kuras nosaukums “Half-love” nedaudz skarbi izvaicā – vai pusradniecība ir pusmīlestība? Ģimene ir tuvinieki, kurus, atšķirībā no draugiem, mēs nevaram izvēlēties. Diāna Tamane ļauj skatītājam būt klātesošam delikātā attiecību veidošanas procesā 14 gadu ilgā periodā – no pusmāsas agrīnas bērnības līdz pusaudzībai. Šāda ģimeniska atklātība ir Tamanes radošajai praksei ļoti raksturīga. Šoreiz, caur savu pusmāsu un viņas portretiem mēs pieredzam pusmāsas Elīnas pieaugšanas stāstu, kas nešaubīgi sabalsojas arī ar pašas mākslinieces bērnību – savu pusmāsu viņa fotografē pati savas bērnības un pieaugšanas vidē. Vide kļūst par viņu kopīgo pieredzes telpu. Īpaši pārliecinoša un emocionāla ir māsas tuvplānu fotogrāfiju sērija, kurā jaušama savstarpēja uzticēšanās, turklāt siltumnīcas vide rada savdabīgu idilliskumu bez idealizācijas.

Tā ir izstāde par apzinātu attiecību veidošanu – kopīgi pavadītu laiku, ikdienību un dabas vidi, kas ar to saistās (un nereti veido mūsu noturīgākās bērnības atmiņas – augu smarža, smiltis uz ādas vasaras saulē utt.). To, kas autorei ir pagājis un saistās ar atmiņām, pieredz viņas (pus)māsa – sērijā Tamane ir sapludinājusi abus pieredzes stāstus. Un caur izstādes attēliem skatītājs var pieredzēt viņu savstarpējo attiecību veidošanos, kas, kā noprotams, ir bijusi Diānas apzināta izvēle (izstādes svarīgs akcents ir Diānas “lielās māsas” sirsnīgā un viedā vēstule pusmāsai). “Half-love” apliecina emocionālu un māksliniecisku briedumu.

***

Kā ievērības cienīgu notikumu vēlos minēt festivāla MABOCA programmā iekļauto Murchello – kaķa gleznotāja – pirmo personālizstādi Latvijā, Madonas dzelzceļa stacijā. Mākslinieka, kurš otas vietā izmanto ķepiņas, elegantā “muzealizēšana” pelna ievērību kā svaigs un paškritisks komentārs par Latvijas (un ne tikai) mākslas dzīvei nereti raksturīgo elitārismu un mākslinieku-ģēniju kultu.

 

PURVĪŠA BALVA 2025

2023. gada 1. ceturkšņa nominācijas

 

MĀRIS VĪTOLS

Jāņa Straupes darbi “Svārsts” un “Spriedze” personālizstādē “Ne-lietas” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (28.01.2023.–26.03.2023.)

Jāņa Straupes speciāli izstādei “Ne-lietas” veidotās skulptūras “Svārsts” un “Spriedze” ir spilgti konceptuālās tēlniecības paraugi, kuros līdz perfekcijai noslīpēta koktēlniecības meistarība, apvienojumā ar lakonisku un detaļu ziņā tīru izteiksmes formu, precīzi atklāj darbā ieslēptās idejas. Kinētiskās lielformāta skulptūras “Svārsts” vizuālā valoda trāpīgi atklāj šī laika vispārējo nenoteiktību, aktuālās ģeopolitiskās un sociālekonomiskās kolīzijas, nepārtraukto pārmaiņu un zūdošā līdzsvara izjūtu sabiedrībā. Savukārt pārspriegotā loka pārrautā stiegra darbā “Spriedze”, ietver ne vien atsauci uz Krievijas sākto karu Ukrainā, bet kalpo arī kā plašāka metafora cilvēka dzīves ievainojamībai un trauslumam.

Rasas Jansones darbu cikls “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk” personālizstādē “Izlīguma izstāde” Bauskas muzejā (11.02.2023.–09.04.2023)

Savā jaunākajā darbu ciklā “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk” – ekspresīvā manierē veidotajās lielformāta gleznās un kolāžu sērijā, māksliniece turpina savu pievēršanos feminisma un mātišķības jautājumiem. Rasas Jansones darbi ir konsekvents sociāli aktīvas mākslas piemērs Latvijas mākslas ainā, kurā vērojams sociāli un politiski ieinteresētas mākslas trūkums. Viņas monumentālie gleznojumi asi kontrastē ar Rietumu mākslas vēstures tradīcijā ierasti maigajiem mātišķības atveidiem. Rasa Jansone pauž kritisku attieksmi pret mūsdienu sabiedrībā joprojām dominējošo normatīvo sievišķību, piedāvājot savu, no perfektās un laimīgās mātes atšķirīgu Jaunavas Marijas tēla interpretāciju.

Amandas Ziemeles personālizstāde “Saule ar zobiem” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (11.02.2023.–07.05.2023)

Personālizstādē “Saule ar zobiem” Amanda Ziemele, izmantojot neordinārās un nepieradinātas formas, spoži apliecina glezniecības kā medija neizsmeļamo potenciālu un nepārejošo aktualitāti. Mākslinieces monohromo gleznu instalācija ne vien veido perfektu mākslas un telpas mijiedarbi, bet ir atvērta arī maksimāli plašai uztveres pieredzei un interpretācijas iespējām.

 

ARTA VĀRPA

Rasa Jansone. “Izlīguma izstāde” Bauskas muzejā (11.02.2023.–09.04.2023)

Rasas Jansones “Izlīguma izstāde” jau nosaukumā ietver uzlādētu vēstījumu, kas izmantojams kā atslēga, lai uztvertu izstādes nodomu un atklātu māksliniecei raksturīgo teorētiski dziļo un vienlaikus empātisko radošo praksi. “Izlīguma izstāde” niansēti izvaicā idealizētās mātišķības un sievišķības attiecības ar dzīves realitāti, uzrādot arvien skaudri aktuālas un nepārvarētas problēmas sabiedrībā: aizspriedumus un paaudzēs kultivētus jūtu apzināšanās ierobežojumus. Būtiska ir arī izvēlētā norises vieta – personālizstādi Bauskas muzejā var uzlūkot kā rokasspiedienam līdzīgu žestu, ko māksliniece sniedz videi, no kuras viņa nākusi, trāpīgi uzrādot arī Latvijas vizuālās mākslas dzīvei piemītošo hermētiskumu – nozīmīgākie mākslas notikumi (ar atsevišķiem izņēmumiem) ierasti centrējas Rīgā, citu pilsētu muzejus un mākslas telpas novietojot abstraktā un iluzori tālā zonā, ko mēdz saukt par “perifēriju” vai, vēl ļaunāk, “provinci”.

Dekonstruējot idealizēto mātišķības un sievišķības fenomenu, Rasa Jansone šķietami vienkārši un līdz ar to – ļoti tieši – atgādina, ka cilvēcisku jūtu un pieredžu spektrs nav ierāmējams sacerētā, idilliskā ainā. Tomēr tieši konstruēta perfekcija (un tās kultivēšana pat politiskā līmenī) nereti arvien ir atskaites punkts priekšstatam par mātišķību un sievišķību, un to, kā zināms, krāšņi pierāda ne tikai glancētie žurnāli, bet arī mākslas vēsture. Ciklā “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk” (2022–2023), Rasa Jansone kā izejas punktu izvēlējusies renesanses mākslinieka Rafaela darbus ar Madonnu, mazo Jēzu un Jāni Kristītāju. Pārradot šos ikoniskos motīvus laikmetīgā, sievietei ērtākā vidē, un starp māti un bērnu valdošajai beznosacījuma mīlestībai un rūpēm blakus atzīstot ciešanu dimensiju, Jansone Madonnas tēlam neko neatņem, tomēr viņas uzdotais jautājums: “Kas notiktu, ja mēs Marijai ļautu apsēsties mazliet ērtāk?” ir izrādījies ļoti uzlādēts – izstāde pieredzējusi Latvijas mākslas kritikā reti novērojamu, bagātīgu viedokļu klāstu.

Nomināciju pamato mākslinieces ļoti izstrādātais un arī teorētiski izvaicātais skatījums uz gadsimtu gaitā kultivētiem stereotipiem un piedāvājums veidot realitātei tuvāku un jūtu aizliegumu neapēnotu skatījumu uz dzimumu lomām, mātišķību un citām cilvēciskām pieredzēm.

Amanda Ziemele. “Saule ar zobiem” LNMM Kupolā (11.02.2023.–07.05.2023) / Kurators Kaspars Groševs

Savā jaunākajā personālizstādē “Saule ar zobiem” Amanda Ziemele muzeja kupolā īstenojusi nevainojamu glezniecības un telpas sinerģiju, tā vēl tālāk attīstot savā mākslā līdz šim īstenoto paplašinātās glezniecības iespēju pārvarēšanu.

Kaut arī izstādes pamatā ir ļoti rūpīga plānošana, pārsteidzošs ir viegluma efekts, ko organiskām formām tuvie dažādu formu audekli rada muzeja baltajā telpas konstrukcijā. Katrā jaunā skatiena leņķī Ziemeles telpā “paslēptie” darbi sagādā pārsteigumu, piedāvājot skatītājam kļūt par jaunatklājēju, ieraugot nebeidzami daudzveidīgus skatiena kadrējumus un saskatītā interpretācijas iespējas.

Glezniecība māksliniecei ir domāšanas instruments, tomēr ļoti liela nozīme ir formālajām kvalitātēm. Ziemeles darbi katrs atsevišķi var gan raisīt, gan neraisīt tiešas asociācijas ar priekšmetiskiem vai bioloģiskiem objektiem, atstājot skatītāju rosinošā intelektuālas rotaļības situācijā.

Izstāde “Saule ar zobiem” veido nedalāma kopuma – telpiskas instalācijas – iespaidu, kurā izkopta konceptuāla domāšana satiek mākslinieces interesi un kapacitāti īstenot arvien jaunus faktūras, tekstūru, kolorīta un neregulāru audeklu formu eksperimentus. Māksliniecei raksturīgā metode izmantot paradoksālus valodas jaunvārdus, tā koncpetualizējot formu, saslēdzas ar iepriekšminētajām kvalitātēm, apliecinot ļoti pārliecinošu sniegumu un pierādot, ka glezniecībai kā medijam 21. gadsimtā nav nekādu ierobežojumu turpināties kā laikmetīgai, pārsteidzošai un jaunas (gan konceptuālas, gan telpiskas) teritorijas apdzīvojošai praksei.

Jānis Straupe. Kinētisks objekts “Svārsts” personālizstādē “Ne-lietas” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (28.01.2023.–26.03.2023.)

Jāņa Straupes personālizstādes centrālais darbs “Svārsts” pārliecina ar lakonismu un vērienu. Novietots muzeja apsīdas daļā, 12 metrus garais kinētiskais objekts ir izstādes centrālais un tehniski sarežģītākais darbs, ka izceļas ne tikai ar mērogu, bet – būtiski – arī ar pilnīgu aizvirzīšanos no tēlainības un jebkādām atsaucēm uz pielietojamību. Monumentālajai “Svārsta” formai mākslinieks piešķīris kustību, kas skaidri rezonē ar laikmeta spriedzi – patlaban izjūtamo pasaules mainīguma un nestabilitātes izjūtu.

Straupe 40 gadu garumā izkopto perfekto amata praksi darbā ar koku apvienojis ar konceptuālu un telpisku domāšanu, radot pārsteidzošu, pārliecinošu un laikmetīgu mākslas darbu.

 

KATRĪNA JAUNUPE

Rasa Jansone. “Izlīguma izstāde” Bauskas muzejā (11.02.2023.–09.04.2023)

Mākslinieces Rasas Jansones “Izlīguma izstāde” ir spēcīga un pārdomas rosinoša izstāde par sievietes lomas mūsdienu sabiedrībā, vai tā būtu Jaunava Marija vai plīvuru apvilkta būtne ar mačeti. Māksliniece ir pazīstama (un šī izstāde to vēlreiz apliecina) ar to, ka savos darbos pievēršas feminisma un mātišķības jautājumiem, nereti izvelkot asus un skarbus iebildumus no tēmām, kuras šķiet visiem vispārpieņemtas. Jansones izstāde sašūpo priekštatus par pareizās sabiedrības modeli. Jansones tehniskais izpildījums ir nevainojams, un viss izskatās eleganti un līdzsvaroti tīrajās un mājīgajās Bauskas muzeja izstāžu zāles telpās. Izstāde sākas ar divām iespaidīgām, monumentālām Dievmāšu gleznām, kas gleznotas “pēc Rafaela”. Īpaši spēcīga un emocionāla ir instalācija “Altārs”. “Izlīguma izstāde” ir samierniecisks akts starp mākslinieku un institūciju, un sabiedrību, taču tā ir arī spēcīga status quo kritika. Jansone pārliecinoši aizstāv savas un citu mākslinieku tiesības un aktualizējusi tēmu par pieeju mākslas telpām, kas smagi ietekmē vizuālās mākslas attīstību. Pieņemu, ka šīs izstādes mani tik ļoti uzrunāja, jo šobrīd audzinu divus mazus bērnus cenšoties to savienot ar profesionālo un personības izaugsmi.

Maija Kurševa. Izstāde “Lapa uz lapas” TUR_telpā (30.03.–29.04.2023)

Maijas Kurševas izstāde “Lapa uz lapas” ir skaists un pārdomas rosinošs mākslas darbs. Māksliniece izmanto daļēji caurspīdīgu zīdpapīru un laku, lai izveidotu 300 zīmējumus, kas veido animācijas cilpu. Mākslas darbā ir attēlota viena papīra lapa, kas šūpojas vējā, un katrs kadrs atklāj jaunu brīdi. Mākslas darba kustība ir maiga un ritmiska, radot mierinošu un atslābinošu vidi, kas aicina skatītājus apcerēt laika, telpas un kustības jēdzienu. Materiālu izmantojums, nomierinošā atmosfēra, ko tā rada, un dziļa kontemplācija, ko tā iedvesmo, padara to par izstādi, kuru jāapskata ikvienam laikmetīgās mākslas interesentam.

Krista Dzudzilo. “es visu atceros, tad visu aizmirstu” galerijā “Alma” (17.03.–17.05.2023)

Mākslinieces Kristas Dzudzilo personālizstāde “es visu atceros, tad visu aizmirstu” ir veldzējoša un mierinoša esošajā pasaules kontekstā. Izstādē apskatāma 11 zīmējumu kolekcija, videodarbs ar nosaukumu “es redzu” un kinētisks objekts “es dzirdu”. Vēlos uzsvērt izstādes vienu no spilgtākajām iezīmēm – detalizēto un izteikto precizitātes līmeni, ko Dzudzilo sasniegusi savos zīmējumos. 11 zīmējumi ir balstīti uz fotogrāfijām, un tie ir daļa no divām sērijām – “es visu atceros” un “es visu aizmirstu”. Māksliniece pusotra gada laikā izmantojusi savu fotogrāfisko atmiņu, lai radītu ainavas, kuru centrā ir cilvēki un ainavu detaļas. Uzsvars šeit ir uz mākslinieces atmiņu, skatot fotogrāfiju, nevis viņas spēju pārzīmēt to, ko redz savu acu priekšā. Kodētie vēstījumi, proti, mūzikas skaņdarbi atklāj mākslinieces radošo procesu un sniedz dziļāku izjūtu par to, kā “dzirdēts” pats mākslas darbs, kad tas vēl bijis procesā.

Video darbs “es redzu” mudina iegrimt skaņā, vedinot skatītājus saklausīt neredzamo, bet kinētiskais objekts “es dzirdu” ir uzskatāms par pateicīgu izstādes paplašinājumu – tas kalpo kā mainīgā lieluma elements izstādē. Metronoms, kas darbu zīmēšanai izmanto mākslinieka zīmuli kā svārstu, veido kinētisku objektu, kas komunicē mākslinieces vēlmi savā mākslas darbā iekļaut laiku un kustību, sniedzot skatītājiem hipnotizējošu un ievelkošu pieredzi.

Izstāde demonstrē Dzudzilo māksliniecisko precizitāti un mīlestību uz detaļām, izkopto pacietību radīt ievelkošu mākslas darbu kopumu dažādos medijos, kas rada harmonisku ansambli un emocionālu pieredzi.

 

ANTRA PRIEDE

Rasas Jansones darbu cikls “Kad viņa piesēda mazliet ērtāk” personālizstādē “Izlīguma izstāde” Bauskas muzejā (11.02.2023.–09.04.2023)

Iespējams, ka pirmo reizi Latvijas izstāžu praksē redzu, ka ievadtekstā tiek minētas profesionālās doktorantūras studijas, kā izstādītās mākslinieciskās jaunrades viens no formātiem, caur to akcentējot radoši pētniecisko praksi, kas ļoti lēnām nostiprinās ne tikai akadēmiskajā vidē, bet arī mūsdienu mākslas kontekstā. Taču šajā izstādē, protams, tas nav būtiskākais, kāpēc šī personālizstāde ir nozīmīga. Apvienojot vienā ekspozīcijā pēdējo trīs gadu radītos darbus, Rasas Jansones personālizstādes centrā redzu metafeminisma manifestēšanos caur Dievmātes tēla interpretāciju, to raksturojot gan kā Dievdzemdētāju, Pestītāja māti, Madonnu, taču es izvēlos viņu redzēt kā Debesu Karalieni. Patiesu valdnieci pār savām izvēlēm sabiedrības konstruktos, skaistuma industrijas diktētajos rāmjos, mājdzemdību vai aborta jautājumos, finansējuma saņemšanas iespējās un galu galā – pašnoteikšanos.

Andris Kaļiņins. Izstāde “Baltā zāle” TUR_telpā (23.02.–25.03.2023)

Šī gada pirmā ceturkšņa fokusā, it sevišķi februāra mēneša atklāto izstāžu lokā, īpaši izcēlās glezniecība. Ne gluži kā medijs, bet kā domāšana – kā māksliniekiem artikulēt savu radošo praksi. Savā ziņā Andris Kaļiņins piesaka ambiciozu attieksmi – gleznojot nemelot, gleznot to, kas ir, šajā izstādē – krāsu kāda tā ir, ar ļoti konkrētu nosaukumu. Bet vai šī patiesi uzgleznotā krāsa būs tādā, kādu to redz gan Andris, gan skatītājs? Noteikti, nē, jo šeit ienāk gaisma, kas tīri fiziski maina tās uztveri mākslīga vai dabīga apgaismojuma ietekmē, to atstaro vai saturiski ieceļ 16. gs. vai 19.gs. klasiskās glezniecības formātos. Un šajā brīdi notiek mākslinieka atklāšanās caur daudzpatiesībām, ne tikai caur to, kas ir. Savā ziņā viņš pat mūs ir apspēlējis, lai raisītu elementāru ziņkārību – nu kā? Kā gaisma spēj katra individualitāti apvienot ar vienošanos, ka tā spīd.

Maija Kurševa. Izstāde “Lapa uz lapas” TUR_telpā (30.03.–29.04.2023)

Maija Kurševa TUR_telpā radījusi savu genius loci, kurā katra darba detaļa patiesi elpo ar ikviena skatīja ienākšanu un norimst pie telpas iztukšošanās. Ietvertā cilpas principa kustība caur 300 zīmējumiem sadalās starp divām bezgalības formām – cilpa animācijā un cilpa kustībā, vērojot līnijas ritmisko kārtošanos uz gaisīgās materialitātes, kas kā sekvence aicina ieelpot un izelpot, galvenokārt jau izelpot. Jo, kad uznāk panika, vai kad sāk spiest krūtīs no ikdienas uzliktajiem termiņiem vai nespēcības pasaules haosa priekšā, tikai atliekt vien kā atcerēties izelpot to visu, izpūst kustību, kas kārto. Telpas gara klātbūtni vispatiesāk sanāk sajust, ja tiek noķerta zelta stundas gaisma, kas iespraucas industriālās telpas vēsumā, pamainot temperatūru tīri ķermeniskā jušanā un vienlaicīgi apliecina Kurševas brīvības praktizēšanu, kas netiek ierobežota un tiek izmantota simtprocentīgi.

 

INGA LĀCE

Maija Kurševa. Izstāde “Lapa uz lapas” TUR_telpā (30.03.–29.04.2023)

Zīmējumu, gaismas un telpas saspēle Maijas Kurševas izstādē “Lapa uz lapas” izvēršas par spēcīgu meditatīvu pieredzi. Darbs sastāv no 300 zīmējumiem, kas taisnās līnijās sakārti koka konstrukcijā un viegli plīvo, skatītājiem garāmejot. Zīmējumi veidoti ar laku uz puscaurspīdīga zīdpapīra, vienu pēc otra attēlojot kadrus, kas būtu redzami, ja uzņemtu lapu, kas kustas vējā. Lapas kustībai iespējams sekot arī animācijas cilpā, kas radīta no šiem zīmējumiem.

Instalācijas trauslums ir tiešā pretstatā postindustriālās vides raupjumam un tieši tāpēc viens tik dabiski saausts ar otru. Esot telpā, gribas uzmanīgi vērot, ar acīm sekot līdzi līnijām, saules un ēnu mijai uz baltajām papīra lapām un klausīties skaņās, kas ienāk no Tallinas kvartāla pagalma. Savā mākslinieciskajā valodā Maija Kurševa izmanto pašus vienkāršākos elementus – līnijas, formas, telpu un gaismu, veidojot spēcīgas kompozīcijas un bieži vien attālinoties no figuratīvas reprezentācijas.

 

Purvīša balva 2023

2022. gada 4. ceturksnis / nominācijas

 

LĪNA BIRZAKA-PRIEKULE

Evelīnas Deičmanes izstāde “Dejorgāns / Tanzorgan” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (04.11.2022.–29.01.2023.)

Evelīnas Deičmanes izstādē kopā savijusies viņas personīgā pieredze, uzaugot mazā lauku ciematiņā 90.gados, kā arī ilgu gadu pētījums par “izdzīvošanas mākslu”. Deičmane stāsta par skarbiem notikumiem caur savu ķermenisko pieredzi- pāri visam prieks par iespēju dzīvot un būt kustībā. Izstāde vienotā stāstījumā organiski ved skatītāju cauri kim? sarežģītajām telpām. Tajā apvienojas gleznieciski, performatīvi, skaņu un objektu mākslas izteiksmes mediji, kas rada imersīvu pieredzi skatītājam, telpas burtiski iesūc un nelaiž vaļā. Ikkatrs no izteiksmes līdzekļiem rūpīgi izvēlēts un attēlo konkrētā objekta ideju.

Uzskatu, ka nomināciju pamato Deičmanes spēja radīt vienlaikus intīmu un ievelkošu, kā arī eksistenciālu pieredzes telpu, varētu teikt, ka izstādei piemīt arī kas terapeitisks.

 

ANTRA PRIEDE

Evelīnas Deičmanes izstāde “Dejorgāns / Tanzorgan” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (04.11.2022.–29.01.2023.)

Mēģinājumos reflektēt par mākslu, nereti ir liels aicinājums izgudrot visādus jaunvārdus, lai spētu aprakstīt pieredzēto un novēroto, jo esošais vārdu un kopējais latviešu valodas krājums ir pietiekoši ierobežots, lai aprakstītu to jauno zināšanu apjomu, kas iegūts patiesā mākslas izjušanā ārpus manas redzes vērojuma, kam ikdienā uzticos ar vien mazāk. Taču šī valodnieciskā aušošanās reti kur ir akceptējama, kur nu vēl, ja ir ambīcija uz citējamību. Un tad nāk Dejorgāns, kam ir pilnīgi vienalga, ko viņam kāds mēģinās aizliegt vai ierobežot, jo ir kaut kas visiem mums kopīgs, kas smalkā materialitātes izvēlē spēj niansēti pieskarties – individuālā pieredze katram sāp atšķirīgi, taču līdzīgi mēs to mēģinām pārdzīvot un caurvīt ikdienas ritējumā. Un kur nu vēl iespēja, ka to iespējams izdejot – katarse!

Pēdējo mēnešu iedvesmojošākais teksts ir bijis Džona Djūija nelielais rakstu darbs “Māksla kā pieredze” (1934), kas noslēdzas ar vērojumu, ka patiesa mākslas darba pieredze notiek tajā brīdī, kad organisms ir sasniedzis piepildījumu savās cīņās un sasniegumos, lietu daudzveidībā. Un tieši Evelīnas Deičmanes personālizstādē kaut kādā mērā iekustējās viss šis teksts, kas norāda uz to brīdi, kad māksla patiesi notiek – ne tikai attiecībās starp mākslinieci un viņas radīto vidi un tēlu, bet kopīgajā pieredzē, kas tiek dalīta starp daudziem, vienlaikus to paredzot kā ikdienišķu parādību, taču pietiekoši spēcīgu estētisku pieredzi, kas ir kaut kas vairāk par acs uztveramo realitāti vai gandarījumu par skaisto.

Reiņa Hofmaņa personālizstāde “Telpa Nr.13.” ISSP galerijā (17.11.2022.–26.01.2023.)

Pirmā asociācija ar izdzirdēto pieteikumu visu pirms mākslinieka personālizstādei un arī tās nosaukumam, aicināja gaidīt vai nu Reiņa Hofmaņa retrospekciju, vai parafrāzes par 20. gadsimta sākuma amerikāņu kultūrā bāzēto triskaidekafobiju, baidoties no skaitļa trīspadsmit. Tās sekas vēl joprojām piedzīvojamas dažāda veida ēkās, kurās iztrūkst trīspadsmitais stāvs vai telpas ar šo numurējumu. Savā ziņā fotogrāfijās redzamās telpas ir neredzamas, uz tām nevar nokļūt pa centrālajām kāpnēm vai liftu, taču tās eksistē un ļoti personiski, jo nekritiskā cilvēka roka tās veidojusi, ļaujoties mirkļa vajadzībai. Tas rezultējas pārliecinošos attēlu labirintos, kas kā Nārnijas durvju atslēgas paver skatu uz apslēpto, bet ne mazāk patieso un aizraujošo. Reiņa Hofmaņa patiesā un cieņpilnā antropoloģiskā griba attiecībā uz dokumentēto realitāti neaizskar nevienu telpu, bet skrupulozi to apbrīno – no krokas tapešu atlokā, līdz ļoti nozīmīgam 1 cm diametra caurumam sienā, kas rada caurvēju. Izstādes kopējais, līdz detaļai nostrādātais veselums, pateicoties arī kuratores Ivetas Gabaliņas un izstādes scenogŗāfiskās realizācijas autoram Aleksejam Beļeckim, aicina šo mazformāta izstādi nolikt uz trofeju plauktiņa. Uz resursu trofeju plauktiņa. Šajā gadījumā nedomājot par finansiālajiem resursiem, kas tērēti tās veidošanai. Vairāk par tiem avotiem un personiskajiem dziļumiem, ko katram iesaistītajam bija patiesa vēlme dot gan komandas ietvaros, gan mums skatītājiem. Jo patiesumu jūt arī aiz ģipškartona sienas.

 

VILNIS VĒJŠ

Nominācijai vajadzētu būt par lielisku, pārsteidzošu izstādi, kas varētu bagātināt gala skati un arī pretendēt uz galveno balvu. Tā kā tādu iespēju šajā ceturksnī nesaskatīju, esmu nolēmis nevienu pretendentu nevirzīt. Tas nenozīmē, ka nav bijis izstāžu un ka dažas no tām nebūtu labas, tomēr izstāžu līmenis nepārsniedza vidējo, lai gan atsevišķiem autoriem tās varbūt ir sasniegums.

 

ZANE ONCKULE

Reiņa Hofmaņa personālizstāde “Telpa Nr.13.” ISSP galerijā (17.11.2022.–26.01.2023.)

Izstāde-studijas no/pa/apbružātu (ne)telpu interjeros, kuru šķietami necilā un pieklusinātā estētika atsedz autora vairāk par dekādi koptā rokraksta nianses.

Kalkulēts, tomēr ne “stīvs” kadrējums, izkopts toņu paletes kārtojums un konceptuālā-tematiskā savietojamība kā ar Hofmaņa individuālajiem mākslinieciskajiem meklējumiem, tā arī ar šodienas – teritoriālajām un ar komunikāciju/as metaforām saistītajām aktualitātēm un problēmzonām. Kopā ņemot, tā vien šķiet, ka Hofmaņa izstāde – apzināti vai ne –tās nosaukumā ietverto nepāra un negāciju iekrāsoto 13-to skaitli pamanās padarīt vairāk cerīgu – ja ne “pieradina”, tad vismaz “noapaļo” dzīvi apliecinošā virzienā.

 

IGORS GUBENKO

Helvija Savicka un Jūlijas Obleitneres izstāde “Laikapstākļu Modifikācijas Institūts” galerijā “Māksla XO” (29.09.–29.10.2022.)

Izstāde pievēršas Latvijas laikmetīgajā mākslā reti aktualizētai klimata tēmai. Pētot Losandželosas ūdensapgādes sistēmu un laikapstākļu modifikācijas prakses, mākslinieki pamato mūsdienu ekoloģijā izplatītu tēzi par dabas beigām, ko iezīmē antropocēna laikmets. Apstākļos, kad cilvēka darbības sekas ietiekušās ikvienā planētas nostūrī, “daba” parādās kā romantiska fikcija, kuras pamatā ir nostalģiskā fantāzija par neskartu, jaunavīgu, mežonīgu vidi. Taču mūsdienās pat mākoņi virs galvas var izrādīties mākslīgi radīti, izmantojot mākoņu sēšanas tehnoloģiju, tāpēc palikt uzticīgiem šim priekšstatam nozīmē pakļaut sevi bīstamai ilūzijai. Izstādes centrālais videodarbs delikāti sašūpo šo ilūziju bez klimata pārmaiņu mākslai raksturīga alarmisma – biedējošus faktus par cilvēka iejaukšanās mērogu skatītājiem pačukst hipnotizējoša sievietes balss, kuras vēstījumā vien brīžiem pazib neomulīga apjausma par notiekošā problemātiskumu (“Man neviens nekad nav prasījis, vai es to vēlos”). Projekts pozitīvi izceļas ar globāli aktuālas tēmas pētnieciski orientētu risinājumu, starpdisciplināru ievirzi un augstvērtīgu izpildījumu jaukto mediju tehnikā.

 

Purvīša balva 2023

2022. gada 3. ceturksnis / nominācijas

 

IGORS GUBENKO

Laimdotas Malles instalācija “OOZE” Vagonu ielā 21, 29.09.–06.10.2022.

Instalācija lūko piešķirt materiālu veidolu pieredzes un eksistences zūdīguma fenomenam. Ekspozīciju veidojošās grafikas un skulptūras vienlaikus fiksē noteiktu pieredzi un manifestē šīs fiksācijas izgaišanas procesu. Skatītāja acīm paveras savdabīgu pieredzes drupu galerija, par kurām nav iespējams pateikt, vai to subjekts ir individuāls vai kolektīvs un vai tās reprezentē reālas vai iedomātas norises. Subjektīvās pieredzes objektivācijas tendence, ko demonstrē “OOZE”, piešķir instalācijas it kā dziļi personiskajiem tēliem svešāduma un anonimitātes auru, kas ne tikai rada neomulīgu sajūtu, ka tā šī dziestošā pagātne varētu būt mana, bet arī liek tajā nojaust traumas elementu. Instalācijas panākto laiciskuma materializācijas efektu veiksmīgi papildina pārdomātā scenogrāfija un audiālais pavadījums. Jāsecina, ka Laimdotai Mallei ir izdevies rast netriviāli laikmetīgu, koncepcijas un izpildījuma ziņā pārliecinošu atslēgu mākslā daudzveidīgi risinātajai eksistences trausluma un galīguma tēmai.

 

VILNIS VĒJŠ

Kates Krolles un Reiņa Bērziņa instalācija “Lēna cūka dziļu sakni rok”, Mākslas telpa “Tu jau zini, kur” no 5. līdz 17. jūlijam

Mākslinieku duets attīsta latviešu mākslai raksturīgas tēmas – lauku dzīves inspirētu dabas un sadzīves vērojumu, kas izpaužas materiālu un “laika zoba” skartajās faktūrās. Tās ir bagātinātas ar neuzkrītošiem glezniecības ielaidumiem, abām instalācijas komponentēm vienai otru izceļot un bagātinot. Savukārt video pielikums ienes šajā harmoniskajā ainavā gotisku šausmu elementu.

 

LĪNA BIRZAKA-PRIEKULE

Kaspara Groševa un Evitas Vasiļjevas izstāde “Zilā līča māja” Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā Mākslas festivāla “Cēsis 2022” ietvaros (09.07.-14.08.2022.)

Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa izstāde “Zilā līča māja” sasaucas ar mākslinieku grupas NSRD darbību un viņu radīto “Aptuvenās mākslas manifestu”. “Aptuvenā izplūdušās robežas. Neasā centra un perifērijas fokusēšana. Jo neasāk mēs redzam centru, jo tuvāk esam aptuvenajam. Absolūti neasās aptuvenības robežas. Robežas var iznīcināt, tās ignorējot,” raksta NSRD. Gribētos teikt, ka tieši šī eklektiski radošā brīvība, katram no māksliniekiem darbojoties savā zonā (Vasiļjevai tēlniecībā un instalācijā un Groševam mūzikas, glezniecības un video laukā), reizēm pārplūstot, saplūstot vai nesaskaroties, ir kā svaiga gaisa malks, kas ieplūst un izplūst arī pa industriālās ēkas 2.stāva gaiši zilajiem aizkariem. Groševs portretē savus laikabiedrus, radošo komūnu pārstāvjus, mēģinot noķert aiz rokas šobrīdi, kas nepastāvēs mūžīgi, varbūt tikai viņa glezniecībā. Evitas Vasiļjevas arhitektoniskās betona smilšu pilis atrodas kaut kur pirms vai pēc to noārdīšanas vai primārās formas, mūžīgā procesā.

Kopumā šī ir viena no izvērstākajām un vērienīgākajām abu mākslinieku izstādēm Latvijā. Uzskatu, ka nomināciju pamato mākslinieku spēja atvērt un strādāt ar industriālo telpu, kur būtiskais rodas domapmaiņā, sadarbībā un vietējo radošo kopienu nebeidzamajā burbuļošanā.

Kristapa Epnera darbs “Maslova bijušajā Rīgas Biržas bankas ēkā ” festivāla Survival Kit 13 ietvaros (03.09.-16.10.2022.)

Kristapa Epnera darba pamatā ir ilgstoša pētniecība par vecticībnieku kopienu Maslovā, Latgalē. Apbrīnojama ir mākslinieka spēja piekļūt slēgtajai un aizmirstajai kopienai, kas pastāv kaut kur ļoti tālu no mūsu skatiena. Lai arī darba pamatā ir pētniecība arhīvos un ilgstoši mēģinājumi pietuvoties, galarezultātu gribētos nodēvēt par video dzejoli, kurā māksliniekam ir izdevies notvert pārlaicīguma sajūtu, kurā vienlīdz vērtīgs ir gan sakrālais mantojums, gan cilvēks, kas to tur vērtē. Meža ielokā baznīca, kurā no ziemas sala un rudens mitruma paglābjas arī graudi, kļūst par sakrālu glābšanās salu no gadsimtiem ilgušās vajāšanas un aizspriedumiem, un ceļu pie savas ticības. Par šo cieņpilno spēju pietuvoties tik sarežģītai tēmai, kas spēcīgi un skaudri rezonē ar šī brīža notikumiem pasaulē, arī nominācija.

 

ANTRA PRIEDE

Laimdotas Malles instalācija “OOZE” Vagonu ielā 21, 29.09.–06.10.2022.

Izstādes ilgums un tapšanas process ir tikpat gaistošs kā trauslā papīra kārtojums daudzbalsīgo ēnu labirintos, kas vienlaicīgi ierobežoja ekspozīcijas pieredzēšanas iespējamību, taču arī kalpo par atgādinājumu negaidīt un neatlikt, par ko aizmirstam rutīnas maratonā. Tieši tāpēc šāda metajūtīguma materializācijas pieredzēšana kļūst par kaut ko ārkārtēju un patiesi īpašu, jo māksliniecei ir izdevies pavisam personisku dzīves pārmaiņu un skumju apzināšanos nodot iejūtīgā un it kā nejaušībā balstītā brīvā zīmējuma valodā. Sadrumstalotās materialitātes veselums paradoksāli kārtojas tās izzūdošajā dabā kā maigo pirkstu galu pieskārieni nospriegotajām stīgām, kas aiz sevis atstāj gaistošu skaņu ainavu.

Luīzes Rukšānes izstāde “Kukuržņu ainava” Rīgas mākslas telpā (02.09.-16.10.2022.) un izstāde “Izstāde par iemīlēšanos” galerijā LOOK (04.-27.2022.)

Iespējams, ka iecerēts bija citādāk, taču šīs abas Luīzes Rukšānes personālizstādes redzu kā vienotu un ilgi kopā dzīvojošu pāri. Katrs atsevišķi ir bijuši atšķirīgs savās izteiksmēs un vērtību piramīdās, taču šo attiecību pamatu veido vērojuma mirkļa gaisīgums, atklātība un pilnīga uzticēšanās attēlotā subjekta patstāvībai. Griežoties ikdienas nenoteiktības un trauksmainības virpulī, pavisam dabiski ir meklēt kādu atbalsta punktu, kas kā gaistoša paredzamība kaut uz mirkli dod maigu mierinājumu, ka viss būs labi. Un tieši šī patiesa miera atrašana un pastāvīgā klātbūtne Luīzes darbos virknējas ritmiskos atkārtojumos, kas izskan kā mantras un saveras jaunos, pavisam jūtīgos un subjektīvos pieredzējumos

 

Purvīša balva 2023

2022. gada 2. ceturksnis / nominācijas

 

LĪNA BIRZAKA-PRIEKULE

Daiga Grantiņa par izstādi “Lauka telpa” Mākslas muzejā Rīgas Birža (07.05.–31.07.2022)

Daigas Grantiņas izstādē “Lauka telpa” ir konkrētai vietai piesaistīta telpiska koncepcija, kurā autores veidotie mākslas darbi paplašinātā nozīmē kļūst par skulpturālām telpām, kam būtiskas komponentes ir ne tikai paši objekti, bet arī gaismas un ēnas attiecības, kas mainās dienas rituma gaitā, materiālu konsistence un to savienojumu smalkums, tukšuma radītā spriedze starp un iekšpus objektiem, kā arī pati telpas arhitektūra un muzeja vēsture. Strukturāli izstādei ir divi skatupunkti, no kuriem viens ir “iedomātā diagonālā līnija”, kas iezīmē un ieskauj telpu mērogā, bet otrs atklājas, aplūkojot katra materiāla šķiedras un elementu detaļas tuvumā, kur faktūras un krāsu saspēle atklājas kā dzīva un vibrējoša telpas sastāvdaļa.

Uzskatu, ka nomināciju pamato Daigas Grantiņas spēja izveidot fiziski atsaucīgu, tehniski nevainojumu un imersīvu pieredzi, kurā būtiska ir ne tikai tēlniecības darbu radītā trīsdimensionālā pieredze, bet arī to spēja psiholoģiski absorbēt skatītāju pieredzi.

Kristīne Krauze-Slucka par izstādi “Pagātnes piespiedu kustības” izstāžu telpā “Tu jau zini kur”.

Kristīnes Krauzes-Sluckas izstāde “Pagātnes piespiedu kustības” ir viena no spēcīgākajām šībrīža mākslas reakcijām uz šausminošo Krievijas iebrukumu Ukrainā un karadarbību, kas noris jau bezgalīgi daudz dienu. Lielformāta telpiskas skulptūras, kas veidotas no tumša vatelīna auduma, ko izmanto arī militārajās uniformās un ar kuru māksliniece performatīvi iedarbojusies, tos plēšot, mēģinot pārraut uz pusēm, spēcīgi atgādina, ka “atgriešanās normalitātē” ir neiespējama, arī mākslas pasaulē. Krauzei-Sluckai izdodas ar abstraktas formas palīdzību radīt intensīvas traumas klātbūtnes sajūtu, kuru pastiprina arī Kaspara Jaudzema veidotais skaņu celiņš. Uzskatu, ka nomināciju pamato mākslinieces spēja ar pārmērīgu mērogu un audumu smagumu panākt tukšuma, bezpalīdzības un izmisuma sajūtu, ko ir fiziski grūti aprakstīt un vēl grūtāk radīt.

Elza Sīle par izstādi “Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” kim? Laikmetīgās mākslas centrā

Elzas Sīles izstāde “Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” atsaucas uz atmiņām par Latvijas padomju enciklopēdijām, veidojot savas nozīmju kopas, kas aktuālas gan mākslinieces nostalģisko atmiņu, gan šīsdienas kontekstā. Elzas Sīles izstādē pārsteidz veids, kā māksliniece strādā ar glezniecības medija būtību un tā robežu pētniecību un izplešanu, piešķirot tiem gluži vai skulpturālu raksturu. Lai arī glezniecības kontekstā šī robežu paplašināšana nav nekas jauns, tomēr, apskatot mākslinieces darbus, nerimstoši gribas sev atgādināt jautājumus, kas glezniecību vispār padara par glezniecību un vai vispār iespējams jebkuram medijam piešķirt kādu konkrētu nosaukumu, un vai tas maz ir nepieciešams? Elzas izkoptā zīmju sistēma atgādina topogrāfiskas kartes, būvlaukumus, galda spēļu laukumus vai miniatūras skatuves, kuru notikumus ir teju neiespējami atkodēt, bet ātri vien top skaidrs, ka tas nemaz nav jādara. Par šo nerimstošo mākslas piedzīvojumu un brīvību arī nominācija.

 

IGORS GUBENKO

Daiga Grantiņa par izstādi “Lauka telpa” Mākslas muzejā Rīgas Birža (07.05.–31.07.2022)

Seši gadi, kas pagājuši kopš iepriekšējās Daigas Grantiņas personālizstādes Latvijā, iezīmē uzskatāmas izmaiņas mākslinieces praksē. Viņas skulpturālajai izteiksmei raksturīgie kontrasti – starp vieglo un smagnējo, sintētisko un organisko u. c. – šoreiz šķiet saspīlēti vēl vairāk: Grantiņai ierastie biomorfiskie apveidi un gaisīgie materiāli tiek konfrontēti ar simetrisku saplākšņa skulptūru asajiem leņķiem, kas ļoti tieši izceļ ierasti notušēto rūpniecisko elementu mākslinieces estētikā. Produktīva spriedze vērojama arī starp izstādes objektiem un Rīgas biržas lielo zāli, kuru tie izteiksmīgi apdzīvo, radot emfātiskus pārrāvumus tumšā marmora kolonnu diktētajā vertikālajā ritmā. Interese par ģeometriskajām formām iezīmē salīdzinoši jaunu tendenci Grantiņas praksē un piešķir Biržas izstādei retrospekcijas vaibstus: tā vietā, lai veidotu vienotu instalāciju vai noslēgtu sēriju, darbi drīzāk iesaistās hronoloģiski definētā sarunā, pārstāvot atšķirīgus posmus mākslinieces jaunradē. Ņemot vērā Daigas Grantiņas atpazīstamību un novērtējumu globālajā mākslas telpā, izstāde atzīstama par starptautiska mēroga notikumu, kas pelnījis nomināciju Purvīša balvai.

Atis Jākobsons par personālizstādi Padures muižā (06.06.–31.07.2022)

Ata Jākobsona jaunā personālizstāde apkopo pēdējos gados tapušos figurālos darbus, kuros viņš, paša vārdiem runājot, tiecies attēlot “pārlaicīgu pārdzīvojumu”. Šis šķietami pretrunīgais jēdziens (jo vai tad ikviens pārdzīvojums nav laicisks un pārejošs?) atbalso Šarla Bodlēra ideju par skaistumu kā mūžības un acumirkļa sajaukumu un liecina par Jākobsona nevēlēšanos spēlēt pēc laikmetīgās mākslas pasaules noteikumiem. Skaistums ir māksliniekam būtiskais kritērijs gan sižetu un modeļu atlasē, gan darbu izpildījumā, un tas piešķir viņa glezniecībai provokatīva nesavlaicīguma niansi, ko var interpretēt arī kā tieksmi pēc pārlaicīguma. Šo tieksmi apliecina arī darbu ikonogrāfiskā stilistika, kuru veiksmīgi nolīdzsvaro melanholiskais erotisms. Apšaubot tradicionālo plaisu starp miesaskāri un garīgumu, Jākobsons vienlaikus atturas no tā, lai pakārtotu savu mākslu kādai sabiedriski relevantai tēmai (piemēram, jaunās vīrietības reprezentācijai). Uzskatu, ka izstāde pelnījusi nomināciju gan kā darbu kopums, gan arī kā performatīvs notikums, par kura dalībniekiem Padurē kļuvis ne tikai pats mākslinieks ar saviem suņiem un paša audzētiem ziediem, bet arī ikviens muižas apmeklētājs.

Elīna Semane par personālizstādi “Mic drop” Rīgas Fotomēneša 2022 ietvaros mākslas centrā “Masa”(23.05.–22.06.2022)

Izstāde veidota Elīnai Semanei raksturīgajā transgresīvās mākslas estētikā, papildinot fotogrāfijas un instalācijas mediju ar performatīvo un muzikālo elementu. Gan izstādes, gan Rīgas Fotomēneša, kura ietvaros tā notika, konceptuālo kodolu veido dekadences jeb pagrimuma ideja, ko Semane patapina no Frīdriha Nīčes. Skatītājam atliek minēt, vai dekadence izstādes kontekstā saistās ar sociālo normālību, kuru izaicina māksliniece, vai drīzāk ar pašu izaicinājuma aktu. Lai arī Mic drop darbos un performancēs vērojama nepārprotama (paš)destrukcijas klātbūtne (sadauzīts mikrofons, sasisti spoguļi, asinis, žiletes cauruma materializācija skulptūras veidā), izstādes kopējo toņkārtu nosaka gluži nīčiska dzīves dziņa un arī ticība, ka savas intensitātes augstāko punktu dzīve sasniedz mākslā. Izstāde ir spilgts eksistenciālās refleksijas paraugs, kas izmanto plašu laikmetīgās mākslas un alternatīvās kultūras referenču loku (no Hermaņa Niča orģijām un mistērijām līdz danger music performancēm), piedāvājot mākslinieciski pārliecinošu autobiogrāfisku vēstījumu ar paaudzes manifesta iezīmēm

ZANE ONCKULE

Reinis Lismanis par izstādi “Arrangements” Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2022 ietvaros galerijā “LOOK” (14.05.–04.06.2022) / kuratore: Evita Goze

Reiņa Lismaņa, fotogrāfa, jaunākā izstāde galerijā “LOOK” pirmajā uzmetienā (t.sk. formāli) varētu tikt uzlūkota kā glezniecība, tomēr autora praksē nemainīgi – darbu tapšanas impulss un materiāli ir un paliek “fotogrāfiski”. Glancēts fotopapīrs un tintes printera kārtridžu pārpalikumi, kas vairs nevar tikt izmantoti attēlu drukāšanai, ir viņa darbu galvenie materiāli. Izstādē redzamie darbi ir/bija attīstījušies, konstanti izmantojot dažādus fotogrāfijas un mākslas ražošanas piederumus un fotogrāfisko attēlu ražošanas procesa pārpalikumus – kolāžās viens uz otra šaurās loksnēs kārtojas attēlu fragmenti, kas atgādina testa izdrukas, un uz attēliem nospiedumus atstājis ar krāsu nopilējis mākslas darbu iepakojuma materiāls. Pandēmijas laikā attīstīta, šī uz procesu orientētu konvenciālo (mākslas veidošanas) struktūru un ietvaru pārskatīšanas/izvaicāšanas skate atstāj/usi pārdomas rosinošu pēcgaršu.

VILNIS VĒJŠ

Daiga Grantiņa par izstādi “Lauka telpa” Mākslas muzejā Rīgas Birža (07.05.–31.07.2022)

Daigas Grantiņas skulptūru ažūrie silueti paveras skatītāja acīm cits caur citu, kadrējot arī telpas opulento arhitektūru. Izstāde atklāj laikmetīgo tēlniecību kā pilnīgi caurspīdīgu procesu – darbu tehniskajā izpildījumā nav pārāk daudz amatniecisku noslēpumu. Toties tas lieliski izrāda ciešo saiti starp mākslinieka iztēli (sākot no izstādei pievienotajām skiču reprodukcijām), unikālo redzējumu un nemierīgu roku darbu DIY estētikā.

 

ANTRA PRIEDE

Daiga Grantiņa par izstādi “Lauka telpa” Mākslas muzejā Rīgas Birža (07.05.–31.07.2022)

Pirms aptuveni četriem gadiem piedzīvoju mirklīgu Olgas Žitluhinas dejas formas atbildi pieredzētajam kādā izstādē. Un tas šķita tik organiski kā plānota aktivitāte. Ja nebūtu tik kautrīga, iespējams, savu piedzīvoto izdejotu pavisam citādāk, impulss tika dots. Un tieši Daigas Grantiņas izstāde bija nākamā pieredze, kurā katrs objekts aicināja tam pievienoties ar visu savu ķermeņa izjūtu un kustību, klausoties pavadošo skaņdarbu, ko katrs var izvēlēties – ieslēgt vai ne. Kautrīgums nekur nav pazudis, taču izstāde turpinās skaņdarbā, ko katrs var paņemt līdzi un izdejot savā drošajā telpā. Un te arī ir tas maģiskais, kas piemīt šai ilgi gatavotajai izstādei, – intīma pieredzēšanas telpa, ko rada mākslinieces delikātie mirkļa tēli gaistošā formveidē, kas lieliski spēlējas ar Rīgas biržas telpām. Atsevišķu objektu pārradīšanas fakts arī nepaliek fona melodijās, pieredzot mākslas darbu kustībā pašu par sevi un neatkarīgu no mākslinieka, jo neparedz pabeigtu formu, galarezultātu.

Elza Sīle par personālizstādi “Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” kim? Laikmetīgās mākslas centrā (03.06.–14.08.2022)

Ilgi nevarēju atminēties, ko atgādina Elzas Sīles pieraksti uz metāliskajām plāksnēm, līdz kārtējo reizi meita man iedeva pašas zīmētu un sacerētu karti. Šīs kartes ir bez noteiktas ģeogrāfijas, kuras nekur neved, taču kartes fiziskais fakts un realizācija apzīmē patstāvīgu laimes un dārgumu atrašanas pieredzi. Arī šajā personālizstādē, kurā vienkopus retu reizi Latvijā sanāk redzēt tik plašu mākslinieces darbu realizāciju, ir salasāms tiešs un pastarpināts apsolījums. Šajā reizē kolektīvas atmiņas pieredzēšana konkrētai paaudzei, kā arī jaunu zināšanu ieguvums arī tiem, kas savu bērnību pieredzējuši 20. gs. 90. gados – “jautājums par apzinātas izvēles virzītu iestāšanos pret populistiskiem uzskatiem nav atdalāms no indivīda kritiskās un radošās pozīcijas, sniedz papildu vērtību “Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul” ideoloģiski iekrāsotajam kontekstam”. Un šajā nesteidzīgajā vērošanas pieredzē arī Sīles pielietotā metode – attēlu virknēšana kļūst par personisku metodi, kas palīdz atslēgt iemācīto un atsaukties jaunu zināšanu apguvei.

Atis Jākobsons par personālizstādi “Padures muižā” (06.06.–31.07.2022)

Pingpongā starp ātru un lēna dzīves rituma meklējumiem, Ata Jākobsona personālizstāde aizved trešā ceļa meklējumos, kas varbūt šķiet atrauti no ikdienas dzīves reālijām. Taču man liek uzdot pavisam apbružātu jautājumu – vai viena no mākslas unikālajām pieredzēšanas manifestācijām nav patvēruma un mierinājuma atrašana? Un mākslinieks arī to nemaz neslēpj aiz pārmērīgi uzpūstām kontekstuālajām struktūrām un ierobežotiem skatīšanās fokusiem, aicinot šo izstādi izjust no tā, ko mākslinieks ir radījis, dzīvošanu un radīšanu no tā, kas ir, nevis no tā, kā trūkst vai nemaz tur nav. Un katrs portretējamais subjekts, vai tā būtu tulpe vai skatītājam nezināms vīrietis vai būtne, mainās savstarpēji savā objektivitātē, nojaucot robežas starp atspīdumu uz sārtās tulpes zieda kausa vai asiņu tecējuma no deguna. Jo tas viss ir viens, kā gaismas cauraustā plūsma caur auduma vieglo viļņošanos logā.

 

Purvīša balva 2023

2022. gada 1. ceturksnis / nominācijas

 

IGORS GUBENKO

Artis Ostups par objektu “Mūsdienu dzejas robežas” (2022) grupas izstādē “ES_TEXT” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (05.02.–01.05.2022)

Attīstot mītu par Preiļiem kā alfabēta dzimteni, dzejnieks, kritiķis un teorētiķis Artis Ostups ir radījis savdabīgu “neburtu” – garo P. Darbs piesaista gan ar blīvu semantisku saturu, kas panākts ar minimāliem formāliem līdzekļiem, gan ar metafizisku vērienu, ko tas piešķir Preiļu konceptuālisma ironiskajai poētikai. Radot lokālā mēroga lingvistisku apvērsumu, objekts vienlaikus pauž valodas paplašināšanas utopiskus centienus un iemieso neiespējamību (burtu nav iespējams izrunāt), kurā šie centieni sagaidāmi sasniedz savu neveiksmi. Mākslas vēstures kontekstā darbs ir skatāms kā konceptuālisma parazītiska intervence romantisma projektā, kura mērķis ir izteikt neizsakāmo. Zīmīgi, ka darbā iekodētais traģiskais elements (galīgas būtnes, kas ir cilvēks, nespēja izteikt bezgalīgo) kara apstākļos ieguvis jaunu skanējumu: tā ir atzīšanās mūsu nespējā uztvert un pārstrādāt kara nežēlību ainas, izmantojot mums pieejamos semiotiskos resursus. Jācer, ka šis darbs un viss Preiļu konceptuālistu stūrītis izstādē “ES_TEXT” ir nevis gadījuma epizode, bet simbolisks atskaites punkts apvienības turpmākai darbībai vizuālās mākslas jomā.

Kriša Salmaņa plakāts “Ko sēsi, to pļausi”

Kriša Salmaņa darbs ir spēcīgs plakāta mākslas paraugs, kas, pateicoties Kasparam Vanagam un Andrim Brežem, nonāca uz Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja sienas pretī Krievijas vēstniecībai – un neskaitāmās ziņu lentēs visā pasaulē. Autoram ir izdevies vizuāli lakoniskā un iedarbīgā veidā nodot svarīgu un savlaicīgu vēstījumu, ko paspilgtina Nellijas Ločmeles piešķirtais virsraksts: Putina noziedzīgais karš pret Ukrainu, kas arvien ik dienu laupa nevainīgu cilvēku dzīvības, eventuāli nesīs bojāeju pašam Krievijas diktatoram. Vai arī (radikālāks lasījums): Putins jau tagad ir zombijs, kurš tikai traģiska pārpratuma pēc turpina palikt pie dzīvības un varas. Plakāta angažētais raksturs un asi kritiskais vēstījums padara to par spilgtu izņēmumu Latvijas kopumā apolitiskajā mākslas ainā. Darbs atbilst Purvīša balvas kritērijiem, jo ir cieši saistīts ar sava laikmeta norisēm un demonstrē saiti starp laikmeta dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Tiesa, pats Salmanis neatzīst savu plakātu par mākslas darbu: tas esot pārāk ilustratīvs un emocionāls. Jācer, ka mākslinieks neiebilst, ka kādam tomēr ir ienācis prātā to nominēt mākslas balvai.

 

LĪNA BIRZAKA-PRIEKULE

Preiļu konceptuālisti par darbu grupu izstādē “ES_TEXT” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (05.02.–01.05.2022)

Preiļu konceptuālistu darbi beidzot nonākuši nacionālas nozīmes institūcijā, kur tie asprātīgi levitē kaut kur starp dzeju un vizuālo mākslu, tekstam kļūstot par vizuālām zīmēm un otrādi. Te svarīgāks par gala rezultātu ir performatīvs radīšanas process, kura vizuālais ietērps kļūst par neatņemamu tā sastāvdaļu. Tekstu apropriācija, institucionālā kritika, humors, kas īstenoti visdažādākajās formās, kuras apspēlē valodu – “Grāmata – ķieģelis”, “P” ar garumzīmi, emodži pasaule un citi. Iespējams, ka tieši kombinācijā ar vizuālu formu ir iespēja pateikt kaut ko, kas nav tikai rakstītajam vārdam pa spēkam.

Ielaužoties vizuālās mākslas lauciņā, dzejnieki izaicina mūs paplašināt interpretācijas ietvarus, izjautā mūsu ierastos redzes un lasīšanas paradumus, kā arī apliecina, ka vienlīdz būtiska te ir arī dzejas vizuālā forma. Un, protams, jautrība!

Līga Spunde par digitālo instalāciju “Epizodes par nezināšanu, kā būs” tiešsaistes projekta “Struktūra, kas paredzēta mainīgiem apstākļiem” ietvaros https://notknowinghowitwillbe.cargo.site/

Līgas Spundes digitālās instalācijas pamatā ir pieci varoņi, no kuriem katrs reprezentē kādu konkrētu personības iezīmi vai nodarbošanos – piedzīvojumu kārs optimists, noguris pesimists, datu analītiķis, ezotēriķis un mākslinieks. Katrs no šiem tēliem ir pārņēmis tiešsaistes platformu ar sev stereotipiski raksturīgiem atribūtiem (memes, Youtube linki, digitāli radīti priekšmeti) un tekstuālām pārdomām, kas tapušas sadarbībā ar teātra režisoru Klāvu Melli.

Uzskatu, ka nomināciju pamato Līgas Spundes spēja spilgti atainot to, kā mūsu iepriekš pieņemtie priekštati un aizspriedumi par kādu cilvēku grupu var novest pie ļoti negatīviem un virspusīgiem uzskatiem, kā arī par mākslinieces spēju parādīt to, cik maldīgas iespējamas 21.gs. informācijas apmaiņas formas internetā. Tas viss īstenots saistošā un ilgtspējīgā digitālā formātā neierobežotai auditorijai, ko iespējams nemitīgi papildināt.

 

ANTRA PRIEDE

Konstantīns Žukovs par personālizstādi “Melnā neļķe. 2. daļa” galerijā ISSP (03.02.–31.03.2022)

Konstantīns Žukovs pieder paaudzei, kuras bērnība un seksuālās pieaugšanas laiks ir pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ko tomēr diezgan pamatīgi ietekmē postpadomju mantojums. Un tieši šīs paaudzes mākslas valodas izteiksmēs šodien vienlaikus vērojamas brīvas seksualitātes un juteklisma manifestācijas, ko piesedz caurspīdīgas piesardzības šķidrauts. Ar pietiekami atklātu skatījumu un varbūt pat nedaudz atsvešināta vērotāja pozīciju Konstantīns Žukovs atskatās uz Latvijas nesenās vēstures epizodēm, pieskaroties krūzinga kultūrtradīcijai, homoseksuāla indivīda eksistencei padomju periodā un tam, kas mainījies 30 gadus pēc homoseksualitātes dekriminalizācijas. Un tieši atskatīšanās kā darbība ir svarīgākā izstādes vēstījuma sastāvdaļa, jo ietver sevī piesardzības sajūtu, kas vēl nav izzudusi arī mūsdienās un turpina uzturēt nezināmās kultūrķermeniskās vārdnīcas.

Kā izstādes Post Scriptum jāizceļ tās kuratores Ivetas Gabaliņas personālizstāde Rīgas Mazākajā galerijā, kas notika kā “niansēts satelītprojekts, kuratores vizuāls pieraksts par jauno mākslinieku”, atsedzot radošas personas intimitāti un urdošo nepieciešamību tēmas problemātiku izvērst mākslinieciskās pētniecības laukā.

 

VILNIS VĒJŠ

Alnis Stakle par izstādi “Liegā apokalipse” Latvijas Fotogrāfijas muzejā (11.02.–01.05.2022)

Alnis Stakle sablīvējis gatavus attēlus izstādē, kas kaitina – ar pretenziju “pateikt visu par visu pasauli”, ar barokālajiem formātiem un kompozīcijām, ar izaicinājumu skatītājam – sasprindzināt atmiņu un censties atrast sakarības šajā rēbusā. Sasprindzinājums noved pie vilšanās, ka līdzās viegli atminamiem attēliem ir tādi, par kuru izcelsmi skatītājam nav ne jausmas, un ka to daudzums ir nomācošs. Aizkaitinājums, sasprindzinājums un vilšanās kā precīza skatītāja – attēlu patērētāja ikdienas pieredzes metafora.

 

ZANE ONCKULE

Vidvuds Zviedris par personālizstādi “Peldētava” Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā (14.01.–30.04.2022)

Lokāli joprojām mazzināmā, Rīgā dzimušā Zviedra (dz. 1976) mājās atgriešanās izstāde uzrāda gleznotāja briedumu, respektu attiecībā uz telpu un vēsturi, kā arī jūtīgumu savas pieredzes fiksācijā uz audekla. Ķīpsalas – “peldētavas” atmosfēras un Žaņa Lipkes – “dvēseļu upes” memoriāla konteksta pārņemts, autors piedāvāja Rīgā tapušu jaunradītu – lielizmēra un mazformāta – darbu sēriju, kuru scenogrāfiskās kvalitātes tālāk izvērsa nelieli skulpturāli veidojumi un kustīgā attēla fiksācijas no peldētavas – notikuma vietas. Izstādes ietvaros Zviedris ar plašiem, žestikulatīviem triepieniem pārvērtis audeklu par laukumu krāsas ekspozijai. Pārklājot katru pieejamās virsmas milimetu ar krusteniskām un sedzošām akrila krāsas joslām, Zviedra jaunāko darbu sērija caurstrāvo tiešumu un monumentalitāti, kas citādi vēl būtu raksturojama kā pieklusināts, melanholisks, pat “sērīgs” cildenums.

 

Purvīša balva 2023

2021. gada 4. ceturksnis / nominācijas

 

LĪNA BIRZAKA-PRIEKULE

Ance Vilnīte par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs” mākslas telpā “Brīvība” (10.12.2021.–08.01.2022.)

Ances Vilnītes izstāde ir atkailinošs stāsts par viņas attiecībām ar tēvu – alkoholiķi, kas plašākā kontekstā liek domāt par postpadomju valstu alkoholisma problēmu, kā arī par iemesliem, kas noveduši pie tā, ka tik daudzām Latvijas ģimenēm ir līdzīga pieredze. Izstāde kopumā skatāma kā instalācija, kurā veiksmīgi integrētas dokumentālas fotogrāfijas no Ances bērnības, glezniecības darbi, priekšmeti, kas palikuši, kad tētis jau aizgājis, tam visam kopā veidojot miglainu nošķīrumu starp dokumentalitāti un fikciju un kļūstot no personīga stāsta par mūsu visu kopīgu pārdzīvojumu.

Uzskatu, ka nomināciju pamato Ances spēja un drosme sava tēta tēlā iekodēt vientulības, izolētības, atsvešinātības un dzīves monotonuma sajūtu, pielaist skatītāju tik tuvu traumai un vienlaikus arī neizmērojamajai mīlestībai, ka kļūst neērti un nedaudz pat kauns.

 

Arnis Balčus par fotogrāmatu “Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem”

Arņa Balčus fotosērija ir sociālpolitiski kritisks un ironisks stāsts par norisēm Latvijas sabiedrībā. Par pamatu izmantojot dažādus kolektīvos rituālus un tajos darbojošos galvenos varoņus – tautumeitas, policistus un protestētājus, Balčum ir izdevies asi un tieši vairāku gadu laikā portretēt Latvijas sabiedrības piederību konkrētai laiktelpai, kurā šajā gadījumā vēl ir spēcīgi jūtami postpadomju valstīm raksturīgie “traucējumi”. Plašākā kontekstā tas ir stāsts par varas un sabiedrības attiecībām.

Uzskatu, ka nomināciju pamato Balčus spēja caur dokumentālu notikumu fiksāciju, kurā ļoti jūtams viņa rokraksts, piekļūt to vispārinājumiem, kas dekonstruēti līdz simbolu līmenim. Attēlu kombinācijas veido stāstu, kas ir humoristisks, bet reizē arī nostaļģisks vēstījums par mūsu sabiedrību un cilvēkiem tajā.

 

IGORS GUBENKO

Sandra Krastiņa par personālizstādi “Viena vienīgā vienība” galerijā “Māksla XO” (30.09.–15.12.2021.)

Vienīgums un serialitāte – šāda ir Sandras Krastiņas izstādes noteicošā, gandrīz līdz pretrunai kāpinātā spriedze. Turklāt sērija kā princips ne tikai strukturē darbu kopas (piemēram, mazformāta ciklu “Baltā kleita”), bet arī ielaužas darba iekšpusē (viens no asinssarkanajiem “Saullēktiem”). Taču tas netraucē gleznotājai reflektēt par “vienas vienīgās vienības” jeb mūsu katra paša aktuālo situāciju, kurā reprezentācija (piemēram, saullēkta attēla uzņemšana) ir neatgriezeniski kontaminējusi ikvienu vizuālu uztvērumu. Izvēršanās, ko digitālajā laikmetā piedzīvojusi Valtera Benjamina savulaik pieteiktā uztveres revolūcija, liek jautāt, vai manis kā indivīda vizuālajā pieredzē vēl ir palikusi kaut maza saliņa, kas nebūtu nogrimusi vienveidīgu attēlu neapturamajā plūsmā. Piešķirot neticamu izteiksmīgumu un dzīvīgumu šķietami triviāliem sižetiem (balta kleita, pašportrets saullēktā), Sandra Krastiņa pārliecinoši apliecina, ka patiess vienīgums spēj izturēt vienveidīguma nomācošo spēku un, iespējams, pa īstam uzplaukt tikai uz tā fona.

 

Sabīne Vernere par personālizstādi “O” kultūrtelpas “Tu jau zini kur” Mazajā zālē (12.10.–20.10.2021)

“O” – apbrīnas nopūta, riņķveida kustība, ekstāzes elsas. Šajā izstādē Sabīnes Verneres ilgstošā refleksija par ķermeni šķietami sasniedz savu kulmināciju. Erotisms, ko sagaidāmi izstaro mākslinieces darbi, šoreiz sevišķi nepārprotami atsaucas uz antīko priekšstatu par erōs kā alkām atjaunot zaudēto pilnību, saplūstot vienā ar citu. Līdz ar fantāziju par šādu saplūsmi māksliniece skaudri artikulē arī tās nolemtību neveiksmei: ja arī mītiskā pilnība kādreiz ir pastāvējusi, mūsu acu priekšā drīzāk paveras tās drupas. Ambivalenci, ko rada nepiepildāmā tieksme, paspilgtina arī daļēja robežu izpludināšana starp cilvēcisko un dzīvniecisko, sievišķo un vīrišķo, ķermenisko un tehnoloģisko. Izcilā izstādes scenogrāfija vārda vistiešākajā nozīmē kļūst par darba daļu: pakļaujot gleznojuma uztveri gaismas stara riņķošanai, tā kāpina neērtuma sajūtu, ko pauž mākslinieces pētītais neomulīgais ķermeniskums. Bagātīgā satura un smalki izkoptās formas produktīvais līdzsvars padara Sabīnes Verneres izstādi par spilgtu mākslas notikumu gada pēdējos mēnešos.

 

Ance Vilnīte par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs” mākslas telpā “Brīvība” (10.12.2021.–08.01.2022.)

Atklāts stāsts par attiecībām ar zaudēto tēvu, ko drosmīgi izvērš Ance Vilnīte, man šķiet vērtīgs “visu nepareizo iemeslu dēļ”. Ja Freids atvedina Dieva idejas izcelsmi no visvarenā tēva figūras, ko bezpalīdzīgs, likteņa nežēlībai pakļauts cilvēks projicē debesīs, Ance veic diametrāli pretēju kustību, dievišķojot savu tēvu. Lai gan izstādes tekstā viņa piesardzīgi atzīst, ka “tomēr dziļi sirdī ļoti gribas ticēt, ka kaut kur ir tāds Dievs Tēvs debesīs, kas tevi ļoti mīl”, ekspozīcijas kopējais naratīvs pieņem šo Dieva Tēva esamību kā neapstrīdamu faktu, nevis šaubu vajātas ticības objektu. Un tieši mākslinieces centieni apliecināt šo ticību, postulējot, ka Dievs un Tēvs “vienmēr ir blakus un vienmēr ļoti mīl”, kļūst par izstādes aizkustinošāko elementu. Ances ar pašsuģestiju robežojusies uzstājība atklāj intīmu procesu, ko viņa, iespējams, nemaz nav vēlējusies eksponēt – tieksmi fantasmātiski paildzināt neatgriezeniski zaudētā tuvinieka klātbūtni. Augstu vērtējot mākslinieces uzdrīkstēšanos veidot izstādi bez kuratora iesaistes un jo īpaši viņas pienesumu mākslas terapeitisko potenču izpētē, atzīstu “Dievu Tēvu Debesīs” par pēdējā laikā spēcīgāko pieteikumu Latvijas laikmetīgajā mākslā.

 

ANTRA PRIEDE

Sabīne Vernere par personālizstādi “O” kultūrtelpas “Tu jau zini kur” Mazajā zālē (12.10.–20.10.2021)

Šī nu jau ir otrā mākslinieces personālizstāde, kuras apskates laiku ietekmējuši ārējie apstākļi, saīsinot autores pasaules pieredzēšanu. Vērojums ekspozīcijas telpā ir tumšs, necaurredzamas miglas ietīts. Un tikai ritmiski un mūžīgi izgaismojoša bāka var vest skatītāju pie atbildes, kas paslēpta dzīves dejas ielokā. Šajā ielokā atklājas filigrāni manierīgais Verneres radīto ķermeņu valodas alfabēts, kas rotaļu un spēli pārvērš patiesās attiecībās starp matēriju, garu un nobriešanu. Gandrīz neiespējami vārdos aprakstīt redzamo kustību, kurā pirkstu galu plānākā saskares vieta sajūt citu pirkstu galu gaistošo siltumu. Un viss patiesais paliek vienkāršs.

 

Ance Vilnīte par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs” mākslas telpā “Brīvība” (10.12.2021.–08.01.2022.)

Lai kādu izteiksmes formu izvēlētos Ance Vilnīte, – vai tā būtu dauzīšanās izstāžu zālē, katarse pie muzeja ieejas, jaunā radīšana caur kartupeļu stādīšanu vai īpaša uzmanības piešķiršana sabiedrības neaizsargātajām grupām, – viņa trāpa spēcīgi. Izstādes “Dievs Tēvs debesīs” ietvaros Ance trāpa tieši ar visaptverošu mīlestību, paverot iespēju katram skatītājam pieredzēt un atdot savus iedomātos priekšstatus, nenosodīt un pieņemt, ka mēs katrs esam labs. Un tas nav vienkārši, bet ar mākslinieces patiesās mākslas palīdzību pat visnocietinātākais mūris brūk, un katram ir iespēja izlasīt savu pieredzi un stāstu šajā izstādē, lai kādas atkarības mūs nomāktu katru dienu, jo viss, ko katrs indivīds vēlas, ir būt pieņemtam.

 

Ieva Kraule-Kūna par personālizstādi “Kur manas kārtis kritušas” (piedaloties Ērikam Božim, Andrim Brežem, Ievai Iltnerei, Ojāram Pētersonam un Sarmītei Māliņai) Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (14.10.–30.12.2021)

Šķiet, ka šī ir viena no retajām pēdējā laikā redzētajām tik ļoti ietilpīgām personālizstādēm. Protams, ja to var saukt par personālizstādi. Izteikti personiskais stāsts par konkrēto periodu ir ieguvis objektīva vērojuma apliecinājumu, izgaismojot atsevišķus problēmjautājumus, kam regulārajā izstāžu dzīvē, vismaz Latvijas galvaspilsētā, neatrodas vieta tīri fiziskā izpratnē. Regulāru izstāžu vai mākslas projektu realizācijas, kas apskata nesenās pagātnes mākslas parādības, interpretē tās un dod iespēju vēl dzīvajiem autoriem būt par šī procesa sastāvdaļu, ir gaistoša prakse, kas bez pastāvīgas telpas – piemēram, laikmetīgās mākslas muzeja, – vienkārši pazūd.

 

VILNIS VĒJŠ

Jānis Šneiders par izstādi “IBIDEM” galerijā LOOK! (15.10. –04.12.2021)

Otrajā personālizstādē galerijā LOOK! gleznotājs Jānis Šneiders turpinājis pirmās, 2019. gadā notikušās izstādes “Vieta” tēmas un izteiksmes formulēšanu. Šī izstāde ir interesanta viela versijām par nezūdošā un pārejošā attiecībām – nelielie autortehnikā apgleznotie taisnstūri ieved skatītāju vietā, kas nepārprotami ir tā pati, kas pirmajā izstādē, tomēr katrā darbā cita. Vienkāršiem, bet nevainojami izpildītiem paņēmieniem radītais optiskais dziļums uzdod jautājumus par mākslinieka iztēlotās vietas parametriem – cik tā ir vīzijas attēlojums, cik racionāla konstrukcija, vai tajā ir iespējams orientēties un atgriezties? Mākslinieka atkārtota pievēršanās šim motīvam rada intrigu par tā nozīmi un vietu arī mākslinieka karjeras aspektā.

 

PURVĪŠA BALVA 2023

2021. gada 3. ceturksnis / Nominācijas

 

ANTRA PRIEDE

Kristīne Krauze-Slucka par personālizstādi “Paklausīgais pieskāriens” Rīgas Fotogrāfijas biennāles “Next 2021” izstādes “Digitālie viduslaiki” ietvaros (03.09.–03.10.2021.)

Autores eksperimenti ar Fomabrom Variant 112 FB fotopapīru ar sudraba hlorbromīda emulsijas pārklājumu un alumīnija kompozītmateriāliem aizsākās jau pirms diviem gadiem, kad to uzlūkoju kā materiāla pētījumu, kam gaidīju turpinājumu. Viņas radošā prakse un tās attīstība kopš tā brīža ir nostiprinājusies, un neiztrūkstoša procesa sastāvdaļa ir ilgs, pētniecisks un izmēģinājumos balstīts eksperiments, kas tiek realizēts pārliecinošā mākslas darba un izstādes formātā. Jo tehnisko eksperimentu realizēšana materiālā ir ciešā sasaistē ar procesa saturisko risinājumu. Izstādes ietvaros digitālās mākslas zūdamības process ir aktīvi iedzīvināts, skatītājam kā pētniekam izgaismojot artefaktus. Izstādē lietotie analogie paņēmieni un formas pievērš uzmanību mūsdienu kultūras saglabāšanas nenoteiktībai, netveramībai un telpu manipulācijai ar to.

 

ZANE ONCKULE

Oļa Vasiļjeva par izstādi “Laika Tips” galerijā 427 (30.07.–28.08.2021.)

Mazformāta izstāde, kurā atjautīgi un konceptuāli precīzi izvērstas Oļas Vasiļjevas mākslinieciskajai praksei piemītošās literārās, sociālās un kulturālās atsauces.

Pamanīts vai Rīgas tukšuma burzmā garām paskrējis, “Laika Tips” ir viens no pilsētas kultūras sezonas rūpīgi slēptiem dārgumiem – galerijas telpu un tās mazumtirdzniecības veikala pagātni izspēlējošs horeogrāfisks inscenējums. Vasiļjevas iecienītās nekrāsas, aizgājušo periodu rūpnieciskā dizaina paliekas, tekstila lupatiņas un daudz pārējā šajā instalācijā piepulcējas majestātiskai “Roly-Poly” figūrai. Šis stiklā pūstais, senu marionešu kultūru uzvedinošais, majestātiskais un trauslais elements ir ekspozīcijas fināla akords, kas šodienas sociālās ievainojamības kontekstā sniedz pienesumu tam, kā uzturēt neatlaidību un rast rūdījumu šajā nelaimju laikmetā.

 

IGORS GUBENKO

Krista un Reinis Dzudzilo par darbu “Pieskarties saulei” grupas izstādē “Pielidot tuvāk saulei. Mīti un rituāli” mākslas festivālā “Cēsis 2021” (10.07.–15.08.2021.)

“Ko nozīmē ieraudzīt?” – uz šo darba aprakstā pieteikto jautājumu mākslinieki atbild, reflektējot par redzēšanas attiecībām ar tās pretmetu. Neredzīgo tumšās brilles – aptumšotā saule – acs ābols… Asociāciju virkne liek apjaust pretmetu pārklāšanos, kā arī iedibina saikni starp (ne)redzēšanas ikdienišķo un metafizisko dimensiju. Cēsu neredzīgo biedrības mācību un ražošanas uzņēmums, kura kādreizējās telpās notiek izstāde, kļūst par vietai piesaistītu atskaites punktu darba vēstījumam. Luksofora skaņas signāls, kas pavada izstāžu zālē noskatāmo videodarbu un uz tās jumta aplūkojamo instalāciju, ne tik daudz papildina vizuālo mediju, cik liek apjaust tā priekšnoteikuma – redzes – trauslumu. Un tai pat laikā aicina reflektēt par citādu, pārāku redzi, kura kopš antikvitātes asociēta ar aklumu. Izvairoties no posta, ko darbam nozīmētu centieni tieši parādīt šīs citādās redzes objektu, mākslinieki piekopj negatīvajai teoloģijai raksturīgu pieeju, vēstot par pārjuteklisko ar nolieguma palīdzību. Rezultātā var runāt par spilgtu, scenogrāfiski nostrādātu romantiskā konceptuālisma paraugu. Jāpiebilst vien, ka, vēstot par neredzīgajiem, darbs diemžēl necenšas uzrunāt viņus: tiem, kuri neredz mirgojošās saules vai aplī izvietotās ceļa zīmes, tas piedāvā tikai palēninātu luksofora skaņu un apziņu, ka viņi ir šī darba daļa.

 

LĪNA BIRZAKA-PRIEKULE

Elīna Vītola un Flo Kasearu par darbu “Griezums” Eduarda Smiļģa Teātra muzejā festivāla Survival Kit 12 ietvaros (03.09.–31.10.2021.)

Pāri muzeja teritorijai izkārta tikko kā tirkīzzilajā baseinā izmazgātā “netīrā veļa” – simbolisks nošķīrums starp Smiļģa muzeja un tā teritorijas tiesisko dalījumu trīs īpašnieku starpā (Rīgas pašvaldība, valsts un Smiļģa pēcnācēji). “Griezums” te vienlaicīgi kļūst par norādi uz kāda konkrēta apģērba piegriezumu, par attēlu, kas veidots griežot, par plakni, kas it kā atdala kādas konkrētas daļas, zem kurām var arī palīst un paskatīties uz to, kas slēpjas mākslas darba vienā vai otrā pusē, par zelta griezumu, kura skaistums slēpjas dabiskās izmaiņās, kas ietekmē mākslas darbu ik dienas. Smagais audums latviešu teātra korifeja bijušajā mājvietā atgādina par priekškaru, kas var gan aizsegt un atdalīt uz skatuves notiekošo, gan konkrētā brīdī atsegt un padarīt to saskatāmu. Kādu stratēģiju mēs izvēlēsimies?

Uzskatu, ka nomināciju pamato Elīnas Vītolas un Flo Kasearu spēja radīt idejiski nostrādātu un konkrētai vietai piesaistītu gleznu/instalāciju/skulptūru/vides objektu, kas paplašinātā kontekstā liek sāpīgi domāt par aktuālo robežu (mūru, sienu, meža joslu u.c.) krīzi pasaulē.

 

Ieva Putniņa un Hanele Zane Putniņa par kopizstādi “Kuru tu mīli vairāk?” galerijā “Smiļka” (27.08.–10.09.2021.)

Galerija “Smiļka” māsu Ievas Putniņas un Haneles Zanes Putniņas kopdarbā padarīta par badmintona spēles laukumu, dodot iespēju abām tik dažādajām māksliniecēm būt kopā vienā izstādē un skatītājiem – iesaistīties viņu duelī. Telpa fiziski sadalīta divās daļās, kas, iespējams, bērnībā norobežoja katras teritoriju, tomēr tagad ir sākuma punkts iespējamai sadarbībai. Par izstādes objektu viņas padarījušas savu bērnību (iespējams, arī šo brīdi), iekļaujot tajā dažādos materiālos un tehnikās realizētus atmiņu uzzibsnījumus. Hanelei Zanei Putniņai raksturīgie ekspresīvi, dramatiski un dramaturģiski piesātinātie lielformāta linogriezumi uz grīdas un pie sienas. Ievai Putniņai raksturīgā hiperreālistiskā izteiksme glezniecības darbos un ikdienišķos objektos (veļasmašīna, norobežojums starp spēles laukumu, zivs u.c.). Kopā tas viss atgādina nekārtīgu bērnības istabu, kas idejiski kļūst par attaisnojamu stratēģiju.

Uzskatu, ka nomināciju pamato Haneles Zanes Putniņas un Ievas Putniņas spēja laikmetīgās mākslas “aukstumā” ienest labvēlīgu, emocionālu, priecīgu, sentimentālu un stāstošu izteiksmi, kas nekļūst didaktiska vai par daudz.

 

PURVĪŠA BALVA 2023
2021. gada 1. pusgads / Nominācijas

IGORS GUBENKO

Darja Meļņikova par izstādi “The Anticipation” / Galerija 427 (11.05.–05.06.2021.)

Gaidas ir lielisks piemērs emocionāli piesātinātajam laikam, ko nav iespējams izmērīt ar pulksteni. Darjas Meļņikovas izstādē gaidu pieredze iegūst telpisku veidolu. Gotiskās arhitektūras aprises, kuras piepilda un līdz nepazīšanai pārveido labi zināmo balto kubu, vienlaikus uzmin mīklu un sola tās atminējumu. Dekonstruēta arkāde, kuras apveidus līdztekus atturīgām saplākšņa konstrukcijām definē pārdomāta gaismēnu saspēle, trāpīgi iemieso gaidīšanas pieredzes struktūru, ko pazīstam no modernisma literatūras. Gluži kā kafkiska stāvēšana likuma priekšā Darjas Meļņikovas uzburtās gaidas nevainagojas ar piepildīšanos: tā vietā, lai darītu galu spriedzei, telpas dziļumā rodamais arkādes mikromodelis piešķir gaidām bezgalības mērogu, par kuras figūru kļūst nesasniedzamais satekpunkts. Lai gan daudzskaitlīgu alūziju klātbūtne ļauj pamatoti uztvert izstādi arī kā stāstu par lineārās perspektīvas atklāšanu, šis mākslas vēstures konteksts gūst savu attaisnojumu tieši “vēl nē” zīmē noritošu gaidu spriedzes pilnajā pieredzē, ko Darjai Meļņikovai izdevies meistarīgi izspēlēt telpiskā medijā.

Ieva Epnere par videodarbu “Šarlote” / Izstāde “Cirks zem kupola” LNMM Kupola zālē (04.06.–22.08.2021.)

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē uzfilmētais un turpat eksponētais videodarbs manāmi kontrastē ar savu dokumentālo kontekstu, ko veido 2004.–2008. gados Rīgas cirka aizkulisēs uzņemtie mākslinieku un dzīvnieku fotoattēli un Rīgas cirka vēsturiskās afišas. Darbs, ko var uztvert kā veltījumu 2016. gadā no darba atlaistajiem cirka māksliniekiem, savā vēstījumā ir plašāks un daudzslāņaināks. Dzīve bez skaidras vietas, kuru nolād Gunas Zariņas un Kirila Ēča atveidotā cirka māksliniece Šarlote Ivanovna no Antona Čehova lugas “Ķiršu dārzs”, ir norāde ne tikai uz Rīgas cirka nu jau bijušo mākslinieku kolektīvo drāmu, bet – kāpēc gan ne? – arī uz mākslinieka kā tāda eksistenciālo stāvokli. Jo vai gan ir viegli apdzīvot telpu zem cirka/muzeja kupola? “Šarlotes” kvīrais ģimeniskums, rūpīgi izsvērtā mizanscēna un montāža, vēsturiskās, literārās un vispārcilvēciskās dimensijas līdzklātbūtne, kā arī neuzbāzīgais poētiskums tīkamās melanholijas atslēgā padara šo darbu par spilgtu pienesumu Latvijas videomākslā.

ANTRA PRIEDE

Agnese Krivade par darbu “Svētā Kristofera viesnīca”, izstāde “Savvaļa”, Jaundrusti

Kā darba novietojums un konteksts var mainīt darba pieredzi un saturu? Kad mākslas darbs ir pabeigts un tas uzskatāms par jaunu? Kad tam tiek nospraustas robežas, kad tas beidzas, un kad tas ir vēl procesā? Tikai mazs ieskats jautājumos, kas radās, apmeklējot Nauču ezera vidū novietoto Agneses Krivades darbu, kas jau bija skatāms un pieredzams pagājušā gada RIBOCA 2, bet šoreiz izstādīts brīvdabas izstādē “Savvaļa”, kuras uzstādījums un koncepts ir plūstošs un neierobežots kādos jau eksistējošos izstādes formātos un pieejās. Pilnībā izmainītā darba izjušanas, pārdzīvošanas un atklāšanas telpa, kas šoreiz nav industriāla vide, bet gan neskarta dabas teritorija, kurā cilvēks maldās un atrodās, lai nedroši peldētu uz patvēruma vietu tumšā ūdens plūdumā, ir tikai daļa no pieredzes, kas nesāpīgi iededzināta pārdzīvojumu atmiņu kladē.

Darja Meļņikova par izstādi “The Anticipation”, galerija 427 (11.05.–05.06.2021.)

Apmeklējot Darjas Meļņikovas izstādi, nepameta sajūta, ka šādā telpā jau esmu bijusi, bet nevarēju atrast – kur. Maldīšanās starp smalkiem pustoņiem, kas nemanāmi var nomainīties kādas arkas sānskatā vai, meklējot savu atrašanās vietu telpā, kas iepriekš likusies tik ļoti šaura, bet ar Darjas telpiskās izjūtas un konstrukcijas palīdzību ieguvusi nesaprotamu plašumu, atradu līdzību ar nezināmā personāža ieiešanu Niklāva Strunkes gleznā “Cilvēks, kas ieiet istabā”. Mākslinieces spēja spēlēties ar bezgalības sajūtu tik ļoti šaurā telpā, bet vienlaicīgi saglabājot drošības sajūtu, sagādāja tik ļoti pietrūkstošo izstāžu un mākslas darbu tiešo un fizisko pieredzi, skatītājam nepaliekot pasīva vērotāja pozīcijā.

Ieva Epnere par izstādi “Cirks zem kupola” LNMM Kupola zālē (04.06.–22.08.2021.)

Iespējams, ka izstāde ir tapusi klusi, lēni un pārdomāti, un jau piecpadsmit gadus, kopš Ieva Epnere uzsāka fotogrāfiju sēriju par cirka mākslinieku dzīvi pirms un aiz parādes priekškara. Tieši izstādes procesualitāte, ilgais tapšanas laiks un empātiskā iedziļināšanās savu attēlojamo personāžu domtelpā ir pirmie raksturlielumi, kas uzrunāja, apskatot šo izstādi. Tās pētnieciskais raksturs un mākslinieces spēja savienot dokumentālo daļu ar suģestējošu un hipnotisku video darbu “Šarlote” rada pārliecinošu lēnās izstādes formātu, kurā nepietiek ar piecpadsmit minūšu kadrējošo skatienu. Video darba ārpuslaika noskaņa, melanholiskas lēnās dejas motīvs vairs ne tikai attiecināms uz portretējamo vidi, kas tiek aizliegta un atcelta, bet arī uzdod jautājumus par to, kā nemitīgi jaunais nomaina veco un kā šo procesu padarīt pieņemamu abām pasaulēm.

VILNIS VĒJŠ

Krišs Salmanis, izstāde “Konstrukcija”, galerija “Alma” (25.03.–28.05.2021.)

Purvīša balvu reiz jau saņēmušais (2017, māklinieku grupā) Krišs Salmanis video, fotogrāfiju un instalācijas projektā pievēršas savulaik avangardisku ideju mutācijām, interpretējot tās ar maigumu un rezignāciju. 20. gadsimta pirmās puses progresīvās mākslas formas, nokļuvušas mūsdienu Ķīnā, kurā apvienojusies kreisa ideoloģija ar mežonīgu kapitālisma produktivitāti, iegūst absurda, tomēr skaista baleta raksturu. Mākslinieka atjautība un labvēlīgā ironija iemiesojusies nevainojamā elementu komplektā, kas izceļas 2021. gada pirmās puses maz iepriecinošajā izstāžu piedāvājumā.

Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns “Tūlīt”, mākslas stacija “Dubulti” (18.06.–02.09.2021.)

Mākslinieku tandēms turpina attīstīt savā lielākajā kopdarbā – izstādē “Pacieties” (2012) aizsākto stratēģiju – veido izstāžu telpai atbilstīgu kompleksu mākslas darbu, par pamatu ņemot viena vārda raisītas asociācijas. Izstādē “Tūlīt” tas izskan gan solījuma, gan gaidu, gan vilšanās intonācijā. Lietojot lakonisku formu valodu, māksliniekiem izdevies piepildīt telpu ar saspringtu atmosfēru un atsaldētu estētiku, kas veldzē Dubultu mākslas stacijas pārkarsušos izstādes apmeklētājus.

LĪNA BIRZAKA-PRIEKULE

Darja Meļņikova par izstādi “The Anticipation”, galerija 427 (11.05.–05.06.2021.)

Darjas Meļņikovas izstādē pati galerijas telpa kļūst par ideju. Ideju harmoniskai, līdzsvarotai, skaidru un tīru proporciju telpai ar reducētiem elementiem no klasiskās arhitektūras simetrijas un plānojuma. Darjai Meļņikovai atkal izdevies smalki savienot laikmetīgo ar atsaucēm uz vēsturiskiem mākslas virzieniem (Renesansi, gotiku, metafizisko mākslu) un, līdzīgi kā vēsturiski perspektīva izmainīja veidu, kā mēs skatāmies uz pasauli, pilnībā pārvērst galerijas telpu līdz nepazīšanai. Par būtisku elementu kļūst šī mākslas darba iedarbība ar skatītāju, kad tas virzās pa telpu “satekpunkta” virzienā, kurš tā arī nekad nepienāk. Māksliniece atbildi uz to, kādēļ tā, ieslēpusi amatnieciski filigrāni nostrādātajā objektā pie galējās sienas – “Not Yet”. Un te izstāde iegūst komentāru ne tikai par ceļu līdz trīsdimensionālai pasaulei mākslas vēstures kontekstā, bet arī par to, ka tā vēl joprojām paver plašas interpretācijas iespējas.

ZANE ONCKULE

Darja Meļņikova par izstādi “The Anticipation”, galerija 427 (11.05.–05.06.2021.)

Darjas Meļņikovas izstāde-instalācija “The Anticipation” (“Gaidas”) uzrāda autores meistarīgi inscenētu saspēli starp vizuāli nevainojami izstrādāto un intriģējošo, starp unikālo un būvniecības veikalos pieejamo. Attīstot t.s. mēbeļu filozofijas sēriju, līdz nepazīšanai pārvērstajā galerijā 427 skatāmais-pieredzētais darbs (labirintā izkārtotu pasteļrozā ietonētu viegli gotisku arkāžu struktūra ar mazizmēra skulpturālu cilni tā noslēgumā-satekpunktā) rezultējies no autorei ierastiem meditatīviem pētījumiem, ikdienas novērojumiem, arhitektūras detaļu, klišeju un nejaušu mirkļu fiksācijām. “Gaidas” vienlaicīgi ir lielizmēra papīra arhitektūras modelis un mākslinieciska kaprīze, tomēr tā centrālais nervs slēpjas tieši meditatīvā gaidīšanas-gaidu procesa vizualizācijā, kas notiek virzībā no indivīda ikdienas “čaulas” dekonstruēšanas un tā likšanas par jaunu kopā.

PURVĪŠA BALVA 2021
2020. gada 4. ceturksnis / Nominācijas

ELĪNA SPROĢE

Darjas Meļņikovas projekts “Palette” / Kim? Laikmetīgās mākslas centra izstāde “Black Market” / 01.12.2020.–31.01.2021.

Mākslinieces Darjas Meļņikovas eklektiskā instalācija “Palette”, kas savā jaunākajā veidolā skatāma Kim? gada noslēguma izstādē/izsolē, izceļas ar savu viengabalainību un smalkumu detaļās. Pats migrējošās darbu sērijas nosaukums sevī ietver stāstu par dažādu elementu sajaukšanās platformu, kas Darjas gadījumā ir teju desmit gadu laikā rūpīgi izkopta rokraksta rezultāts.
Te satiekas atsauces uz vēsturisku mākslas stilu estētiku – izmantojot arhitektūras, interjera un grafiskā dizaina elementus -, kā arī pats mākslinieks un mākslas skatītājs gadījumos, kad instalācija funkcionē kā bārs. Tajā Darja jauc kokteiļus, kā galveno sastāvdaļu piedāvājot tieši savstarpēja dialoga iespējamību. Šādā veidā “Pallette” 2020. gada septembrī-oktobrī tika prezentēta Marseļā, Francijā Manifesta 13 ietvaros. Skulpturālā instalācija, manuprāt, ir izcils piemērs mākslinieka spējai iejusties jaunā pasaules kārtībā (pārprodukcija, robežu sajaukšanās) un nupat trauksmainajā situācijā, kad par visu vērtīgākais ir satikšanās prieks, un izcelt viesmīlību ne tikai kā mākslas, bet arī cilvēcības atlabšanas jauno stratēģiju.

LAIMA SLAVA

Sigitas Daugules personālizstāde “Glezniecība” / Mākslas stacija Dubulti / 13.11.2020.–31.01.2021.

Atļauties pasludināt glezniecības kā mākslas valodas nepārejošo aktualitāti un būt apveltītai ar talantu, kas spēj to likt lietā, – izstāde ar savu vērienu pierāda Sigitas Daugules tiesības uz šādu pozīciju.
Spēja apvienot savā uztverē un izpildījumā necilas šodienas realitātes druskas ar izcilu, izsmalcinātu un reizē iedarbīgu glezniecības valodu, ikdienišķo pārdzīvot kā cilvēciski būtisko, traģisko kopā ar ironisko, nebaidīties no sīkā uztapināt dižo; būt jutīgai, iejūtīgai un mērķtiecīgi varošai, savu māksliniecisko mērķi realizējot no turpat vai miniatūras līdz monumentālam vērienam. Šāds kopums stiprina arī skatītāju jebkuros dzīves apstākļos un negaidītās situācijās.

DR.ART. ANDRIS TEIKMANIS

et artem mutare

Pēc 2020. gada rudens sākuma izmisīgā mēģinājuma izlikties, ka dzīve, ja ne rit, tad vismaz atgriežas ierastajās sliedēs, ziemas sākums mūs atkal atgrieza Tumšās ziemas tumšajā īstenībā. Kā kaleidoskopā mainījās ierobežoto, slēgto un neiespējamo mākslas un kultūras norišu klāsts. Turklāt, kad šķita, ka vizuālā māksla jau tāpat ir pietiekami cietusi, ar apskaužamu aukstasinību tika uzsākta autoratlīdzību režīmā strādājošo nodokļu reforma, kas, būsim godīgi, būtu iznīcinoša vizuālajai mākslai un tajā strādājošajiem. Katra problēma rada savus risinājumus un katra krīze – savus varoņus. Latvijas vizuālās mākslas politikā par tās galveno varoni palika Gļebs Panteļejevs. Liekas, ka izdevās panākt pat kādu ierobežotu kompromisu.
Tomēr 2020. gada vizuālās mākslas eksistenciālā problēma saglabājās neatrisināta. Ko darīt vizuālajai mākslai tad, kad tiek slēgtas izstāžu zāles, muzeji, galerijas? Veidot virtuālās izstādes, tiešsaistes izsoles, migrēt sociālajos tīklos vai veidot intervences stratēģijas publiskajā telpā? Dažādas stratēģijas, dažādi tehniskie un mārketinga risinājumi. Līdz brīdim, kad īstenojās projekts, kurš vienlaikus apvienoja visas pieejas, paliekot par 2020. gada vizuālās mākslas transformācijas simbolu.

Māra Subača mobilā izstāde “Laika ģeometrija” / reklāmas ekrāni pilsētvidē, mākslinieka Facebook un Instagram vietnes, maskas

Māra Subača “Laika ģeometrija” ir projekts, kuru īsteno biedrība “Kultūras perons” (producente Lienīte Vēvere), un tas apvieno visu to, kas ar mums ir noticis 2020. gadā, un pat vēl vairāk.
“Laika ģeometrija” pārnes lakonisko Subača plaknes mākslu publiskajā, digitālajā un lietu pasaules telpā. Mākslinieka emblemātiskie vēstījumi, vizuālo zīmju lakoniskums un memetiskie teksti liekas īpaši piemēroti plaša mēroga intervencei. Tos ir viegli pamanīt, bet grūti aizmirst. “Laika ģeometrija” atrisina vienu no vissenākajiem digitālās mākslas jautājumiem – kā panākt to, lai skatītājs atrastu digitālo mākslu, – militāri tiešā veidā. Digitālā māksla pati atnāk pie skatītājiem. Digitālās mākslas interneta un sociālo tīklu ietvara robežas tiek pārvarētas ar aktīvu ielaušanos pilsētas vizuālajā ekoloģijā, izmantojot visagresīvākos mūsdienu vizuālās reklāmas medijus, no kuriem nav iespējams izvairīties, – liela izmēra digitālos ekrānus Kalnciema ielā 17A, Marijas ielā 2, Pērnavas ielā 11, Brīvības ielā 152, Valdemāra ielā 51. Otra “Laika ģeometrijas” sociālās intervences stratēģija ir masku virsmu izmantošana, pārvēršot neizbēgamo 2020. gada epidēmiskās drošības līdzekli mobilajā izstādē integrētā vizuālā instrumentā, vienlaikus turpinot jau apgūtās sociālo tīklu stratēģijas.
Šķiet, ka jau šī dažādo komunikāciju kanālu un stratēģiju kombinēšana būtu pietiekama, lai Subača “Laika ģeometrijas” iezīmētu kā vērā ņemamu, varētu teikt, hrestomātisku 2020. gada vizuālās mākslas norišu piemēru.
Tomēr ir vēl kaut kas, kas būtu jāmin, runājot par Māra Subača mākslu. Patiesībā, runājot par jebkuru nozīmīgu un nopietnu mākslu. Tai ir jābūt humānistiskai. Mārā Subača māksla ir apveltīta ar humānisma lādiņu. Subača māksla mūs uzrunā vērtību dimensijā, cilvēcisko un garīgo vērtību dimensijā, vienlaikus saglabājot pietāti pret mūsu katra individuāli neaizskaramo vērtību suverenitāti. Projekts “Laika ģeometrija” atbilst divām būtiskām īstas mākslas pazīmēm – tai jāsniedz ieguldījums mākslas valodas attīstībā, un tai ir jābūt humānistiskai.

SOLVITA KRESE

Diānas Tamanes personālizstāde “Rokas stiepiena attālumā” un pēdējo gadu projekts “Flower Smuggler” (“Ziedu kontrabandiste”), kas šogad rezultējies foto albumā / ISSP galerija / 05.11.2020.–09.01.2021.

Diānas Tamanes iedvesmas avots jau vairākus gadus ir viņas ģimene, kas varētu likties visai klišejisks tēmas ietvars, ja vien māksliniecei nebūtu izdevies to meistarīgi un atraktīvi izvērst, atsedzot negaidītas attiecību nianses starp ģimenes locekļiem, kurās spoguļojas ne tik vien šī laika sociālpolitiskās kolīzijas, bet arī mūsdienu sabiedrības pretrunas un spriedze.
Izstādē “Rokas stiepiena attālumā” māksliniece, līdzīgi kā citos savos darbos izmantojot biogrāfisku materiālu, bet šoreiz ejot vēl soli tālāk un ļaujot saviem ģimenes locekļiem kļūt par izstādes līdzautoriem, sasniedz jaudīgu un pārliecinošu rezultātu. Drosmīgi pārjautājot autora pozīciju radošā procesā, Diāna aicina māti – tālbraucēja kravas auto vadītāju – piedalīties izstādē gan ar saviem zīmējumiem, gan audio un video ierakstiem, atsedzot viņas specifisko, sievietei neierasto darba ikdienu un tās kontekstu.
“Ziedu kontrabandiste” ir vairāku gadu projekts, daļa no kura bija skatāma “Survival Kit 10.1” izstādē pagājušajā gadā un kas šogad veiksmīgi materializējies grāmatas formātā, apkopojot Diānas ģimenes sērijas projektu retrospekciju un iezīmējot ģimenes “sāgas” trajektoriju mūsdienu sociumā, kā arī atsedzot transformācijas procesus Austrumeiropas sociālpolitiskajā telpā pēdējās dekādēs.

Ievas Kraules-Kūnas un Elīnas Vītolas projekts “Mākslinieku krīzes centrs” divu gadu periodā / galerija “Low” un Kim? Laikmetīgās mākslas centrs

Līdzīgi kā Diānas Tamanes radošā praksearī Ievas Kraules-Kūnas un Elīnas Vītolas projekti vērtējami kā ilgtermiņa programmatiski procesi, kuri, piedzīvojot vairākas transformācijas, palīdz atklāt un izvērst dažādus izvēlētās tēmas aspektus un iezīmēt tās plašāku kontekstu.
Meistarīgi darbojoties ar formu un aicinot citiem māksliniekiem kļūt par radošā dueta projekta līdzautoriem, mākslinieces veiksmīgi paplašina ierastās mākslas  teritorijas robežas, gan piedāvājot telpiskus objektus un vides instalācijas, gan veidojot attiecību estētikā balstītas konstrukcijas, gan attīstot sociāli atbildīgu iniciatīvu, kas liek pārjautāt institūciju nozīmi mākslas eko sistēmā.

KĀRLIS VĒRPE

Gļeba Panteļejeva izstāde “Hormonija” / galerija “Māksla XO” / 15.10.–16.11.2020.

Ieejot izstāžu telpā, uzreiz atrodaties divu lielizmēra skulpturālu tēlu – vilka un vilcenes – priekšā. Veidoli paņem uzmanību, aizsegdami turpmāko mākslas darbu ekspozīciju. Vilks cēli nostājies, piepaceltu asti gaudo. Vilcene gatavojas lēcienam. Šo duetu vien var ilgi apbrīnot, iepazīstot skulptūru smalki robusto veidojumu.
Panteļejevs izstādes aprakstā runā par cilvēka dzīvniecisko dabu un atkarību no hormonālajām svārstībām. Homo sapiens ir “plēsīgs, savtīgs, agresīvs un gribošs bara dzīvnieks”. Mākslinieks nesniedz atbildes, bet aicina apdomāt cilvēka dzīvnieciskuma nozīmi civilizācijas vēsturē, turklāt to dara kā dzīvniecisks tēviņš. Aiz vilkiem izstāde turpinās ar niansēti izstrādātā seģenē ietuntulēta un ratiņkrēslā iesēdināta Ļeņina figūriņu, divgalvainu, staltu kentauru, kur viens ir Vāgners, otrs Musorgskis. Otrajā XO telpā izlikta iepriekšējo darbu uzvilkto spriedzi atslābinoša skulptūra ar bļitkotājiem uz ledus, caur kuru staro no dzīlēm mirdzoša gaisma. Figūriņas kā bērnības zaldātiņi, visas pēc paša mākslinieka ģīmja un līdzības. Turpat pie sienas pakārta gleznas formāta skulptūra. No pienainas virsmas iznirusi Ļeņina seja un pigā savilkta roka – “Ļeņins spermas jūrā” esot metafora “stagnējošās civilizācijas apsēklošanai, apaugļošanai un restartēšanai.”
Panteļejeva izstāde ir amatnieciski smalki nostrādāts un konceptuāli pamatīgs veikums. Skaidrs, ka hormonu vētras cilvēka rīcību neattaisno. Cilvēks ir morāls un saprātīgs dzīvnieks, kurš regulāri pieņem lēmumus un izvēlas. Un mākslinieks to zina. Tāpēc “Hormonijas” uzstādījums ne vien aicina domāt, bet vadā biezoknī, kurā ir vērts saprast pareizas atbildes.

LĪNA BIRZAKA – PRIEKULE

Darja Meļņikova par projektu “Palette” divu gadu periodā

Darjas Meļņikovas darbs “Palette” ir ilgtermiņa projekts, kas vizuālajā formā atgādina bāru un kurā var saskatīt atsauces uz dažādiem 20.gadsimta mākslas virzieniem – sirreālismu, kubismu, konstruktīvismu, dadaismu u.c. Tas ir performatīvs projekts, kurā vienlīdz svarīgs ir gan gala rezultāts – instalācija (bārs), gan tā tapšanas process ar konkrētās vietas mākslinieku kopienas iesaistīšanu un mākslinieces klātesamību visā izstādes periodā, jaucot dzērienus un apkalpojot cilvēkus. Līdz ar to par būtisku darba sastāvdaļu vai pat pašu mākslas darba esenci kļūst sarunas, kopā būšana, socializēšanās un dalīšanās ar zināšanām. Formāts atgādina par franču salonu tradīciju, kurā “toni” uzdod namamāte, bet vakara gaitu nosaka paši viesi. “Palette” ir projekts, uz kuru atskatoties, šobrīd pārņem zināma nostalģija.
Uzskatu, ka nomināciju pamato Darjas Meļņikovas spēja radīt vizuāli spēcīgu un procesuālu mākslas darbu, kas var tikt pārradīts no reizes uz reizi, jutīgi uztaustot tā brīža un konkrētās vietas lokālās īpatnības un savdabību. Darbam ir potenciāls kļūt par platformu ikdienas novērojumiem un radošām sarunām tur, kur tas konkrētajā brīdī atrodas. Tas ir mākslas darbs, kas kļuvis par ilgtspējīgu māksliniecisku stratēģiju pasaulē, kur tiek radīts aizvien vairāk un vairāk, rosinot domāt ne tikai par to, kurš to visu apskatīs, bet kur to visu arī novietot.

Ieva Kraule-Kūna un Elīna Vītola par projektu “ Mākslinieku krīzes centrs” divu gadu periodā

Ievas Kraules-Kūnas un Elīnas Vītolas projekts “Mākslinieku krīzes centrs” divu gadu periodā piedzīvojis vairākas transformācijas. Ja sākotnēji tas galerijā “Low” sastāvēja no pašu autoru izveidotas telpas un interjera, kur aizgādībā tika ņemtas 16 citu autoru visdažādākā veida radošās neveiksmes, tad tagad tas pārtapis mugursomā, kļūstot par pārnēsājamu “Mākslinieku krīzes centra” versiju. Kā var noprast no asprātīgā apraksta, mugursomās atrodams ekipējums, kas noderēs ikkatram krīzē nonākušajam radošajam prātam – sākot no otas un beidzot ar mākslas galeriju, kura rodas, ja apvienojas pārējie somu īpašnieki. Kim? Laikmetīgās mākslas centrā apskatāmajā versijā somā ir citu mākslinieku darbi, bet tieši kādi, var uzzināt tikai pēc somas iegādes.
Uzskatu, ka nomināciju pamato mākslinieču spēja izveidot formā un saturā vienotu projektu, kas divu gadu garumā spējis ļoti trāpīgi uztaustīt mākslas dzīves realitāti un asprātīgā veidā pievērst uzmanību institucionālajam fonam, kas uzbūvēts ap mākslinieku, liekot pārdomāt mākslas veidošanās procesus, kā un kāpēc tiek finansēta māksla, kā arī to, kas nosaka, kurš mākslas darbs tiek parādīts vai neparādīts, nopirkts vai nenopirkts. Savā ziņā “Mākslinieku krīzes centrs” vienlaikus kļūst par  mākslinieku “drošo salu”, taču no otras puses pievērš uzmanību mākslas pasaules sistēmai.

ALISE CAREVA

2020.gada 4.ceturksnī esmu nolēmusi nenominēt nevienu mākslinieku. 2020.gada tik ļoti neparastās rudens/ziemas laikā nav notikušas izstādes, kas, manuprāt, varētu tikt salīdzinātas ar iepriekšējos ceturkšņos nominētajām. Apsveicami ir mēģinājumi veidot izstādes online telpā (“Mākslai vajag telpu” veidotais “Atstatuvums” ar Andreja Strokina, Ievas Balodes, Kristīnes Madjares, Ivetas Gabaliņas, Georga Avetisjana un Reiņa Hofmaņa piedalīšanos). Tāpat ir brīnišķīgi, kad jaunie mākslinieki ņem grožus savās rokās un, nezaudējot laiku, paši organizē savas personālizstādes (Sabīnes Verneres personālizstāde Brīvības ielā 40). 2021.gadā gan jau mēs redzēsim vairāk mākslas ārpus telpām; garāmgājēju interese par Reiņa un Kristas Dzudzilo objektu “Metamorfozes” mani ļoti priecē, un, iespējams, ir jāturpina izstādīt mākslu pilsētvidē ar mainīgām izstādēm, un tas jau nav nekas revolucionāri jauns.
Iespējams, šis ir bijis auglīgs un produktīvs laiks mākslas radīšanai, taču izskatās, ka ne tās publiskai izstādīšanai. Mēs visi meklējam jaunus veidus, kā tikties ar mākslu ārkārtas situācijā, tomēr modelis, kas tik tiešām darbojas, vēl nav atrasts.

PURVĪŠA BALVA 2021
2020. gada 3. ceturksnis / Nominācijas

SOLVITA KRESE

Skuja Braden izstāde “Samsāra” / Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs / 14.03.–27.09.2020.

Skuja Braden radošā darbība Latvijas mākslas scēnā iezīmējās kā spilgta, savrupa un neparasta parādība, kas īpaši pamanāma kļuvusi pašreiz, sabalsojoties ar pasaulē aktuālajiem feminisma kustības naratīviem un keramikas kā radošās domas izpausmes veida renesansi.
Izstādē “Samsāra” ar barokālu vērienu un jaudu grupējās un sablīvējās gan groteski viepļi un laikabiedru portreti, gan makabriskās noskaņās vibrējoši galvaskausi un moralizējošu tikumu un netikumu parāde, gan prostitūtas, geišas, suņi un politiķi. Kultūrvēsturiskas references mijās ar feminisma un kritiskās domas manifestācijām, nekautrējoties no triviālām banalitātēm, kas brīžiem, šķiet, jau pārsniedz labas gaumes robežas. Un, iespējams, vienā brīdī tā visa liekas par daudz. Bet pārsteidzoši, ka tieši šis eksplozīvi barokālais  un manieriski piesātinātais izstādes musturs, kurā savijās visi neskaitāmie stāstu pavedieni un kas ir risināts ar visai arhaiskas tehnikas, nevis jauno tehnoloģiju palīdzību, radīja gandrīz detonējušu efektu, ļaujot ļoti precīzā un mūsdienīgā veidā ieraudzīt šī brīža pasaules grotesko seju, kā arī gandrīz pravietiskā intonācijā izgaismot ārkārtas situāciju, kurai pasaule pašreiz virzās cauri. Izstāde “Samsāra” nenoliedzami ir pamanāms un spilgts notikums samērā rēnajā un vienmuļajā Latvijas mākslas ainā.

*Kaspara Groševa multimediālā instalācija “Cita istaba” / Cēsu mākslas festivāls / 25.07.***–**28.08.2020.

Kaspara Groševa radītajā multimediālajā instalācijā “Cita istaba” daudzslāņainā griezumā atklājās mākslinieka daudzpusīgās radošās darbības dažādie aspekti, savā ziņā veidojot parafrāzi par “geasamtkunstwerk” jeb totālā mākslas darba formātu laikmetīgās mākslas kontekstā. Glezniecība mijiedarbojās ar skaņu, ļaujot dažādiem analogajiem un digitālajiem skaņu radīšanas un atskaņošanas instrumentiem un aparātiem kļūt par neatņemamu instalācijas sastāvdaļu, par redīmeidiem, kuriem iedvesta jauna dzīvība. Piesātinātā un fragmentētā telpa kļūst par iegremdējošu vidi, kurā skatītājs var ļauties nepastarpinātam sajūtu piedzīvojumam. “Citu istabu” iespējams arī aplūkot dialogā ar feminisma kontekstā hrestomatisko Virdžīnijas Vulfas romānu “Sava istaba”, pārjautājot maskulīnās pasaules uztveres stereotipus mūsdienu sabiedrībā.

Ata Jākobsona darbu izstāde “Klātbūtne” / Bauskas muzejs / 11.09.–06.10.2020.

Izstādē aplūkojamas gleznas no pēdējos gados tapušajiem cikliem “Frekvences”, “Mūžīgā kustība” un “Itinerantur”. Visu darbu vienojošais elements ir vīrieša portretējums, kas attīstīts diapazonā  no monohromi niansētas abstrakcijas līdz mimētiski detalizētam realitātes tvērumam.  Ķermeniskais homoerotiskais apspekts veiksmīgi palīdz izcelt un kāpināt garīgās dimensija klātbūtni mākslinieka darbos, pārliecinoši atsedzot mākslinieka radošo un garīgo meklējumu trajektoriju.

ALISE CAREVA

*Ievas Iltneres izstāde “Diapozitīvu vakars” / galerija “Māksla XO” / 03.09.***–**10.10.2020.

“Tas, kas mums pieder, ir laiks.” Izstādē “Diapozitīvu vakars” apskatāmās gleznas ir tapušas C19 laikos, māksliniecei dzīvojot ārpus pilsētas. Izstādītās gleznas ir kā mīklas, kur savijas pagātne, tagadne, fikcija un balējošo diapozitīvu noskaņojums. Tie ir darbi par ģimenes mitoloģiju un skatu uz savu un citu cilvēku dzīvi no malas, balstoties uz vizuālām atmiņām. Bieži, atceroties kādus notikumus, mūsu atmiņas balstās uz redzētām to laiku fotogrāfijām un mentāli glezno notikumu, piepildot atmiņu robus ar izdomu. Šajās gleznās Ieva Iltnere izvairās no fokusa uz diapozitīvu pārgleznošanu un savas virtuozās glezniecības prasmes, kaut gan pirmajā brīdī var rasties iespaids, ka šī ir diezgan formālistiska izstāde. Māksliniece rada jaunus naratīvus, atstājot vietu arī skatītāja iztēlei, šīs gleznas nav ilustrācijas, bet gan atslēgas, kas ļauj piekļūt jau notikušajiem stāstiem.

DR.ART. ANDRIS TEIKMANIS

Omnia est unum

2020. gada vasaras beigu un rudens sākuma mākslas norišu klāsts ar savu bagātīgumu bija nolēmis atklāti spītēt pandēmijas atturībai. RIBOCA2, Latvijas Mākslas akadēmijas Eiropas mākslu universitāšu galerijas PILOT atklāšana, ZUZEUM atklāšana, SURVIVAL KIT11, TOČKA, Sintēze, Tēlniecības kvadrinnāle 2020.
Šķiet, ka pietiekami plašs materiāls, lai varētu identificēt jaunas tendences, runāt par kopsakarībām, individuālās un kolektīvās identitātes krīzēm, postkoloniālisma un Austrumeiropas postindustrializācija traumām, kuras manifestējas sekurizācijas teorijās un neomodernisma nostalģijās. Tomēr visā šajā norišu straumē ir viens, kuru gribas īpaši nosaukt, kurā, šķiet, koncentrējas nevis 2020. gada krīzes eklektiskais haoss, bet mūsu pēdējais pusgadsimts, labākais no tā, kas mums ir bijis mūsu pēdējā pusgadsimtā.

Valda Celma kinētiskā skulptūra “Dzīvības ritmi” 1969/1970 – 2020 / Otrās Rīgas Starptautiskās Laikmetīgās mākslas biennāles izstādē “Viss reizē zied” / 20.08.–13.09.2020.
Kad jau šķiet, ka dialogs starp postindustriālo vidi un postlaikmetīgās mākslu ir ieguvis pašpietiekamu rituālu aprises. Kad liekas, ka visi argumenti un retoriskie paņēmieni jau ir pielietoti. Kad visas manifestācijas ir apliecinātas. Kad jau šķiet, ka nekas vairs neizraus skatītāju no vieglā transa stāvokļa, tad kā mākslas bezgalīgo svētceļojumu mērķis – Dzīvības ritmi.
Valda Celma darbs koncentrēja visa pēdējā pusgadsimta Latvijas un latviešu mākslas un nācijas garīgo ceļojumu. Lokalitātes un globālisma konteksts; kinētiskās un amatu mākslas (dizaina, mākslinieciskās konstruēšanas, rūpnieciskās mākslas, tehniskās estētikas) estētiskās mijiedarbības; neosakralitātes un neospiritualitātes izaicinājums industriālās sabiedrības pēdējiem bruņiniekiem un postkosmiskā metafizika, tas viss piepeši koncentrējās vienā vienīgā mākslas darbā. Vienā darbā, kurš izteica visu, ko tajā brīdī gribējās ieraudzīt. Viss ir pateikts. Dzīvības ritmi.

LĪNA BIRZAKA – PRIEKULE

*Līgas Spundes darbs “Neviena svētība par ļaunu nenāks” / Festivāla Survival Kit 11 ietvaros Tērbatas ielā 75, bijušajā Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā / 04.09.***–**04.10.2020.

Līgas Spundes darbs “Neviena svētība par ļaunu nenāks’’ ir stāsts par pašas autores attiecībām ar garīgām praksēm, kā arī izmanto atsauces uz amerikāņa Deivida Vetera situāciju – dzīvi, kuru viņam kombinēta imūndeficīta sindroma dēļ mediķu un vecāku lēmuma rezultātā nācās pavadīt iekštelpās. Mākslas darbs skar vairākus jebkurā sabiedrībā būtiskus jautājumus, kas saistīti ar medicīnas sistēmu, kas bieži ignorē pacientu emocionālās un psiholoģiskās vajadzības, ar pārlieku lielu tieksmi pasargāt sev tuvos cilvēkus, ignorējot viņu pašu vēlmes un vajadzības un ieslogot tos savu gaidu egoistiskos “burbuļos” un ar pievēršanos pseidogarīgām un apšaubāmām praksēm kā vienīgajam iespējamajam glābiņam. Līga Spunde no izstādes uz izstādi pārliecinoši rāda fenomenālu spēju realizēt savas idejas materiālā, kas tādējādi arī kļūst par vēstījuma sastāvdaļu. Šajā gadījumā darbā redzamie altāra eņģeļi, baltais žogs ar svēto medaljoniem un talismaniem, kā arī mirušās žurciņas, kuras radītas no mīkstām poliuretāna putām, kas ir bieži izmantots materiāls izolācijas procesā, kļūst par metaforu plašākam kontekstam. Videodarbā neitrālā vidē veidotais tēlu dialogs, brīžiem monologs tikai vēl vairāk paspilgtina distances un atsvešinātības sajūtu.
Uzskatu, ka nomināciju pamato Līgas Spundes spēja radīt saturā un formā vienotu telpu, kurā konkrēts stāsts pārtop par metaforu šim vai citam krīzes laikam un tā atstātajiem nospiedumiem uz sabiedrības emocionālo veselību.

Lindas Boļšakovas darbs (sadarbībā ar Alvi Misjunu, Annu Ķirsi, Daci Kļaviņu) “Semina futuri – iedīgļi nākotnes līdzāspastāvēšanai’’ / Festivāla “Tēlniecības kvadriennāle Rīga 2020” ietvaros / 05.–31.10.2020.

Lindas Boļšakovas darbs “Semina futuri – iedīgļi nākotnes līdzāspastāvēšanai’’ ir starpdisciplinārs projekts, kas tapis, māksliniecei sadarbojoties ar botāniķiem, 3D speciālistu un komponistu. Tā rezultāts ir maza bronzas sēkliņa, kas atrodas nokalnē Dzegužkalna neiekoptajā pusē un kas uzplaukst par dzelteno dzegužkurpīti papildinātās realitātes vizualizācijā, kad to noskenē ar QR lasītāju. Darbam gandrīz var paskriet garām, to var neievērot, tomēr tas sevī ietver tik daudz par mūsu saikni ar vidi. Dzeltenā dzegužkurpīte ir orhideju sugas augs, tā ir reta un aizsargājama gan Latvijā, gan Eiropā. Lai tā izaugtu, nepieciešami pavisam īpaši augšanas apstākļi un sadarbība ar konkrētas sugas sēni. Lindas Boļšakovas darbā virtuāli uzplaukušais zieds kļūst par performatīvu deju, kuru izpilda pati māksliniece. Tas ir darbs, kas liek domāt par to, kāda varētu būt izeja no antroposcēna laikmeta, par laiku, kurā cilvēks un augi mierīgi līdzās pastāvētu un būtu sabiedrotie. Uzrunā asprātīgais, novatoriskais veids, kā māksliniece realizē savu ideju, kā darba sastāvdaļu “izmantojot” arī publiski pieejamu pilsētvides telpu.
Uzskatu, ka nomināciju pamato Lindas Boļšakovas spēja vienlaikus poētiskā un pētnieciskā veidā radīt mākslas darbu, kas runā par to, kā virzīties uz iekļaujošāku un apzinātāku dzīvošanu, kurā cilvēks sevi apzinātos kā vienu no kopējās ekosistēmas sastāvdaļām.

KĀRLIS VĒRPE

Skuja Braden izstāde “Samsāra” / Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs / 14.03.–27.09.2020.

Muzeja plašajās mainīgo izstāžu telpās izlikti neskaitāmi mākslinieču dueta šķīvji, vāzes, trauki un dizaina objekti. Pārsteidz ne vien keramikas darbu apgleznojuma tematiskās variācijas, bet arī objektu formveide un neticamā plastika, veidolu veselums, par spīti tam, ka laba daļa no piedāvājuma nav darināta ierastas keramikas simetriskuma robežās. Vāzes ir pumpainas, šķības, ar dažādiem izaugumiem un mirdzumiem, bet tās stāv stabili: uz traukiem attēlotas dažādas dīvainas, piedauzīgas un popsīgi rotaļīgas ainiņas, gan neizejot no estētiski pieklājīga smukuma robežām. Seksa aktu un erotisku situāciju atainojums mijas ar izvirtību un pārestību rūpīgu izpēti – piemēram, pazemojošs kompliments dāmai līdzīgai radībai ar izvelbtām acīm no mutes gāžas kā astoņkāja taustekļi. Nav brīnums, ka šīs lietas iekrīt izstādes pirmajā iespaidā un to nosaka; galu galā runa ir par iekāri un dažādiem citiem saldeniem pavedinājumiem. Tomēr, turpinot ekspozīcijas apskati, uzzini arī samsāras citas šķautnes – mīlestību, dāsnumu, lēnprātību, pieticību.
Kādu brīdi pavada šaubas par šādas lietišķās mākslas pielietojumu (varbūt viesistabā?), bet, mazliet aprodot un aizraujoties ar neierasto lietu skaistumu, tās var iztēloties izliktas arī citviet dzīvoklī vai publiskās telpās. Piedāvājuma atbilstību mērķim ir svarīgi uzsvērt. No šķīvjiem taču ēd, vāzēs liek ziedus, traukos – augļus vai rotas lietas, savukārt dizaina objektus novieto tā, lai tie priecē acis. Lietišķajai mākslai ir svarīgi būt uzskatāmi lietojamai, kas mūsdienās ne vienmēr tā ir.
Izstādes spēku rada arī tās konceptuālais uzstādījums. Samsāra ir veselumu apzīmējošs vārds – efektīgs uzstādījums tematiskam kopplānam tik vērienīgai izstādei. Keramikas izstrādājumus pavada teksti; autores tajos brīvā literārā stilā apraksta savus ieskatus par pasauli, darbu, ietekmēm un teorētiskajiem ieskatiem. Budisms ir būtisks Skuja Braden redzējumā, citi iedvesmas avoti nav tik uzskatāmi izcelti, acīmredzami esat aicināti tos uzmeklēt un izprast paši. Ir patīkami mākslas ekspozīcijā lasīt pašu autoru domas, kuras ir jēgpilni un literāri baudāmi pierakstītas, un sniedz pietiekamu terminoloģisku materiālu izpratnei, mākslas darbiem ierasto atvērtību ierobežo un uzrāda interpretācijas vadlīnijas. Šādi tiek ierobežota arī mākslas kritiķu patvaļa darbos ieskatīt to, kas uz sirds.

Aļņa Stakles izstāde “Ne zirgs, ne tīģeris” / Latvijas Fotogrāfijas muzejs / 27.08.–04.10.2020.

Aļņa Stakles jaunākā izstāde “Ne zirgs, ne tīģeris” ir amatnieciski nevainojami nostrādāts piedāvājums ieskatīties Ķīnas realitātē. Interesantākais izstādē ir tās tehniskais izpildījums. Muzeja pirmā stāva zāle atvēlēta tikai lielam, gaumīgi noformētam izstādes nosaukumam un televizora ekrānam, kurā vērojams Stakles videodarbs. Tas ir fiksētu videokadru sērija, paplašinot fotogrāfijas iespējas. Ar mūsdienu fotokamerām iespējams uzņemt kvalitatīvu materiālu, turklāt plūstoša laika attēls var būt daudz tuvāks foto un nevis video vai kino likumsakarībām. Darbs piedāvā meditatīvi apcerēt Ķīnas pilsētainavu. Moderno ēku bildes atgādina 20. gadsimta sākuma vācu jaunās lietišķības un Bauhausa autoru estētiku – ģeometriski precīzas ēku virsmu kompozīcijas, kuras simbolizē industrializācijas un smagās tehnoloģijas progresa solījumu.
Muzeja otrā stāva ekspozīciju veido uz sienām izsētas, neliela formāta fotogrāfijas un divas fototapetes. Te jau var konkrētāk ieskatīties Ķīnas iedzīvotāju sadzīvē, lielākoties gan tajā, kura notiek tumsas laikā – dejas, izklaides un grūti identificējamas darbības. Stakle izmanto fotogrāfijas telpiskās iespējas stāsta attīstīšanā, ļaujot skatītājam brīvi pārvietoties un vērot te vienu, te citu attēlu, kuri nav izkārtoti lineāri, tātad vienā, paredzētā secībā. Nepārprotamās norādes uz formālismu un medija iespēju izpēti ir saistošas ne tikai tādēļ, ka paver apvārsni vizuālai stāstīšanai un fotogrāfijas būtības izpratnei. Bija laiki, kad izvēle par labu formāliem eksperimentiem ļāva distancēties no nepieciešamības savos darbos runāt par konkrētām lietām, jo to darīt drīkstēja noteiktā veidā. ‘Drīkstēt’ vai ‘varēt’ – atšķirība šeit nav no svara, jo nevarēt publiski paust savas domas un uzskatus arī paredz ievērojamus vārda brīvības ierobežojumus. Jautāsiet, kāpēc tad nevar? Ja domājam par laikmetīgās mākslas vidi, tad, iespējams, nevar, jo ne visu izliek apskatei un ne visu sadzird. Stakles netiešās norādes uz cenzūru un stāstu satura ideoloģizēšanu ir pārdomas un diskusiju rosinošas.

ELĪNA SPROĢE

Valda Celma kinētiskās skulptūras “Dzīvības ritmi” un “Pozitrons” / O****trās Rīgas Starptautiskās Laikmetīgās mākslas biennāles izstādē “Viss reizē zied” / 20.08.–13.09.2020.

RIBOCA2 ietvaros realizētie Latvijas kinētiskās mākslas pioniera, mākslinieka Valda Celma darbi saviļņo ar savu laikmetīgumu un estētiski augstvērtīgajiem tehniskajiem risinājumiem. Divi konstruktīvisma garā veidotie objekti ideju un skiču formātā gulējuši kopš 70. gadiem un materializējušies tikai šogad.
Kinētiskās lielformāta skulptūras “Dzīvības ritmi” un “Pozitrons” caur mehanizēto kustību rezonē ar dzīves un cilvēka mainīgajiem stāvokļiem un pasaules uzbūves principiem, tai pat laikā norādot uz Celma vizionāro pieeju mākslas (tolaik dizaina) objektu radīšanai jau 50 gadus tālā pagātnē. Caur šīm ornamentālajām konstrukcijām viņš savieno sīkāko elementārdaļiņu un kosmosa plašumus, ļaujot skatītājam emocionālā un pavisam fiziskā veidā sevi sajust kā daļu no lielāka veseluma.

Skuja Braden izstāde “Samsāra” / Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs / 14.03.–27.09.2020.

Mākslinieču apvienības Skuja Braden veikums izstādes “Samsāra” ietvaros pārsteidz ar savu viengabalainību un ekscentriskumu. Porcelāna tehnikā veidotie darbi pārspēj šķietamās materiāla iespējas, prezentējot gan absolūtu virtuozitāti to pārvaldot, gan arī vērpjot sižetiskās līnijas. Formātu eksperimentālajā dažādībā sarunājas dažādi makabri, satīriski, erotiski tēli, kas pazīstami gan no pasaules reliģijām, gan mākslas vēstures, gan populārās kultūras. Šī nominācija noteikti iet pāri vien šīs retrospektīvās izstādes ietvaram, atzīmējot ārkārtīgi smalko, tiešo un pat grafisko darbu Ingūnas Skujas un Melisas Breidenas rokrakstu, kas nenoliedzami izceļas uz Latvijas mākslas fona.

PURVĪŠA BALVA 2021
2020. gada 1. pusgads / Nominācijas

KĀRLIS VĒRPE

Frančeskas Kirkes izstāde “trauslums” / Mākslas muzejs Rīgas Birža / 14.12.2019.–16.02.2020.

Frančeska Kirke līdz šim ir pazīstama kā izcila latviešu gleznotāja, tādēļ “trauslums” pārsteidz no darba uz darbu. Māksliniece atrāda lietpratību gan grafiskā zīmējumā, glezniecībā, gan arī instalāciju un skulpturālu formu veidošanā. Notikums patīkami iepriecina arī tādēļ, ka tā ir otra Biržas veidota sadarbības izstāde, kuras mērķis ir sabalsoties ar muzeja pastāvīgo ekspozīciju. Līdz ar to personālizstādes apmeklējums vienlaikus ir arī atgriešanās muzejā. Vietā, kurā reizi pa reizei ieskriet, lai vēlreiz apskatītu jau redzētas vērtības. Tiešu pieredzi nav iespējams aizvietot ne ar tekstu, ne attēlu, savukārt atmiņas pagaist un mainās. Kirkes izstāde ir neuzkrītoši integrēta Biržas pastāvīgajā ekspozīcijā, sākot no sietspiedes tehnikā veidotas grafikas “Kirisima manga”, kas izlikta starp Tālo Austrumu mākslas paraugiem.
Izstādes ievadā Kirke raksta par savu skatījumu uz muzeja pastāvīgo ekspozīciju, kas ir savas paaudzes pieredzes, atmiņas un traumu piesātināts. Izstādi māksliniece skaidro kā iejaukšanos muzeja svinīgajā lietu kārtībā, uz brīdi to izjaucot. Mākslas darba svinīgums, vērtība ir viena no izstādes „trauslums” tēmām. Gleznotājas pievēršanās citiem materiāliem ir saprotama kā neviennozīmīgs žests uz klasiskas un laikmetīgas mākslas robežas. Darbu aprakstos jaušama ironija par izmantoto materiālu daudzveidību, tāds kā provokatīvs izaicinājums – es māku apgleznot vāzi vai veidot gaumīgu mazu lietiņu instalāciju, bet vai tas ko maina manā mākslinieka, amatnieka vērtībā? Skaidrs, ka jautājums ir adresēts lielam klāstam mūsdienu laikmetīgās mākslas darbu, kuros gana asprātīga, fiksa ideja tiek piekabināta pietiekami gaumīgam, bet ej nu zini, cik prasmīgam materiāla lietojumam.
Veidot mākslas izstādes muzeju pastāvīgajās ekspozīcijās vairs nav nekas jauns, tādēļ mākslinieces leksikā ‘iejaukšanos’ var uztvert kā konservatīvu reakcionārismu. Ieklausoties vārdā, tomēr var dzirdēt ieinteresētu pietāti. Katrs no izstādes darbiem ir veidots specifisks, trāpīgi izvēloties vietu muzeja ekspozīcijā un labi apzinoties piedāvāto kontekstu.

Ginta Gabrāna izstāde ”Fināla lielā atklāšana” / Mākslas stacija Dubulti / 30.11.2019.–26.01.2020.

Ginta Gabrāna jaunākajā izstādē “Fināla lielā atklāšana” autors sadarbībā ar kuratori Ingu Šteimani abos stāvos izvietojis instalācijas un ekrānos foto slīdrādes. Tāpat jau pazīstamajā Gabrāna SAN tehnoloģijā viedtālruņos un citos digitālos rīkos var redzēt bilžu amalgamas, kuras gaisā milzīgos izmēros mijas un veido kaskādes. Attēlos redzami gan individuāli portreti, gan pasākumu uzņēmumi; kā izstādes ievadā minēts – tās ir bildes no izstāžu atklāšanām. Vēl nepārdomājot Gabrāna darbu koncepciju, ļaudis bildēs parādās kroplīgi – acis un mute iejukušas sejā, rokas izvijušās čūskās, tērpi sadalījušies gabalos monolītu krāsu laukumos; kuratore piesauc kubismu, fovismu un citus virzienus, bet prātā tuvākajam salīdzinājumam nāk vienīgi Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) glezniecība. Redzamā vizualitāte ir mākslīgā intelekta darbības produkts. Īstena šausmu fotomāksla.
“Dzīvās” mašīnas izmantojums šajā gadījumā priecē, jo vizuālie efekti ir programmatūras veikums, līdz ar to aktualizējot vieniem acīmredzamo, citiem vienaldzīgo pretīgumu, kuru ietver nedzīvā apdvešana ar iztēlotu dzīvību, pavisam reālus nedzīvā atdzīvināšanas mēģinājumus, kā arī dzīvā un nedzīvā apvienošanas projektus. Ja robokopa vai kiborga ideja tev neuzdzen šermuļus, tad atliek tikai pamēģināt tādu pagatavot un par vēlu atjēgties šausmu ielejā.
Mašīnas nemājīgums, izsakoties psihoanalītiskos terminos, ir tikai viena no Gabrāna darbu tēmām. Tie ir estētiski pievilcīgi un ne vien atgādina, bet patiešām ierakstās dažādu modersnisma glezniecības novirzienu lokā. Te var piemetināt fotogrāfa Tomasa Strūsa “Muzeju fotogrāfijas”. Gabrāna uzstādījums nav tik uzskatāms. Netiek atklāts, kādu mākslu ļaudis ikreiz ir savākušies vērot. Arī atsauces uz pagājušā gadsimta sākuma vizuālās mākslas strāvojumiem nav nolasāmas kā seno vērtību atklāšanas akts, liecība par nemainīgām patiesībām, vai arī modernisma, bet varbūt mūsdienu kultūras kritika.
Diezin vai “Fināla lielā atklāšana” ir mākslīgā intelekta veikums, kuru Gabrāns ar Šteimani apkalpo un iekārto. Attēlu kompozīcija, vieliskums un efekti acīmredzami ir mākslinieka roku darbs. Interesanti ir tas, ka tieši tad, ja darbā atpazīstam cilvēka lietpratīgu veikumu, mums uzrodas jau drošāks pamats vērtējumam un izpratnei.

ALISE CAREVA

*Kristas Dzudzilo izstāde “Mīklaini kā spogulī” / Galerija “Daugava” / 27.02.***–**27.03.2020.

Krista Dzudzilo ir viena no spilgtākajām savas paaudzes māksliniecēm Latvijā, kas rada mākslas darbus starpdisciplināri, arī duetā ar Reini Dzudzilo. Šajā izstādē galerija Daugava K.Dzudzilo turpina risināt klātbūtnes un iztrūkstošo atmiņas elementu problemātiku, un, reflektējot par to, viņa atsaucas uz savu personīgo un ģimenes vēsturi. Es nominēju šo Kristas Dzudzilo izstādi Purvīša Balvai, jo, manuprāt, viņas unikālajai balsij Latvijas glezniecības kontekstā ir jābūt sadzirdētai.

Ievas Kraules Kūnas un Annas Bernardes izstāde “Sveiciens 8. martā” / Rīgas Cirka Ziloņu zāle / 08.03.–12.03.2020., izstāde bija plānota līdz 3. aprīlim, bet COVID-19 ierobežojumu dēļ bija skatāma vien četras dienas

Ir jāmin, ka šī izstāde bija apskatāma Rīgas Cirka Ziloņu zālē diezgan īsu periodu Covid-19 izraisītās ārkārtas situācijas valstī dēļ. Šis ir viens no iemesliem, kura dēļ izstādes performatīvais aspekts netika iztirzāts savā pilnīgajā potenciālā. Tomēr šī Ievas Kraules Kūnas un Annas Bernardes kopizstāde ir pieminēšanas vērta, jo tā tika radīta konceptuāli komplicētā vidē, kurā dzīvo visa Latvijas sabiedrība. Saskaroties ar tik ļoti strīdīgo 8.marta svinēšanu un šo svētku politizēto vēsturi, mākslinieces spēj ironiski atskatīties uz savu un sabiedrības pagātni un mūsdienu identitāti. Šis duālais Sieviešu dienas redzējums ir aktuāls temats, jo mēs bieži vien cenšamies saraut saites ar padomju laikiem, tajā pašā laikā pieņemot dažus šī mantojuma elementus.

Rasas un Raita Šmitu darbs “Atmosfēriskais mežs” (2017-2020) / https://critical-zones.zkm.de/#!/detail:atmospheric-forest

Manuprāt, šis Rasas un Raita Šmitu projekts tika nepelnīti ignorēts Latvijas mākslas vidē un presē, jo mākslinieku veikums ir tik tiešām iespaidīgs un pasaules mērogā nozīmīgs. “Atmosfēriskais mežs” ir interaktīvs video mākslas darbs, kas ir gan visnotaļ spēcīgs savā vizuālajā izteiksmē, gan tematiski aktuāls, jo tas iegremdē skatītāju dilstošās dabas problemātikā. Rasa un Raitis Šmiti ir jau tikuši nominēti Purvīša Balvai iepriekšējos gadus, un es uzskatu, ka šie mākslinieki ir pelnījuši plašāku atzinību arī šobrīd.

ELĪNA SPROĢE

*Kristas Dzudzilo izstāde “Mīklaini kā spogulī” / Galerija “Daugava” / 27.02.***–**27.03.2020.

Kristas Dzudzilo glezniecība ir vairāk nekā attēls. Tās ir attiecības ar laika telpu uz cilvēka gaitām tajā. Galerijā “Daugava” skatāmajā gleznu sērijā tās ir pašas mākslinieces personīgās attiecības ar aizgājušo un viņas centieni tās formulēt un risināt caur glezniecības vielisko procesu. Fotoreālisma manierē attēlotie ģimenes albuma fragmenti skatītājam atklājas caur mīklainiem izgriezumiem, kas neatkailina pašu autoru un ļauj apcerēt atmiņas konstruktu būtību un darbības principus. Negaidīti meklējumi šajā izstādē parādās arī skulpturālajos veidojumos no cilvēka ekstremitāšu un reālu objektu atlējumiem, kas jau atkal izvaicā reālā un iztēlotā attiecības – vai šis realitātes fragments līdzīgi kā fotogrāfija ir īsts vai tomēr nē. Dzudzilo izceļama kā konceptuālās glezniecības virzītāja, kurai triepiens ir domāšanas, nevis eksperimentēšanas rīks.

Romana Korovina izstāde “Ceļš starp priedi un krūmu” / Galerija “Māksla XO” / 14.05.–15.06.2020.

Korovina jaunākā izstāde šķiet kā protests klasiskai, statiskai glezniecībai – tie ir miniatūri ainavas un vientuļi priekšmetu kadrējumi, kuru diptihu un triptihu uzbūve rada sajūtu starp šķietamu “notikumu”. Dinamika veidojas starp diviem teju identiskiem attēlojumiem, kuros nolasāma kāda atšķirība – liecība, ka te kaut kas ir atgadījies – vai nu radītajā situācijā, vai mākslinieka rokas vēzienā. Līdzīgi kā fotogrāfijā, kas Korovinam ir tikpat tuva kā glezniecība, mēs tikai varam iztēloties, kas notiek laikā starp diviem vai vairākiem kameras klikšķiem. Pievilcīga ir gleznu sērijas spēja būt vieglai un vienlaikus izcelt nozīmīgus formālās glezniecības jautājumus. Kā ar pirkstu uztriepts laukums pārtop par objektu un kalpo kā pierādījums mākslinieka fiziskajai klātbūtnei mākslas darba radīšanas procesā. Izstādē skatāmie darbi tapuši laikā, kad pandēmija mūs bija “ieslēgusi četrās sienās” jeb konfrontējusi ar savu tuvāko telpisko realitāti, un to kopums savā veidā apliecina mākslinieka ceļa pastāvēšanas jaudu dažādos laikos.

LAIMA SLAVA

*Ērika Apaļā izstāde ”Ģimene” / Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielā izstāžu zāle / 07.02.***–**31.05.2020.

Ērika Apaļā izstāde “Ģimene” bija izcils notikums, kas pārsteidza un iespaidoja ar mērķtiecīgu pārdomātību, ar kopējo režiju, kas ļāva izstādi sajust kā emocionālu piedzīvojumu, pakļautu uztveres dimensiju maiņām, pārvietojoties no telpas telpā. Pēc pietuvinātas iedziļināšanās nelielo izmēru darbos ievada ekspozīcijā plašā, aptumšotā lielā zāle ar tajā levitējošām zīmēm pirmo reizi Apaļā darbu kontekstā patiešām iedeva to Visuma sajūtu, uz ko viņš allaž ir pretendējis un kas raksturīga domas telpai principā. Otrs pārsteigums, vismaz man, bija pirmo reizi novērtētais tonālais smalkums Ērika Apaļā glezniecībā. Gan naivajos, krāsainajos darbiņos, gan monohromajās kompozīcijās. Kopumā izstādē lieliski nostrādāts domas secīgais izvērsums, gan konkretizējot nosaukumā pieteikto tēmu, gan abstrahējoties no tās un aizvedot citā sakarību laukā.

Ginta Gabrāna izstāde ”Fināla lielā atklāšana” / Mākslas stacija Dubulti / 30.11.2019.–26.01.2020.

Gints Gabrāns ir konsekvents jauno tehnoloģiju piemērotājs un iespēju pārbaudītājs mākslas izteiksmei, kā arī nepaguris mākslas sociālā konteksta pētītājs. Darbs “Fināla lielā atklāšana” turpina aizsākto, turklāt ar iespaidīgu vērienu, kas neļauj viņu nepamanīt. Vienmēr paliek jautājums, cik lielā mērā šeit darbojas eksperiments un formāli efekti, cik – apzināta sociālā kritika un – šajā gadījumā – mākslīgā intelekta spēju apšaubījums vai izcēlums. Balansēšana uz nenosakāmā robežas arī ir darba “Fināla lielā atklāšana” īpašā pievilcība.

ANDRIS TEIKMANIS

Aigara Bikšes darbs “Mediķi pasaulei” / Jaņa Rozentāla laukums pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja / no 2020. gada 16. jūnija.

Mākslinieka neopoparta tradīcijā iecerētā pateicība Latvijas un ne tikai Latvijas mediķiem piepeši nokļuva negaidītas Latvijas uzmanības centrā. Tiesa, vienlaikus koncentrējot faktiski visas pretrunas, kuras vien var izraisīt jebkurš publiskā telpā izstādīts mākslas darbs. Sociālo tīklu lietotāji piepeši atrada fokusa punktu visas C krīzes akumulētā ekonomiskās un politiskās nevienlīdzības un Latvijas politiskās elites krīzes vadības un komunikācijas nespējas kritikai. Vienlaikus nokļūstot pasaules mediju uzmanības centrā, Aigara Bikšes “Mediķi pasaulei” ir šobrīd visplašāk reproducētais 2020. gada Latvijas mākslinieka darbs, skulptūra nonāca arī kritisko rasu teoriju ietekmē radīto baltās/ne–baltās mediķes semantiskās opozīcijas centrā.
“Mediķi pasaulei” nojauca šaurās līnijas starp kritisko, kritizējošo un kritizējamo objektu, topot par vienu no simboliskākajiem C krīzes laikmeta darbiem.

Ginta Gabrāna izstāde ”Fināla lielā atklāšana” / Mākslas stacija Dubulti / 30.11.2019.–26.01.2020.

Atskatoties uz laikmetu pirms C, viena no visdīvainākajām tradīcijām, kuru, cerams, kādreiz studēs kāds mākslas antropologs, bija noteiktas, iespējams, pat privileģētas sociālās grupas regulāras tikšanās izstāžu un mākslas projektu atklāšanās.
Ginta Gabrāna projekts “Fināla lielā atklāšana” ir kritisks atskats uz šo rituālu darbību kopumu. Tas ir veikts, iebarojot mākslīgajam intelektam “2000 fotoattēlus no Latvijas laikmetīgās mākslas izstāžu atklāšanām (LLMC, Kim, RIBOCA, LNMM u.c.)”. Neizdevās tikt uz “Fināla lielo atklāšanu”? Nav problēmu. Tā ir pieejama arī kā aplikācija – www.san.lv Un pēc mirkļa beigu (Fināla) lielā atklāšana jau ir jūsu virtuvē. Mūsu nelielā, bet uzticīgā mākslas mīļotāju sabiedrība ir pārtapusi posthumānisma un transhumānisma teoriju uzskatāmā ilustrācijā, un roka jau pastiepjas pēc grāmatas “Neural Networks for Babies” (Chris Ferrie, 2019), jo pirmajam solim 4. paaudzes industrijā ir jābūt pieticīgam.

Rasas un Raita Šmitu darbs “Atmosfēriskais mežs” (2017–2020) / https://critical-zones.zkm.de/#!/detail:atmospheric-forest

Rasas Šmites un Raita Šmita mākslas darbs “Atmosfēriskais mežs”, kurš tiek eksponēts Bruno Latūra kurētajā izstādē “Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas”, reprezentē jau nākamo mākslas spirāles vijumu tehnoloģiskajā neospirituālismā, iezīmējot vismaz trīs, vērā ņemamas kvalitātes:
Pirmkārt, tas ir mākslinieciskais pētījums. Respektīvi, mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi ir izmantoti nevis jebkāda veida refleksijai, bet jaunu zināšanu radīšanai. Tā objekts ir Šveices Alpu skujkoku meži, kuri šobrīd cieš no sausuma, un tajos radītā “dzīvā observatorija”.
Otrkārt, pateicoties virtuālajam tehnoloģijām, tas ir reizē globāls un reizē lokāls, tas vienlaikus pievēršas pētnieciskai un politiskai ekoloģijai, tas liek mums pārvērtēt mūsu attieksmi pret mūsu planētu un piedalās diskusijā par zemes (Gajas) dekolonizāciju.
Treškārt, tas gluži vienkārši ir labākais zināmais virtuālo tehnoloģiju radītais mūsdienu ainavas mākslas piemērs. Tas ir estētiski bagātinošs. Tas ir meditatīvs. Tas ļauj atgūt zaudēto harmoniju un līdzsvaru. Tas nes mieru.

LĪNA BIRZAKA – PRIEKULE

Ginta Gabrāna izstāde ”Fināla lielā atklāšana” / Mākslas stacija Dubulti / 30.11.2019.–26.01.2020.

Neilgi pēc valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa atcelšanas Mākslas stacijā ‘’Dubulti’’ Gints Gabrāns sarīkojis ‘’Fināla lielo atklāšanu’’, kas postpandēmijas laikā ieguvusi pavisam grotesku noskaņu. Izstādē apskatāms ne tikai mākslinieka pēdējos gados radītais papildinātās realitātes aplikācijas projekts ‘’SAN’’, kas jau pieejams daudzās Latvijas vietās, bet arī video darbs un digitālās izdrukas, ko papildina komponista Platona Buravicka mūzika. Izstādē ar mākslīgā intelekta palīdzību transformētie tēli – atklāšanu regulārie apmeklētāji, atlasīti no 2000 sociālajos tīklos pieejamajiem attēliem no Latvijas laikmetīgās mākslas centra izstāžu atklāšanām. Gleznieciskie tēli šķiet kā izkāpuši no Bēkona gleznām – aizmigloti, formā deformēti, bailes uzdzenoši. Tomēr par spīti traģiskajam izskatam tie uzjautrina ar savu komisko pārspīlētību un liek domāt par attiecīgās sabiedrības grupas prioritārajām vērtībām. Transformētie un nu jau papildinātajā realitātē lidojošie foto vērš uzmanību uz mākslas iestādēs iedibinājušos hierarhiju, liekot aizdomāties par to, kā tiek finansēti projekti, par priekšrocībām, kas dažiem ir un dažiem nav, utt.
Uzskatu, ka nomināciju pamato Ginta Gabrāna spēja savienot materiālu (tehnoloģiju) ar ideju, kas ir pieejama ne tikai konkrētajā izstāžu vietā, bet arī katram savā istabā. Klīstot pa izstādi, prātā atausa 1965. gada vācu – amerikāņu mākslinieka Hansa Hākes manifests, kurā viņš rakstīja par tādu mākslu, kas pieredz un reaģē uz vidi, mainās, nav pastāvīga, kuras formu nav iespējamu precīzi paredzēt, par mākslu, kurai vienlīdz svarīga ir tās forma un arī vide, kurā tā atrodas. Par to arī nominācija.

*Ērika Apaļā darbu sērija “Sibīrija (vai Tukums – Tomska)’’ (2019-2020) personālizstādē “Ģimene” / Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielā izstāžu zāle / 07.02.***–**31.05.2020.

Ērika Apaļā personālizstādē ‘’Ģimene’’ LNMM lielajā izstāžu zālē starp senākiem darbiem tika rādīta jauna darbu sērija “Sibīrija (vai Tukums – Tomska)”, kurā mākslinieks pieskaras personīgai ģimenes vēstures lappusei- vecmāmiņas deportācijai uz Sibīriju 40. gados. Žilbinoši baltajā izstāžu zāles kubā pa perimetru monohromi brūni un zaļi audekli, kuros levitē vecmāmiņas nostāstu fragmenti (tēli)- Sibīrijas eglīte, kuras formu veido vecmāmiņas atmiņu pieraksts (Aizveda līdz Tukums 2. Tur stāvēja garš, garš ešalons ar lopu vagoniem. Iekrāva mūs. Apsargāja mūs…), pamests rotaļu sunīts, saule, bērza zariņš, piparkūku mājiņa, noklīdis čiekurs, noplukusi Ziemassvētku eglīte u.c.
Ledaini salta ir brūnā krāsa, kas atmiņā liek atcerēties atmiņas par izstādīto lopu vagonu Torņkalna stacijā vai varbūt sasalušo Sibīrijas zemi. Vientuļie un mēmie tēli liek tikai nojaust robežu starp vecmāmiņas atmiņu un mākslinieka ideju par tām.
Gleznu sērija piepeši saslēdzas ar vēl nesen izlasīto itāļu rakstnieka Primo Levi grāmatu ‘Atelpa’, kas ir skarbs vēstījums par ceļu mājup no Aušvicas uz Turīnu, lai arī ir citas totalitāras varas genocīds pret cilvēci. Tur nobeigumā viņš raksta: “Tas ir sapnis sapnī, detaļas atšķiras, bet būtība allaž ir viena un tā pati. Es sēžu pie galda kopā ar ģimeni vai esmu kopā ar draugiem vai darbā, vai zaļos laukos – katrā ziņā tādā rāmā un patīkamā vidē, kas vismaz šķietami ir brīva no sasprindzinājuma un sāpēm, un tomēr jūtu neskaidru, dziļu trauksmi, nepārprotami apjaušu, ka draud briesmas. Un patiešām, sapnim turpinoties, pamazām vai brutāli strauji, katru reizi citādi, viss ap mani sabrūk un sairst – ainava, sienas,
cilvēki -, un baiļu sajūta kļūst spēcīgāka un konkrētāka. Nu viss ir pārvērties haosā, un es viens pats atrodos pelēkas, duļķainas neesamības vidū…’’
Uzskatu, ka nomināciju pamato Ērika Apaļā spēja savā gleznu sērijā pārradīt personīgus notikumus par universālām zīmēm, piedāvājot caur dziļi individuālu skatījumu niansētu vizuālu interpretāciju kopējai 2.pasaules kara vēsturei.

SOLVITA KRESE

Skuja Braden izstāde “Samsāra” / Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs / 14.03.–27.09.2020.

Skuja Braden radošā darbība Latvijas mākslas scēnā iezīmējās kā spilgta, savrupa un neparasta parādība, kas īpaši pamanāma kļuvusi pašreiz, sabalsojoties ar pasaulē aktuālajiem feminisma kustības naratīviem un keramikas, kā radošās domas izpausmes veida, renesansi.
Izstādē “Samsāra” ar barokālu vērienu un jaudu grupējās un sablīvējās gan groteski viepļi un laikabiedru portreti, gan makabriskās noskaņās vibrējoši galvaskausi un moralizējošu tikumu un netikumu parāde, gan prostitūtas, geišas, suņi un politiķi. Kultūrvēsturiskas references mijās ar feminisma un kritiskās domas manifestācijām, nekautrējoties no triviālām banalitātēm, kas brīžiem, šķiet, jau pārsniedz labas gaumes robežas. Un, iespējams, vienā brīdī tā visa liekas par daudz. Bet pārsteidzoši, ka tieši šis eksplozīvi barokālais un manieriski piesātinātais izstādes musturs, kurā savijās visi neskaitāmie stāstu pavedieni un kas ir risināts ar visai arhaiskas tehnikas, nevis jauno tehnoloģiju palīdzību, rada gandrīz detonējušu efektu, ļaujot ļoti precīzā un mūsdienīgā veidā ieraudzīt šī brīža pasaules grotesko seju, kā arī gandrīz pravietiskā intonācijā izgaismot ārkārtas situāciju, kurai pasaule pašreiz virzās cauri.

*Ērika Apaļā izstāde ”Ģimene” / Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielā izstāžu zāle / 07.02.***–**31.05.2020.

Vērienīga un nopietna izstāde, kurā iezīmējās mākslinieka daiļrades dažādie posmi un skaidri nolasāma radošas domas attīstības trajektorija.
Kombinējot biogrāfiskas atsauces ar semiotiskām konstrukcijām, kas novestas līdzi filigrānām abstrakcijām, izmantojot reducētu krāsu paleti un pakļaujot izstādes telpu, Apaļajam izdevies radīt jaudīgu izstādes koptēlu. Īpaši izceļams ir gleznu cikls “Tukums – Tomska”, kurā caur personīgās mikrovēstures prizmu, ļoti aizkustinošā veidā, bet izvairoties no lieka sentimenta, tiek pārlasīta viena no mūsu neērtās vēstures lappusēm.

PURVĪŠA BALVA 2021
2019. gada 4. ceturksnis / Nominācijas

IEVA KALNIŅA

Jāņa Šneidera personālizstāde “Vieta” / galerija “LOOK” / 17.10.-08.11.2019.
Kas ir šī vieta, kas redzama Šneidera gleznās – dekonstruēta, shematiski vienkāršota un vēl arvien tik sarežģīta? Tukša telpa ir ideja. Šneidera izstādē arī vieta top par ideju. Izstāde skatītāju apņem pilnībā. Izmēros nelielie darbi vizuāli ir tik ietilpīgi, ka šķiet – jau tā šaurās galerijas telpas atlikums aizplūst caur tiem, līdz izstāde tev pielipusi kā otra āda. Viss ir saprotams, un nekas nav skaidrs. Gleznās pamanītie šķēršļi, sašķiebušais horizonts, izplūdušais horizonts, stūris, šaurie vārti, mazā ala … arhetipiski varētu raisīt nedrošību, tomēr tā nenotiek. Šī vieta ir tik pazīstama, ka visi šķēršļi sen jau zināmi. Emocionālā tuvība ar Šneidera gleznām ir apbrīnojama, it kā kāda iekšējā navigācija pēkšņi atskaņotu “tu esi sasniedzis savu galamērķi”! Izstādes iedarbību varētu skaidrot ar darbos izmantoto grizaja tehniku, kas vēsturiski lietota acu apmāna (Trompe-l’œil) glezniecībā, taču, pat sadalot visu Šneidera izstādi sastāvdaļās un tās nosaucot, tik un tā paliks vieta mākslas brīnumam – fiziskās un mentālās telpas vienlaicībai un pašpietiekamībai. Šī ir kvalitāte, kas iepriecina un iedvesmo, jo, tikai apzinoties mūsu dzīves noslēgto sistēmu un kārtību, mēs virzāmies tālāk.

Ances Vilnītes un Elīnas Semanes performance “Māksla ir kā mamma, to nevar izvēlēties” Ances Vilnītes darba “Labdien, es esmu slavenā tēlniece Ance Vilnīte” ietvaros, kas bija iekļauts Latvijas Mākslas akadēmijas simtgadei veltītajā izstādē “Academia” / LNMM izstāžu zāle “Arsenāls” / 20.09.-17.11.2019.
Metafora, patiesums un precīza intuīcija ir kvalitātes, kas raksturo Vilnītes un Semanes laikā izstiepto perfomanci, ko atskatoties,varam dēvēt par triptihu, kur 1. daļa bija “kairinājums” (notika izstādes “Academia” atklāšanas vakarā), 2. daļa – “līdzdalība” (sabiedrības un mediju iesaistīšanās) un 3. daļa – “atrisinājums” (notika izstādes “Academia” slēgšanas vakarā). Performances māksliniekam ir jābūt ar “atkailinātiem nervu galiem”, jāspēj reaģēt sekundes simtdaļā un nobalansēt uz naža asmens, lai nodrošinātu patiesu un nepastarpinātu mākslas darba fizisku pieredzēšanu. Vilnītes un Semanes performance uzkurināja remdeno mākslas vidi, aktualizēja mākslas problemātiku kā tādu un iekrāsoja to kaisles pilnās krāsās, kļūstot par 21. gadsimta sākuma mākslas un sabiedrības attiecību portretējumu. Bet visam pāri šis darbs atgādināja to, ka visi mākslinieki visos vecumos alkst atzinības – “grib būt slaveni” un neviens – pat visveiksmīgākais šeit nav pārvērtēts!

LĪNA BIRZAKA – PRIEKULE

Ievas Kraules – Kūnas un Elīnas Vītolas “Mākslinieku krīzes centrs” / galerija “Low” / 04.–31.10.2019.
Ievas Kraules – Kūnas un Elīnas Vītolas asprātīgo instalāciju “Mākslinieku krīzes centrs” veido aizgādībā uzņemto 16 citu autoru radošās visdažādākā veida neveiksmes, kas iebūvētas mākslinieču veidotā interjerā un inventārā. Izstādē tematizētais mākslinieka “neveiksmes” jēdziens paver plašu un neatbildamu jautājumu kompleksu, kas skar mākslas pasaules norises – kurš nosaka, kas ir slikts vai labs mākslas darbs? Vai to vispār var noteikt (mākslas vēsturē ir papilnam “Noraidīto salonu”, kas beigās kļuvuši par institūciju lepnuma objektiem), bet, ja var, tad kādi ir parametri? Vai mākslinieks pats var ietekmēt savu veiksmi, vai tas tomēr atkarīgs no daudzgalvainā pūķa, saukta par mākslas tirgu? Kā izdzīvot, nodarbojoties tikai ar mākslu, un vai tas vispār ir iespējams?
Taču ne tikai aktuālā izstādes tēma, bet arī darbu izstādīšanas veids spoguļo mākslinieka un kuratora/institūcijas attiecības un to, kuram tajās pieder gala vārds. Proti, “neveiksminieku” darbi skatītājiem nav atšifrēti, un tie iekūrēti abu autoru instalācijā tā, ka tos iespējams ieraudzīt tikai pēc ilgāka laika, piemēram, eksponējot mākslas darbu apgrieztu otrādāk, izveidojot no darbiem kafijas galdiņu vai pabāžot zem masāžas kušetes.
Uzskatu, ka nomināciju pamato mākslinieču spēja izveidot formā un saturā vienotu instalāciju, kas kļūst par komentāru “smalkajām kaitēm” starp mākslinieku un industriju, kas uzbūvēta ap tiem, izvēloties izstādē uzdotos jautājumus atstāt atvērtus sarunai. Ievai Kraulei – Kūnai un Elīnai Vītolai izdevies radīt telpu, kurā neveiksme un risks izgāzties ir dzīvotspējīga stratēģija un tādējādi arī neizbēgami radoša procesa sastāvdaļa. Arī mums kā Purvīša balvas ekspertu komisijas locekļiem, meklējot “spilgtus”, “izcilus”, “aktuālus”, “oriģinālus” mākslas darbus, lieki atgādinot, ka tas viss ir ļoti subjektīvi.

Aijas Zariņas personālizstāde “Mosties, mosties reiz, svabadais gars” / LNMM Kupola zāle / 07.12.2019.–02.02.2020.
Aijas Zariņas izstāde ‘’Mosties, mosties reiz, svabadais gars’’ pievēršas radīšanai kā vienai no cilvēka dzīves vissvarīgākajām sastāvdaļām. Lai arī izstāde ar lielu vērienu un patosu piesauc tautas gara modināšanas tēmu, atdzimšanu jaunās kvalitātēs, no patērētājiem aicinot kļūt par radītājiem, māksliniecei izdevies radīt glezniecisko telpu, kurā valda svētnīcas sajūta. Aijas Zariņas monumentāli figurālās kompozīcijas organiski apdzīvojušas ārkārtīgi sarežģīto LNMM Kupola zāli, kas, šķiet, viņas izstādē ir ieguvusi garīgu paplašinājumu, un izstādes vispārinātais programmatiskais uzdevums aicināt tautu radīt spēj uzrunāt ļoti personīgi.
Mākslinieces gleznojumos iedzīvināti mitoloģiski tēli no “Kalevalas’’ un ‘’Eddas dziesmām’’, tomēr, arī nepārzinot šīs tēlu sistēmas un konkrētus to darbības scenārijus, Aija Zariņa spējusi tos pārradīt par universālām zīmēm.
Uzskatu, ka nomināciju pamato Aijas Zariņas spēja ar vienkāršu, ekspresionistisku, lakonisku otas vilcienu padarīt tēlus par zīmēm, iekodējot tajos pārpasaulīgu nozīmi un atļaujot tieši domāšanai šeit kļūt par jaunas pasaules radīšanu.

Kaspara Groševa un Ievas Putniņas izstāde ‘’Resnie rūķi (Ņūdžērsijas ausis)’’ / Rīgas cirka Ziloņu zāle / 17.11.–20.12.2019.
Kaspara Groševa un Ievas Putniņas Resno rūķu un Ņūdžērsijas ausu izstāde ir vienots veselums, kas parāda, ka sadarbība starp māksliniekiem ir atvērts lauks, kurā vēl ir daudz iespējamo scenāriju. Ieva Putniņa skulpturāli izteiksmīgās rūķu figūras veidojusi kā gaismas objektus (prožektorus), kas tumšajā ziloņu stallī/alā meklē un izgaismo Kaspara Groševa dārgumus – gleznas, uz kurām attēlotas gaļīgas ausis. Visbiežāk gaisma nepakļaujas rūķu gribai – tā neiekļauj gleznas perfektos kvadrātos, citreiz aizbīdās vai noslīd kaut kur prom, atgādinot par daudzajām reizēm izstāžu zālēs, kad kaut kas gaismas sliedē nokustas un perfekti nolaizītais efekts ir zaudēts. Izstāde izvaicā, kas tā tāda izstāde vispār ir un kādas maņas vajadzētu uzasināt, lai aizkļūtu vēl tālāk. Mākslinieki iztur līdz galam un nepadod palīdzīgu roku izmisušajam skatītājam – te ir poētisks teksts, kas, abu autoru rokās nonācis, pārvēršas par izstādes sajūtu karti, te ir sarunas ar māksliniekiem, kas izvēršas par kāršu spēli, te ir mākslinieku biogrāfijas apraksti, kuros fikcija mijas ar realitāti.
Uzskatu, ka nomināciju pamato mākslinieku spēja izveidot izstādi, kura apgāž vispārpieņemtos izstāžu formātu paradumus. Mūsu skatienam šeit ir pakļauts pats skatiens un dzirdīgumam pati dzirde, izvaicājot, vai mēs tos vienmēr liekam lietā vērīgi un ausīgi. Priecē jau otrā izstāžu programma, kas mērķtiecīgi tiek īstenota Ziloņu stallī. Šāda veida izstāžu vietas atļauj realizēt eksperimentālākus projektus, kas ir būtiska un ļoti nepieciešama mākslas dzīves sastāvdaļa.

KĀRLIS VĒRPE

Ivara Heinrihsona izstāde “Haosa teorija” / galerija “Māksla XO” / 28.11.–06.01.2020.
Gleznotāja Ivara Heinrihsona izstāde “Haosa teorija” man atgādināja gaumes problemātiku un patikas nozīmi mākslā. Heinrihsons ir viens no spīdošākajiem Latvijas gleznotājiem, tādēļ grūtības viņa darbos iejusties uztvēru kā labu izaicinājumu savu ieskatu pārvērtēšanai. Heinrihsons provocē, un viņa darbu pieredzes problemātiskums nav nejaušs – krāsu toņu palete ir vēsi atsvešinoša, un tēlveide balansē starp figurālismu un formāliem eksperimentiem
Mūsdienās formālismam un abstrakcijai ir neviennozīmīga slava. Pagājušā gadsimta sākuma drosmīgie Kazimira Maļeviča, Vasīlija Kandinska un citu vizuālo mākslinieku eksperimenti glezniecības robežu izpētē šodien rādās tāla pagātne un pieeja, kurā sen neko svarīgu atklāt un saprast nevar. Tāpēc ir saistošs “Haosa teorijas” iekārtojums ”Māksla XO” galerijas telpās; tas atgādina konstruktīvistu risinājumus izstāžu iekārtošanā. Ja savstarpēji salīdzina Heinrihsona izliktos darbus, tad var droši teikt, ka mākslinieks senos jautājumus uzdod vēlreiz. Ekspozīcijas kopaina rada šķietamu kakofoniju. Ir izlikti pamatīgi un pašpietiekami gleznojumi, piemēram, iespaidīgs auļojošu zirgu tēlojums, kurā bars saplūst vienotā melnā klājumā, par figurālo vēstījumu ļaujot tikai nojaust un to iztēlot pašam. Turpat, uz pretējās sienas ir skatāmi vairāki vienkopus izlikti darbi, kuri šķiet steidzīgi vingrinājumi gleznošanas tehnikā. Tajos noorientēties ir grūtāk, laukumu un toņu kompozicionālajam ritmam piesieties nevar, tādēļ jāsaprot, ko ar savu mulsumu iesākt.
Droši vien līdzīga sajūta pārņem, stāvot blakām vēl neiepazītam zirgam, kura mugurā jākāpj. Inteliģenta un cienīga radība, kas tevi no segliem var izmest vienā momentā. Nav pietiekami ar iedomu: “Tas ir zirgs, viņa uzdevums ir mani vizināt un izklaidēt.” Pavisam noteikti tāda attieksme viņam nepatiktu, un tas būtu gaužām neveiksmīgs sākums sadarbībai. Tāpat ir Heinrihsona darbu priekšā 2019. gadā, gadsimtu pēc “Melnā kvadrāta”.

Jāņa Murovska izstāde “… un plūsma… Jānis Murovskis… sietspiede…” / Latvijas Nacionālais mākslas muzejs / 30.11.2019–26.1.2020.
Sietspiede ir tehnoloģiski laikietilpīgs izteiksmes līdzeklis, attēla darināšanas process noris vairākos, pakāpeniskos soļos. Zināmā mērā tie ir līdzīgi fotoattēlu attīstīšanai un kopēšanai aptumšotajā istabā; sietspiedi ar fotoprocesu tiešāk saista viens sietspiedes procesa posms – kad uz sieta veido šablonu, caur kuru uz vēlamās attēla virsmas tiks klāta krāsa. Virsmas var būt dažādas – audekls, papīrs, plastika, audums u.c. Tas ir viens no sietspiedes saistošajiem aspektiem, jo materiāliem ir katram sava specifika. Murovska izstādē šo kontrastu labi parāda audekla un plastikas kartona attēli. Audekls pieļauj krāsas klājumu biezā faktūrā, savukārt plastika pigmentu uzsūc un atšķirībā no papīra gludina. Audekls pigmentu saglabā sulīgu, savukārt uz plastikas virsmas krāsa ir palsāka un ne tik intensīva.
Grafiķa pasaules izjūta tiek saistīta ar fenomenoloģiju un austrumu garīgām praksēm; viņa pieejā meditatīvs, pacietīgs, nesteidzīgs un šķietami “formāls” vērojums ir atbilde uz dzīves vētraino drāmu. Murovska mākslas tehnikas pieminēšana izstādes nosaukumā vedina domāt par formālismu. Viņš uzsver sietspiedes priekšrocības eksperimentos ar materiālu. “Kļūdai nav kļūdas” ir viena no mākslinieka atziņām, izteikta īsi un pavisam precīzi, turklāt ļoti labskanīgi. Varētu taču teikt ‘nejaušība’, bet labāk ‘kļūda’, jo tā ir saprotams materiāla izaicinājums un mijiedarbība starp ieceri, centieniem to plānveidīgi īstenot un neparedzētajiem darba procesa aspektiem. Tie vienlaikus ir saistoši, bet var arī sarūgtināt. Kuram patīk kļūdīties? Materiāls izaicina risināt ne tikai tehniskus, bet arī garīgus jautājumus. Vingrināties justies labi pasaulē, kuras kārtībā nepārtraukti jāsastopas ar lielākām vai niansētākām nejaušībām. Murovskis savus darbus sauc par “zūdošo formu”, jo uz sieta veidotais šablons (klišeja) pēc nomazgāšanas pazūd. Sietspiedei var nebūt ne uzskatāma oriģināla, ne vienību – var kopēt neskaitāmus eksemplārus, ne atsevišķa tēla ziņā – izstādē darbi ir kā variācijas par vienotu un nepārtrauktu mākslinieciskas izteiksmes procesu.
Mākslinieka attēlu virsma vērojumā atklājas cieta kā akmens. Darbu nosaukumi aicina tajos redzēt upi, straumi, pļavu, miglu, pienu, mēnesnīcu, lietainu vasaru, zvaigznāju, ēnu, horizontu, jaunceltni, svinības vai pat vesela notikuma starojumu, dabas raisītu noskaņojumu, piemēram, vēlmi dziedāt. Šādi vērojuma objekti ir viegli un atmosfēriski, tāpēc attēla cietā virsma pretojas, un ir jāvingrinās, lai tās novilkto robežu pārvarētu.

ALISE CAREVA

Aijas Zariņas personālizstāde “Mosties, mosties reiz, svabadais gars” / LNMM Kupola zāle / 07.12.2019.–02.02.2020.
Manuprāt, šobrīd apskatāmā Aijas Zariņas izstāde LNMM Kupola zālē ir viena no veiksmīgākajām izstādēm, kas ir rīkotas šajā diezgan specifiskajā telpā.
Te gleznas tiek izstādītas, karājoties no griestiem (kā viduslaiku karogi), liekot skatam vērsties uz augšu. Skatoties augšup, mēs redzam mitoloģiskas būtnes un dievības no “Kalevalas” un “Eddas dziesmām”, kas nemīt uz zemes, bet gan augstāk – debesīs.
Spilgtie, ar krāsām piesātinātie audekli kontrastē un izceļas uz baltās un sterilās kupola zāles fona. Formāli Aija Zariņa turpina savā mākslā stāstīt stāstus par indivīda un varas attiecībām un gara brīvības nozīmi.
Apskatot izstādi vairākkārt un ar dažādu paaudžu pārstāvjiem, es piedzīvoju to, cik dažādi mēs katrs piedzīvojam un interpretējam redzēto. Tieši šī interpretāciju dažādība, manuprāt, liecina par mākslas darbu daudzslāņainību un dziļumu.

Lindas Boļšakovas personālizstāde “Off Spring” / galerija “ALMA” / 14.12.2019.–17.01.2020.
Off Spring – izslēgtais pavasaris vai tomēr “offspring” – pēcnācējs. Un kāda varētu būt tik daudzsološā saikne starp abiem?
Lindas Boļšakovas izstāde “Off Spring” galerijā ALMA ir procesuāla instalācija, kas ir jāredz vairākkārt, lai izjustu pakāpeniskās izmaiņas, kas notiek šajā mākslas darbā.
Tagad mēs iedomāsimies pelēko Latvijas ziemu (kas, iespējams, arī jums šobrīd ir aiz loga). Tās laikā galerijā Tērbatas ielā kā aiz laboratorijas stikla dīgst pavasaris. Grīdu sedz melnzeme, savā tempā tajā aug ziedi, un var nojaust, ka drīz, iespējams, to piepildīs hiacinšu smarža.
Šajā mākslas darbā es saskatu solījumu trauslumu, nākotnes nenoteiktību un iespējamību, ka mums ierastie scenāriji varētu risināties arī citādāk. Pat, ja šo mākslas darbu uztvertu tikai kā performances dokumentāciju, tās skaistums, jutekliskums un ideju klāstījums ar tik minimāliem izteiksmes instrumentiem (zeme, gaisma, augi, siltums, cilvēks) ir ievērības vērti. Iespējamās references uz Pīnas Baušas deju “Le Sacre du printemps” Stravinska mūzikas pavadījumā liek domāt, ka šis nav domāts kā pavasaris savā “zied ziedi un dzied putni” izpausmē. Drīzāk tas varētu turpināt Baušas aizsākto svēto pavasari kā revolucionāru pārmaiņu laiku.

LAIMA SLAVA

Intas Rukas izstāde “Zem tām pašām debesīm” / Mūkusalas Mākslas salons / 29.08.–02.11.2019.
Intas Rukas izstāde likumsakarīgi turpina autores ar ciklu “Mani lauku ļaudis” aizsākto un “Amālijas ielā” izvērsto – atstāt liecību par cilvēku viņa vidē. Arvien lielāku vietu autores vērojumos līdzās precīzam, dokumentālam fotokadram sāk ieņemt portretēto personu uzklausītie dzīvesstāsti. Latviski, latgaliski un krieviski stāstītie stāsti šajā ciklā liecina par cilvēku likteņu pagriezieniem vienā, topoloģiski konkrētā vietā amplitūdā no Otrā pasaules kara līdz mūsdienām. Šodien arvien aktuālāka kļūst vēstures izpēte tās niansētā daudznozīmībā. Arī mākslā sociāli aktīvā pozīcija iekarojusi būtisku vietu. Izstādei un ciklam “Zem tām pašām debesīm” īpaši raksturīgais attēlu un teksta kopībā uzsvērti lasāmais sociālais fons un laikmeta politisko kolīziju atstātais zīmogs personāžu dzīvēs līdz ar fotomākslinieka skatu veido iespaidīgu tēlu galeriju – mākslai un vēsturei.

Jāņa Murovska izstāde “… un plūsma… Jānis Murovskis… sietspiede…” / Latvijas Nacionālais mākslas muzejs / 30.11.2019–26.1.2020.
Jāņa Murovska “… un plūsma… Jānis Murovskis… sietspiede…” ir gluži pretēja rakstura izstāde. Domas plūsma ir noteicošais attēlu formveides rosinātājs, taču vārdi atstāti vistālākā plānā, ļaujot gluži kontemplatīvam pārdomu ceļam veikt aizraujošus formālus eksperimentus, lai arī “plūsmas” sākums ir konkrēta, vēsturisku notikumu dokumentējoša fotogrāfija. Tik dziļš mākslinieciski pārstrādāta impulsa tālākrisinājums izsmalcinātā un ļoti sarežģītā sietspiedes tehnikā ir ekskluzīva parādība šodienas mākslas ainā. Paradoksāli, bet formas virtuozitāte novilkumu koloristiskajā, zīmējuma un faktūras daudzveidībā skatītājam apstādina laiku, vērojuma konsekvenci pavēršot pašam pret sevi.

ANDRIS TEIKMANIS

Aijas Zariņas personālizstāde “Mosties, mosties reiz, svabadais gars” / LNMM Kupola zāle / 07.12.2019.–02.02.2020.
Gadu miju iezīmē sasniegumu apkopošana, pārmaiņu gaidas un jaunu mērķu izvirzīšana. To var uzskatīt par trausla līdzsvara brīdi, kurā vienlaikus gribas baudīt tradīcijas stabilitāti un tās aktualizāciju. Tiesa, šobrīd mēs dzīvojam laikā, kurā stabilitāte ir greznība, ko drīz būs grūti atļauties. Savukārt, runājot par aktualizāciju, var teikt, ka mēs aizvadām vienu no pretrunīgākajām desmitgadēm, un droši var apgalvot, ka būtiskākie izaicinājumi ir vēl tikai priekšā.
Aijas Zariņas “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”, ir viena no labākajām mākslinieciskajām atbildēm mūsu izaicinājumu, gaidu, baiļu un ilgu kokteilim:
a) pirmkārt, Aija Zariņa darbojas glezniecības telpā, pakļaujot to ironiskam un pat pašironiskam komentāram, tomēr respektējot šā medija robežas;
b) otrkārt, māksliniece balstās Atmodas, tautas pašapziņas un identitāšu emancipācijas simbolos, vienlaikus nepazaudējot kritiskā mākslinieciskā komentāra klātbūtni, kas tiek panākts nevis didaktiskiem, bet mākslinieciski stilistiskiem līdzekļiem;
c) treškārt, mākslinieciskai refleksijai tiek pakļauts pats radīšanas process, no mākslinieciska stāsta to pārvēršot iekšējā, pašreflektīvā dialogā.
Laikā, kad mēs saskaramies ar pilsoniskās sabiedrības deficītu, savukārt mākslas politiskais aktīvisms tiek saprasts fokusētu aktivitāšu veidā, Aijas Zariņas “Mosties, mosties reiz, svabadais gars” ir izaicinošs mēģinājums veidot mākslu kā apzinātu ideoloģisku platformu, vienlaikus saglabājot tās ambivalento ironiju.

ELĪNA SPROĢE

Jāņa Šneidera personālizstāde “Vieta” / galerija “LOOK” / 17.10.-08.11.2019.
Mākslinieks Jānis Šneiders savā jaunākajā darbu sērijā “Vieta”, rūtiņu burtnīcas lakonismā, runā par realitātes determinēto un iluzoro dabu glezniecībā. Visos darbos atkārtojas viens perspektīvas princips, kas teju skolnieciskā veidā būvē viņa radītās telpas dziļumu. Visu radīto “situāciju” pamatā ir shematisks rastrs, kuru veidojošās līnijas izdziest dziļi melnā fonā. Ar šīm ainām Šneiders aicina iedziļināties ne tikai telpas un vides uzbūves principos un to uztverē, bet arī tās attēlojumā mūsdienu mākslas un mākslas vēstures kontekstā. Viņa attēlotā realitāte iedod vien impulsu tālākai vizualizēšanai – ar skatītāju sarunājas līnijas, ēnas un gaismas/tumsas kontrasti. Tas atgādina 3D modelēšanas starta laukumu – pamatu, visa sākumu, kas tiek kartēts caur melnbaltu rūtojumu. Visas kompozīcijas ir atvērtas, radot sajūtu, ka ārpus gleznas rāmja, tās varētu turpināties bezgalīgi un vienlaikus eksistēt jebkurā laikā vai pat ārpus tā. Manuprāt, Šneiders, kura formas un idejas tīrība atklājas arī darbiem dotajos nosaukumos, ir spilgtākais piemērs jaunākās paaudzes māksliniekiem raksturīgajam intriģējošajam domāšanas principam, kas talantīgā izpildījumā spēj akumulēt domas, par kurām galvas lauzījuši aizgājušo gadsimtu mākslinieki un cenšas attēlot laikmeta biedri. Tās ir domas par pašu attēlošanu un attēlojamo. Varbūt pat pārspīlēti – par pašas glezniecības vietu un jēgu.

PURVĪŠA BALVA 2021
2019. gada 3. ceturksnis / Nominācijas

KĀRLIS VĒRPE

Intas Rukas un Līgas Lindenbaumas izstāde “Zem tām pašām debesīm” / 29.08.–26.10.2019 / Mūkusalas Mākslas salons

Intas Rukas vērienīgā darbu ekspozīcija, kas izvietota abos salona stāvos, ir vērtējama kā būtisks pavērsiens fotoklasiķes radošajā karjerā. Izstādes konceptuālais uzstādījums un darbu izpildījums liecina par smalku pārvietošanos no empātiskā draugu un paziņu portretējuma daudzu gadu gaitā uz distancētāku un socioloģiskāku pieeju, kurā uzsvērta attēlu varoņu dzīves vēsturiskie, politiskie un kultūras aspekti. Izstādes nosaukums vedina domāt ne vien par šiem cilvēkiem kopīgo, dzīvojot zem vienām debesīm, bet arī par saistošo mākslinieces rokraksta izmaiņās. Rukas fotogrāfijas ir, kā vienmēr, nevainojamas tehniskā izpildījuma un tēlveides aspektos, tādēļ pārsteidz attēlos jūtamais autores atsvešinājums iepretim portretētajiem personāžiem, kas raksturīgs “socioloģiskākai”, “pētnieciskākai” pieejai.
Būtiski nopelni pie šāda izstādes vēstījuma noformējuma ir kuratorei Līgai Lindenbaumai, kura Ruku ir izaicinājusi tiešākam dialogam par Latvijas jaunākajā fotovēsturē būtiskām tēmām, piemēram, pretstatu starp klasiķiem raksturīgu tēlainu un konceptuāli noslogotu laikmetīgās fotogrāfijas valodu. Izstādē lielāka nozīme ir pievērsta tekstiem, līdzīgi agrākajiem Rukas darbiem tie ir fragmenti no sarunām ar portretētajiem. “Zem tām pašām debesīm” gan piedāvā plašāku tekstu materiālu, tādēļ no iztēli rosinošām dzejrindām verbālais attēlu pavadījums pārtop informācijas avotā. Šādu pavērsienu Rukas pieejā varētu vērtēt kā tēlnaidīgu žestu, vismaz skatījumā, kas pieradis pie autores prasmes līdzjūtīgi un silti ieskatīties cilvēkos. Tomēr izstādē tiek uzsvērta un novērtēta Rukas amatnieciskā varēšana un rokraksta ietekmes, sākot ar tādiem sociālās fotogrāfijas klasiķiem kā Augusts Zanders un Vokers Evanss; viņu darbos emocionāls atsvešinājums ir bijis būtisks estētiskās izteiksmes elements. Mākslinieces un kuratores sadarbībā jautājumi gan par tēlveidi dažādu paaudžu fotomākslinieku izpildījumā, gan laikmetīgās fotogrāfijas specifiku iemanto jaunu skanējumu.
Nomināciju, manuprāt, pamato mākslinieces un kuratores auglīgā sadarbība, radot unikālu izstādi un uzsverot šī procesa simbiotisko iedabu.

Aigara Bikšes izstāde “Zvērīga spēle” / 11.09.–26.10.2019 / galerija “Daugava”

Aigars Bikše savā jaunākajā izstādē piedāvā astoņu kokā darinātu skulptūru ansambli, tematizējot baiļu politiku un viltus ziņas. Skulptūru veidolos dažādi dzīvnieki aizgrābti rotaļājas ar militāru munīciju – kājinieku mīnām, raķetēm un aviobumbām. Izstādes aprakstā mākslinieks vēsta, ka baiļu politikas pamatā ir valstu bruņošanās. Cilvēku bailes ir izdevīgas, lai pamatotu bruņojuma ražošanu un militāru konfliktu uzsākšanu. Mākslinieks ir pazīstams kā prasmīgs stāstnieks, jau savos iepriekšējos darbos viltīgi lavierējot starp faktiem, universālistiskiem apgalvojumiem, simboliski uzlādētu arhetipu apspēli un šķietamu patiesību paušanu. Bikše ir iluzionists, un šo mākslinieka pieejas iezīmi atliek nepiemirst, lai viņa darbu piedāvātie stāsti kļūtu par saistošu uzdevumu domāšanai. “Zvērīga spēle” atstās jūs bešā, ja uzķersities tiešajam teksta vēstījumam, ņemot vērā, ka bailes medijos tiek uzkurinātas visdažādākajiem līdzekļiem un visdažādāko mērķu vārdā: nāvīgas slimības, paškontrolējoša diēta, bažas par izskatu un autoavāriju atspoguļojums ir tikai daži no baiļu uzkurināšanas veidiem. Tādēļ arī autora norādi uz dzīvnieku saistību ar totēmismu var uztvert tēlaini un aizdomāties par pienākumiem, kurus šie zvērīgie personāži ir aizmirsuši. Un viens no būtiskiem pienākumiem ir domāt – kas arī var ļaut sajusties labāk tā sauktajā viltus ziņu laikmetā.
Nomināciju, manuprāt, pamato izstādes darbu amatnieciskā precizitāte, tēlveides iespaidīgums un konceptuālā nostrādātība. Darbs ir vienots veselums, un tā vēstījums ir par aktuālu tēmu. Jautājumiem par to, kā cīnīties ar viltus ziņām un maldināšanu medijos, atbildes ir rodamas jau senatnē; Bikšes izstāde tās apmeklētājam uzdod elegantu jautājumu, vai gadījumā neesi kļuvis zvērīgs šīs spēles dalībnieks.

IEVA KALNIŅA

Artura Riņķa personālizstāde mākslas dārzā “Nekurienes vidū” (Rumbciema “Vijolītēs”), kas tika atklāta 2019. gada 10. augustā.

Negaidot mākslas institūciju iniciatīvu un atbalstu, Arturs Riņķis ir realizējis ambiciozāko no savām līdzšinējām mākslas idejām, sarīkojot kinētisko gleznu personālizstādi paša izveidotajā mākslas dārzā “Nekurienes vidū”. Eksponētie septiņi kinētiskās glezniecības darbi (saīsināti saukti par ‘kinglām’) formāli tapuši pēdējo trīs gadu laikā un publiski tiek eksponēti pirmo reizi. Taču mākslinieka darbs pie kinētiskās glezniecības sācies vēl 80. gadu pirmajā pusē. Toreiz Arturs Riņķis savā dzīvoklī Rīgā vienu pēc otras radīja kinētiskās gleznas vienā ekrāna kastē. Kad viena glezna bija gatava, viņš izveidoja tai tehnisko pasi, izjauca un taisīja nākamo. Tagad gan mākslinieks pats, gan mēs – skatītāji – varam gūt priekšstatu par šo kinētiskās mākslas unikālo pērli. Lai arī kinētiskās gleznas vairāk piederīgas t.s. “baltā kuba estētikai”, arī brīvdabā tās veido interesantu stāstu. Artura Riņķa kinētiskās gleznas ir pārpasaulīgas harmonijas epizodes. Mūzikas un attēla dinamika, ja vien skatītāja apziņā trāpa sinhroni, rada katarsi.

**Vikas Ekstas video Тучи как люди (no instalācijas “Nataša”) grupas izstādē “Kāds sakars” / 26.07____.–****13.09.2019 / Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpa Civita Nova**

Vikas Ekstas video kā nospriegota stīga iezīmē robežu starp inscenēto un reālo, subjektīvo un kolektīvo, grotesko un ierasto, pagātni un tagadni. Šis aizkustinošais un nepiespiestais videodarbs, kurā fiksēta mākslinieces performance Imantas mikrorajonā 90. gadu krievu popmūzikas pavadībā, vērš mūsu uzmanību uz popkultūras tiražētajiem stereotipiem par sievišķību. Tas iedrošina prātu, raisa pozitīvas emocijas un vienlaikus rosina pārskatīt mūsu klišejas un aizspriedumus. Operējot ar atpazīstamiem simboliem un personiskām praksēm, šis darbs skatītāja uztveri novirza no gaumes uz patiesuma kategoriju, topot par kolektīvu atbrīvošanas rituālu.

LĪNA BIRZAKA–PRIEKULE

Līgas Spundes izstāde “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi” / 23.08.–06.10.2019 / Laikmetīgās mākslas centrs Kim?

Līgas Spundes izstādes “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi’’ Laikmetīgās mākslas centrā Kim? pamatā ir māksliniecei ļoti personīgs notikums kādā Rīgas birojā, kurā visā spožumā parādās cilvēku neiecietība un agresivitāte, notikums, kas rezultējas naida noziegumā. Pārsteidz mākslinieces vēlme izmantot ne tikai konkrēto gadījumu, caur kuru izzināt iesaistīto cilvēku rīcības motivāciju, bet gan preparēt naida visdažādākās sejas plašākā kontekstā un parādīt to kā ļoti kompleksu cilvēku psiholoģiskās darbības sistēmu.
Izstādes audiovizuālais risinājums ir ļoti iespaidīgs, un to māksliniece galvenokārt panāk, pretnostatot glancētās, koši krāsainās digitālās izdrukas un robustās, apjomīgās, no poliestera sveķiem veidotās tēlnieciskās formas – šausmu spoguļus. Video darbs uz lielā ekrāna ir kā emocionāla kulminācija vardarbīgai manipulācijai. Atsvešinātais dialogs starp diviem aktieriem tikai paspilgtina sajūtu par iedomāto distanci, kuru rada digitālā vide. Izteiksmes līdzekļi ir tikpat tieši, nepārprotami un ilustrējoši kā šokējošās reālu līdzcilvēku darbības.
Uzskatu, ka nomināciju pamato Līgas Spundes izvēlētā tēma un tās risinājums, kas rosina domāt un diskutēt par vardarbības un indivīda attiecībām mūsdienu sabiedrībā un kas realizēta tēmai atbilstošā vizuāli nostrādātā valodā.

**Vikas Ekstas video Тучи как люди (no instalācijas “Nataša”) grupas izstādē “Kāds sakars” / 26.07____.–****13.09.2019 / Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpa Civita Nova**

Vikas Ekstas inscenētās video performances centrā ir fiktīvs tēls Nataša, kura uzņēmusi 90. gadu otrās puses Krievijas puišu popgrupas Ivanushki International dziesmas Тучи как люди mūzikas video. Video uzņemts Imantas mikrorajonā, kur starp blokmājām sarkanā kleitā, augstpapēžu kurpēs un ar blondu parūku pārspīlēti komiskā veidā mums uzstājas sieviete, par kuru uzreiz ir skaidrs, ka viņas identitātes veidošanās procesu un apstākļus nosaka austrumeiropeiska izcelsme. Vika Eksta Natašas tēlā iekodē standartizētus uzskatus par Austrumeiropas sievietes izskatu un uzvedību, pārliecinošā veidā portretējot sabiedrības stereotipus.
Uzskatu, ka nomināciju pamato Vikas Ekstas spēja caur Natašas tēlu aicināt uz plašāku diskusiju par sievietes identitātes jautājumiem, kā arī runāt par sociāli noteiktas uzvedības un izskata jautājumiem, kā arī masu kultūras ietekmi uz cilvēku dzīvēm.

Kristas un Reiņa Dzudzilo darbs “ZRwhdZ” / 22.08.–06.10.2019 / Laikmetīgās mākslas centrs Kim?

Kristas un Reiņa Dzudzilo instalācijas “ZRwhdZ” nosaukumā iekodēts teikums no Riharda Vāgnera operas “Parsifāls” libreta: “Par telpu te top laiks”. Audiovizuālās instalācijas pamatā galvenie spēlētāji ir ne tikai Laiks un Telpa, bet arī Mūzika, un pats galvenais – Skatītājs. Tieši skatītājs, līdzīgi kā pasaules kārtības izpratni meklējošais Parsifāls, meklē ceļu līdz Sporta ielas 2 tālākajam nostūrim, kļūstot par svarīgu darba sastāvdaļu. Dzudzilo darbs ļauj nonākt kabatas formāta mūzikas kastītē, kur, stāvot, sēžot vai guļot uz rotējošās grīdas, laiks un telpa kļūst relatīvi, tāpat kā Exit pārtop par ieejas durvīm uz jaunu pieredzi. Tam kalpo arī instalācijas baltais, perfektas rotondas formas apjoms un skaņa.
Uzskatu, ka nomināciju pamato Kristas un Reiņa Dzudzilo spēja ar lakoniskiem vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļiem pietuvoties tam, ko Rihards Vāgners reiz attiecināja uz Gesamtkunstwerk – ideju par pilnīgu eksistences pieredzi, kas realizēta ar mākslas starpniecību.

ELĪNA SPROĢE

Līga Spunde “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi” / 23.08.–6.10.2019. / Laikmetīgās mākslas centrs Kim?

Katrs no mums kādu heito (sarunvalodā – ‘ienīst’), bet kas notiek, kad šķietami nevainīga naida apvienoti sastopas vairāki domubiedri? Līga Spunde ar sev raksturīgo stāstnieces talantu savā jaunākajā personālizstādē turpina vērpt naratīvu caur pārspīlējumiem piesātinātos foto inscenējumos, skulpturālu instalāciju un grafikas darbu uzstādījumos un video dalībnieku mīmikās. Universālais viņas rokās kļūst personīgs (un otrādi). 21. gadsimta biroja vides šausmu stāsts izstādes ietvaros kalpo kā šaušalīga mūsdienu emocionālā un fiziskā terora jeb bulijošanas (no angļu val. bullying – ‘terorizēt’) un cilvēka dabas ilustrācija. Caur atsvešinājumu, ko šodien piedāvā informācijas tehnoloģijas, nāvējošs ievainojums ir viena klikšķa attālumā.

LAIMA SLAVA

Aigara Bikšes izstāde “Zvērīga spēle” / 11.09.–26.10.2019 / galerija “Daugava”

Aigars Bikše nekad nav bijis malā stāvētājs – viņa mākslinieka-pilsoņa ego pastāvīgi un tieši reaģē kā uz sociālajiem, tā politiskajiem procesiem sabiedrībā, hipertrofētā un reizē asprātīgā veidā pievēršot uzmanību vairāk vai mazāk eksistenciālas dabas aktualitātēm, kuras spēj skart mūs visus. Un laimīgā kārtā viņa mākslinieka-tēlnieka ego šiem, visbiežāk, fantāzijas tēliem pieprasa plastiskās formas perfekciju.
Izstāde “Zvērīga spēle” ir tieši šāds gadījums. Cilvēka ambīciju radītā bīstamo rotaļu pasaule, kas pārfrazēta dzīvnieku veidolam, iezīmē dubultu domas pārslēguma asi no cilvēkam tik raksturīgās pašapliecināšanās (heraldika!) uz atbrīvojošo spēles principu līdz ar “amizantu” pašiznīcināšanos. Materiālā iemiesoti, šie tēli katrs uzrunā ar savu stāstu, un tā vērotājs arī šodien nevar palikt vienaldzīgs.
Ir nepieciešama drosme, lai mākslā atļautos izvēlēties tik klaji provokatīvu tēmu, un talants, lai to profesionāli meistarīgi atrisinātu.

ALISE CAREVA

Kristas un Reiņa Dzudzilo darbs “ZRwhdZ” / 22.08.–06.10.2019 / Laikmetīgās mākslas centrs Kim?

Zum Raum hier wird die Zeit – abreviatūras atšifrējums un arī atsauce uz Vāgnera “Parsifālu” tulkojama kā “Par telpu te top laiks”. Šim Dzudzilo dueta mākslas darbam piemīt ļoti daudz kas no tā, ko es mīlu un meklēju, dodoties uz mākslas izstādēm. “ZRwhdZ” ir Gesamtkunstwerk – visaptverošs mākslas darbs, kas diezgan unikāli spēj izvairīties no šī termina vāgneriskās pompozitātes.
Skatītājs/klausītājs/apmeklētājs novelk apavus (brīnišķīgs žests, jo parasti, lai “tiktos” ar mākslu, it īpaši izstāžu atklāšanās, cilvēki pucējas un tērpjas sabiedrības akceptētās maskās. Savukārt te – iet arī basām kājām) un uzkāpj pa pakāpieniem, nokļūstot vienlaicīgi gan uz skatuves, gan noslēgtā telpā. Pakāpieni ved uz templi, atdala ikdienu no mākslas sakrāluma, un skatītājam pašam ir jāizlemj, kad un vai doties iekšā. Ienākot var apskatīt jau klātesošos skatītājus vai baudīt šo darbu vienatnē (ja ir citi, tad baudīšanas process gūst arī performatīvu aspektu), apēsties uz kustīgās grīdas (telpa kā karuselis un izklaide, bet arī kā noslēgta mūzikas kastītes telpa), klausīties (nekomentēšu, ko dzird un saklausa)… Laiks rit, zeme griežas un arī skatītājs ik brīdi ir citur.
Šis mākslas darbs (kā gandrīz visa “laba māksla”) dod iespēju cilvēkam sastapties ar sevi, dod laiku pārdomām un distancē no ikdienas.

Indriķa Ģelža skulptūras izstādē “Tuvplāns” Cēsu Mākslas festivālā / 06.07.–18.08.2019 / Topošais Cēsu laikmetīgās mākslas centrs

Vēlētos atzīmēt Cēsu Mākslas festivālu, kur bija apskatāmi ne tikai fenomenālie Edvīna Strautmaņa mākslas darbi (kas manuprāt bija viena no labākajām izstādēm Latvijā pēdējo pāris gadu laikā, bet tā kā mākslinieks vairs nav ar mums, tad viņa gleznu sēriju nevaru nominēt Purvīša balvai), bet gan arī vairāku citu internacionāli latvisku mākslinieku veikums.
Purvīša balvas nominācijai es izvirzu Indriķi Ģelzi, kas šobrīd ir viens no aktīvākajiem Latvijā dzimušajiem māksliniekiem ar plašu redzesloku un pasaules mēroga ambīcijām. Cēsu Mākslas festivālā Ģelža skulptūras tika izstādītas uz jumta terases, pilsētas idilliskajai ainavai un debesīm kļūstot par fonu un arī daļu no mākslas darba. Brutāli grafiskās skulptūru līnijas atradās simbiozē ar savu kontekstu, un mākslinieka izvēlētajās krāsās varēja saskatīt gan atsauces uz apkārtējo vidi (it īpaši saulrieta laikā), gan abstrakto ekspresionismu, kas valdīja stāvu zemāk.

DR. ART. ANDRIS TEIKMANIS

Māksla rudens ainavā: izvirzījumi Purvīša balvas nominācijām
Aplūkojot vasaras un rudens sākuma mākslas norises, ir zināms kārdinājums, sekojot tradicionālajai dzīvesziņai, izmantot lauksaimniecības metaforas un salīdzināt mākslas izstāžu birumu ar vasarā briedinātās ražas birumu. Gluži kā zemnieku sētā, arī mākslas laukā vasaras raža ir daudzveidīga, dodot cerību, ka mums izdosies pārvarēt gaidāmo ziemu. Tieši mākslas ražas daudzveidība liek atteikties no pašpasludinātā principa pievērst uzmanību tikai glezniecībai, šoreiz pārlūkojot un nominējot citas vizuālās mākslas realizācijas formas.
Protams, iezīmējot kopējo mākslas norišu lauku, nebūtu lieki minēt divas nozīmīgas jauno mākslinieku skates – Latvijas Mākslas akadēmijas studentu un pasniedzēju izstādi Academia LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” un starptautisko jauno mākslinieku un studentu Jaunās mākslas biennāles izstādi “Nākotnes māksla / Nākotnes zīmes” Latvijas Mākslas akadēmijas aulā. Tās abas sniedz ieskatu mākslas potenciālo attīstības tendenču klāstā kā lokālā, tā arī globālā kontekstā. Latvijas un citvalstu jauno mākslinieku devums iezīmē nākotnes izcilību iespējamās trajektorijas, kuras ir jāņem vērā arī, identificējot aktuālās norises un aktuālās izcilības Latvijas mākslas ainavā.

Kristas un Reiņa Dzudzilo darbs “ZRwhdZ” / 22.08.–06.10.2019 / Laikmetīgās mākslas centrs Kim?

Kristas un Reiņa Dzudzilo veikums, kas sākotnēji kalpoja par pamatu starptautiskas atzīšanas ieguvei Prāgas Scenogrāfijas kvadrinnālē par labāko kuratoru koncepciju un kas līdz oktobra sākumam ir aplūkojams Kim? telpās, ir viens no unikālākajiem Latvijas mūsdienu mākslas veikumiem.
Pirmkārt, pats mākslas darbs ir mākslas mašīna. Turklāt nevis pārnestā, savulaik modernistu proponētā, bet tiešā, nepārprotamā nozīme, reprezentējot cilvēka radītās tehnogēnās pasaules pašpietiekamo skaistumu un… atsvešināto mehānisma distancētību.
Otrkārt, iecere, kombinējot skatuves mākslas, vides dizaina, telpas objektu un mūzikas instrumentu funkcionalitāti un kvalitātes, ir radījusi priekšnoteikumu īstam Gesamtkunstwerk – laikam vienīgajam Latvijas mākslas Gesamtkunstwerk, kurš vienlaikus kalpo kā māksliniecisks komentārs Latvijas ekspozīcijas Prāgas Scenogrāfijas kvadrinnālē definētajai, šovasar tik aktuālajai Vāgnera tēmai.
Treškārt, mākslas darbs “ZRwhdZ” piedāvā skatītājiem iespēju iegūt jaunu, tiešu, nepastarpinātu pieredzi, afektējot skatītājus ne vien vizuāli, bet arī audiāli un kinestētiski.
Ne mazāk svarīgs apsvērums Kristas un Reiņa Dzudzilo “ZRwhdZ” nominācijai ir arī augstais mākslas darba nesaglabāšanas vai iznīcināšanas risks, kuru rada laikmetīgās mākslas muzeja trūkums mūsdienu Latvijā.

Pauļa Liepas izstāde “Dalīšanās / Splitting” / 25.07.–26.08.2019 / Galerija “Māksla XO”

Pretēji autora izvēlētajam nosaukumam – “Dalīšanās” – izstāde atstāja pārsteidzoši viengabalainu iespaidu. Transformētās grafikas mākslas tehnikas – kologrāfija un kartona griezums – ir atļāvušas māksliniekam radīt darbus, kuri plaknes mākslas teritorijā ir ienesuši jaunu tehnoloģisko paradigmu, turklāt tādu, kas rada jaunu vizuālu valodu. Iespējams, ka tā ir mākslas tehnikas un tās radīto mākslas tēlu – divdimensiju plaknē tulkotu telpisko struktūru – savstarpēja sadarbība, kura ļāva uzlūkot visus izstādes darbus kā savstarpēji saistītus un papildinošus, kā vienu māksliniecisko un vizuālo kontinuitāti veidojošu intervizuālu komunikāciju.
Turklāt šķietami atturīgā izstādes mākslas valoda patiesībā slēpj plašu klasiskā modernisma konotāciju klāstu. Atturīgums, delikātums, mākslinieciskā elegance un modernismam raksturīgā mākslinieciskās formas pašvērtīgās nozīmes apzināta izspēle ļauj šo izstādi uzskatīt par vienu no mūsu mākslas vasaras nogales izcilībām.

Aigara Bikšes izstāde “Zvērīga spēle” / 11.09.–26.10.2019 / Galerija “Daugava”

Pārlūkojot Latvijas vasaras nogales mākslas ainavu, grūti ir nepievērst uzmanību Aigara Bikšes ambiciozajai izstādei, kurā autors, izmantojot tradicionālo tēlniecības valodu, ir radījis darbus, kuri balansē uz vizuālas metaforas, ironijas un karikatūras robežas. “Zvērīgā spēle” būtu pieskaitāma tēlnieka mākslinieciskajām ekstravagancēm, ja ne… ja ne satura, kas paslēpts šķietami anekdotiskā mākslinieciskā ietērpā, nopietnība.
Laikā, kad mākslinieki izvēlas subjektīvākas mākslinieciskās, sociālās un individuālās identitātes meklējumus, pārskatot pieņemtās mākslas un citu relevanto valodu paradigmas, tradicionālāku izteiksmes formu izvēle var arī nebūt nejauša stratēģija. Māksliniekam mēģinot uzrunāt skatītāju, lai paustu savu satraukumu par politiķu globālajām, ģeostraģiskajām rotaļām, kuru vienīgais iznākums ir dažādu pakāpju 3. vai 4. pasaules karš vai tam pielīdzināma konfrontācija, to ietērpšana mazliet rotaļīgā vai anekdotiskā formā, iespējams, ir vienīgā komunikācijas stratēģija, lai izteiktu savas bažas ārpus tradicionāli ierobežotajām mūsdienu mākslas vērotāju, baudītāju un vērtētāju grupām. Aigars Bikše jau ir sevi apliecinājis par stratēģiski domājošu mākslinieku, kurš bezbailīgi operē politiskajā telpā. “Zvērīgā spēle” nav atbilde, tā ir tikai prelūdija. Tomēr prelūdija, kurai ir jāpievērš katra sabiedrības locekļa uzmanība.

PURVĪŠA BALVA 2021
2019. gada 2. ceturksnis / Nominācijas

LAIMA SLAVA

Dace Lielā “Gleznas” / 22.05.–27.07.2019 / Galerija “Daugava”
Izstāde liecina par tradicionālo glezniecisko vērtību neizsīkstošo dabu un sniedz to, kas ir mākslas mūžīguma noslēpums: spēju ar vizuālā tēlā ieliktu personiskās enerģijas lādiņu uzspridzināt skatītājā robežas pašatklāsmēm cilvēcisko pamatvērtību virzienā. Ievibrēt jūtas un sajūtas, ielauzties intīmu pārdzīvojumu laukā un vienlaikus būt sava laikmeta spogulim.
Sasaiste ar dabu, dabas sniegtais pārdzīvojums nekad nebeigs būt humāno vērtību pamatblokā, taču šobrīd dabas pilnvērtīga pastāvēšana jau ir cilvēces izdzīvošanas jautājums. To atgādināt mūsdienu ekoloģisko katastrofu laikmetā ir mākslinieka pienākums, kuru spēt izpildīt laikmetīgi, turklāt īpaši jūtīgi liekot lietā tradicionālo gleznotāja arsenālu, ir lemts tikai izredzētajiem. Daces Lielās gleznotājas talants un konsekventais mākslinieces ceļš šādu personisko dabas īpašo mirkļu (šoreiz – pašas vārdiem “ūdens agregātstāvokļu”) atklāsmes veidā, kas skatītājam nolasās jau zemapziņas līmenī, līdzpārdzīvojumā burtiski ievelkot, ved tieši uz šo iespējamo zaudējumu apjēgu.

KĀRLIS VĒRPE

Sandra Strēle “Nostalģija” / 28.03.–19.05.2019 / Rīgas mākslas telpa
Sandra Strēle izstādē pārsteidz ar darba apjomu, kvalitāti un spēju desmitiem gleznu instalācijas izvietot veselumā, kas veido intriģējošu stāstījumu. Strēle atsedz iedomātu stāstu par turīga cilvēka bērnības nostalģiskām un melanholiskām atmiņām. Darbi uzdod jautājumus ne vien par ikvienam zināmiem apziņas stāvokļiem, bet paredz ieņemt attieksmi. Ko jūs domājat, skatoties gleznā, kurā nezālēm aizaug tenisa korts, darbu iztēlotās varones izbūvēts pie savas mājas, bet nelietots, jo spēlēt vairs negribas? Vai runa ir par trūcības raisītām fantāzijām, bagātības lomu mūsdienu Latvijas sabiedrībā, vai attieksmi pret nostalģisku un melanholisku stāvokli, lai kurš to neizjustu? Strēle vizuālo stāstījumu veido ar amatniecisku izveicību un noturīgu rokrakstu, apzināti atkārtodama motīvus, kuri nekļūst apnicīgi un turpina stāstu papildināt. Darbus izstādē pavada burtnīca, katrai instalācijai dzejas pantā veidots teksts. Ļoti labs piemērs, kā minimālistiskiem verbāliem līdzekļiem konkretizēt gleznu vēstījumu, to neizskaidrojot un neizsmeļot, bet paplašinot.
Nomināciju, manuprāt, pamato darba vērienīgums un spēja “savaldīt” pamatīgo Rīgas mākslas telpas izstāžu zāli ar tik blīvu risinājumu. Vēstījums ir viengabalains un konceptuāli jēgpilns, turklāt aktuāls. Depresija šobrīd ir viena no pamattēmām diskusijās par veselību.

Ivars Drulle “Господи, помилуй” / 04.04.–12.04.2019 / Galerija “Alma”
Ivara Drulles performance veido tēlaini bagātīgu un interpretācijai atvērtu darbu. Lieldienu tuvums pamestās un drūpošās Galgauskas baznīcas uzkopšanu nedēļas garumā, kurai galerijas vērotāji tiešsaistē varēja sekot līdzi platekrāna televizorā, pasvītro Drulles darba rituālo raksturu. Kad telpa ir attīrīta, to piepilda papīrā tērptas koka skulptūras, draudze, kurai zūdot, arī baznīcas ēka ir kļuvusi lieka. Mākslinieka piedāvātais rituāls nav šodien populārs gavēņa aizvietotājs, veselības labad uz brīdi atsakoties no smēķēšanas, alkohola, saldumiem vai trekniem ēdieniem. Performance pavisam tieši uzdod jautājumu par garīguma vietu mūsdienu sabiedrībā un mākslā, un ne tikai reliģisku institūciju celtņu ietvaros: garīgums, kuram nav jāizpaužas vienā pareizā dzīves vedumā, bet kas atklājas, būšanu apzinoties kā brīnumu. Tāpēc daļēji sadrupusī baznīca vienā performances lasījumā neparādās kā glābjams kultūras piemineklis, bet gan efektīga vieta Lieldienu gaidās iederīgam mākslas darbam.
Nomināciju, manuprāt, pamato darba vēriens un konceptuāla precizitāte – vietas, izpildījuma veida un gadalaika izvēle – par spīti darba semantiskai atvērtībai. Performances aktualitāti saskatu iepriekš jau pieminētā garīguma tematizācijā. Latvijas mākslā tas nav reti sastopams motīvs, šoreiz aktuāla ir Drulles uzstādījuma precizitāte un pievēršanās pašam ‘garīgā’ un ne tik daudz mākslas garīguma tematam.

Katrīna Neiburga “Mati” / 25.04.–09.06.2019 / kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Katrīna Neiburga izstādē tematizējusi matus un ar tiem saistītas lietas sev raksturīgā pētnieciski antropoloģiskā pieejā. kim? izstāžu telpas iekārtotas atjautīgi. Tēma tiek pamazām attīstīta no matiem kā simboliski uzlādētas pašizpratnes liecības, cepuru izejmateriāla līdz frizēšanās rituālu atsegšanai sarunās ar aroda profesionāļiem. Izstāde noslēdzas kim? “dzīlēs” tādā kā seksa muzejā, kurā izstādīti pikanti aksesuāri un video ar mākslinieces performanci. Seksualitāte un matu fetiša funkcijas ir tikai dažas no Neiburgas darba tematiskajām šķautnēm, tikpat nozīmīga ir ķermeniskuma un taustes loma uz vizualitāti centrētā kultūrā. Ko mēs varam pateikt par taustes maņu un cik klātesoša tā ir mūsdienu vizuālajā mākslā? Izstādi ievada liels friziera spogulis, kura priekšā apmeklētājs var apsēsties, savukārt vidējā telpā izvietots ekrāns ar video – mākslinieces un frizieru sarunām. Mati ļauj runāt par tausti un pieskāriena intimitāti, kas dokumentētajās sarunās ir ļoti mitoloģizēti – mati esot dzīvi un uzlādēti ar frizējamā enerģiju. Tikai pēc vienas frizieres domām mati ir mirušas olbaltumvielas. Neiburga izstādi prasmīgi veidojusi, izmantojot dažādus medijus, standartobjektus, skulptūras, video, fotogrāfijas, pašdarinātas lietas un performanci.
Nomināciju, manuprāt, pamato izstādes kā veseluma integritāte, amatnieciska un konceptuāla meistarība, prasmīgi izmantojot un savietojot dažādus medijus un izvēršot tēmu, par kuru ir grūti ko jēgpilnu pateikt. Ne tādēļ, ka mati būtu garlaicīgs pārdomu temats, bet tādēļ, ka par ķermeniskumu runāt nav ierasts. Šajā aspektā arī saskatu izstādes aktualitāti un būtisko pienesumu.

ANDRIS TEIKMANIS

Glezniecības aina post-liberālajā/post-konservatīvajā ainavā
Atskatoties uz 2019. gada aprīļa, maija un jūnija mākslas dzīves norisēm, var iezīmēt virkni tendenču, kuras varētu apkopot kā post-liberālās un vienlaikus post-konservatīvās sabiedrības  pašidentitātes meklējumu turpinājumu. Mākslas, īpaši jau vizuālās mākslas, nozīme šādu meklējumu kontekstā Latvijas sabiedrībā tiek atzīta tikai daļēji. Tas arī nav pārsteidzoši, ir zināma tradīcija, kas visu māksliniecisko meklējumu spektru interpretē tikai dažādos līmeņos nosacītu formālo kvalitāšu kategorijās. Tas ļauj skeptiski vērtēt jebkuru mēģinājumu identitātes meklējumus reducēt tikai līdz formas atšķirībām vai tradīcijām, tomēr tas nosaka arī zināmu lokālu spēles noteikumu kopumu, kuram var piemēroties, pirms mākslinieki vairs nevarēs un māksla vairs nespēs.
Pieturoties pie ieskicētās paradigmas, izvirzot savus favorītus 2019. gada vidū, arī labprāt paliktu post- identifikācijas punktu nosacītajā telpā, šoreiz tā apstiprinājumus meklējot glezniecības ainā.
Kāpēc glezniecības? Domāju, ka jebkura diskusija par Latvijas mākslas aktuālo un tālāko attīstību būtu jāsāk ar atskatu uz glezniecību.
Pirmkārt, interpretējot mākslas norises Purvīša balvas telpā, tas būtu tikai pašsaprotami respektēt autoritāti, kuras zīmolvērtībā balva operē.
Otrkārt, glezniecība ir veidojusi Latvijas mākslas un mūsu vizuālās pašidentifikācijas mugurkaulu.
Treškārt, ir pietiekami liels pamats uzskatīt, ka Latvijā ir vislielākais akadēmisko izglītību ieguvušo gleznotāju īpatsvars visā Ziemeļvalstu reģionā, to vērtējot pret iedzīvotāju skaitu.
Manā skatījumā, diskutējot par Latvijas mākslas izcilības ainavas aprisēm glezniecībā, šoreiz būtu jāpievērš uzmanība trīs autorēm, kuras reprezentē modernizētu tradīciju, jaunas glezniecības valodas meklējumus un glezniecības valodas hibrīdu izmantošanu.

Dace Lielā “Gleznas” / 22.05.–27.07.2019 / Galerija “Daugava”
Turpinot interpretēt glezniecības īpašo lomu Latvijas nācijas vizuālās pašidentifikācijas veidošanā, par visbūtiskāko glezniecības žanru ir jāuzskata ainavu glezniecība. Tāpēc katrs tiešs pienesums ainavu glezniecībā, modernizējot nacionālās vizuālās mākslas kanonam (kuru nevajadzētu sajaukt ar oficiālo kultūrkanonu) atbilstošo telpas interpretācijas lauku, lokālās mākslas un kultūras kontekstā ir padziļinātas uzmanības vērts. Vēl jo padziļinātāku šo interesi raisa tieši Daces Lielās pievēršanās ainavai, īpaši jau ņemot vērā viņas glezniecības ceļojumu no 80. gadu postsociālistiskā eksistenciālisma un caur 90. gadu vēlo postmodernismu, tomēr katru reizi dokumentējot savas paaudzes mentālo kondīciju. Protams, Daces Lielās ainavas piedāvā atšķirīgu telpas māksliniecisko interpretāciju. Tās nav Purvīša sintezējošās ainavas vizuālās struktūras. Tās nav Ubāna poētiski romantiskā ainavas, lai gan šķiet, ka Ubāns būtu pieskaitāms tuvākajiem inspirācijas avotiem. Tās nav Kalniņa filozofiski meditatīvās jūras ainas. Daces Lielās ainavas piedāvā citu telpas un skatītāja attiecību spēli. To vislabāk varētu raksturot kā pilsētnieka, urbānās kultūras patērētāja, izraušanos no savas antropocentriskās un tehnogēnās estētiskas ietvariem, lai sastingtu pirmā ieraudzītā dabas stūrīša burvestībā. Fragmentārā dabas estētika, kas pārvēršas kopējā, vienotā vēstījumā, kuru vēl nozīmīgāku padara aktuālais konteksts – dabas kā galvenās vērtības apzināšanās globālas klimata katastrofas priekšvakarā.

Elza Sīle “(c1, c2, citrons un citi)” / teātra grupas “Kvadrifrona” izstāžu programma / 12.04.– 11.05.2019 / Rīgas cirks
Elza Sīle reprezentē pilnīgu citu glezniecības meklējumu šķautni – centienus veidot jaunu, inovatīvu glezniecības valodu, kritiski pārbaudot ne vien esošās glezniecības valodas robežas, bet arī jauno eksperimentālo centienu ietvarus. Kas ir glezniecība, kādi ir minimālie kritēriji, lai citi profesionāļi, izglītoti vai nejauši skatītāji piekristu, ka tas, ko viņi uzlūko, ir joprojām saucams par glezniecību. Un vai ir nepieciešams, lai vēl kāds, atskaitot pašu mākslinieci, atzītu, ka tas, ar ko viņa nodarbojas, ir glezniecība? Vai, kas ir tikpat relevants jautājums, kāpēc pašai māksliniecei ir nepieciešams atzīt, ka tas, ko viņa dara, ir saucams par glezniecību?
Tas viss ir jautājumu kopums, kuru var uzdot, aplūkojot Elzas Sīles jaunākos darbus, kas autores vai kuratora identifikācijā ir nosaukti par instalatīvajiem gleznojumiem. Jā, protams, glezniecībai ir vairākas pazīmes. Kāda no tām ir plaknes estētisko konvenciju respektēšana. Vienkāršākā veidā to varētu interpretēt arī kā jebkuru mākslīgā veidā apstrādātu plakni vai virsmu, kurai atšķirībā no attēla, ja vien tas nav neattēlojošs attēls, nav nepieciešamības arī kaut ko reprezentēt. Tomēr ir būtiski atcerēties, ka mūsu glezniecības tradīcija veidojās ne vien impresionisma un simbolisma sadurē ar vēlīno reālismu, bet arī respektējot Matveja identificētās faktūras, proti, mākslas darba plastisko valodu tās materiālajā veidolā un modernistu sintezētās formas sinkrētiskajā pašvērtībā. Citiem vārdiem, plastiskā valoda vienmēr manifestējas faktūrā, bet faktūra… jā, ja faktūra tiek interpretēta tikai kā virsmas kvalitāte, tad tā ir pakļauta plaknes loģikai, tomēr, ja faktūra tiek uzlūkota kā pastāvīgs plastiskās valodas struktūras elements, tas jebkurā brīdī var izvērsties trīsdimensionālajā telpā.
Kopš klasiskā modernisma kulminācijas brīža, kurš bija īsi pirms Pirmā pasaules kara, modernās mākslas Sv. Grāls ir jaunas mākslas valodas meklējumi. Jebkura māksliniece vai mākslinieks, kurš godprātīgi kalpo šim uzdevumam, ir atbilstoši novērtējams.

Sandra Strēle “Nostalģija”/ 28.03.–19.05.2019 / Rīgas mākslas telpa
Sandras Strēles personālizstāde “Nostalģija” savukārt iezīmē hibrīdu glezniecības valodas meklējumu punktu. Ātri klasificējot mākslinieces veikumu, to varētu iekļaut Deivida Hoknija alūziju kategorijā. Ja ne… ja ne smeldzošais subjektīvā eksistenciālā pārdzīvojuma klātesamības mirklis. Glezniecības valodai ir duāla loma: pirmkārt, tā apliecina autores spēju operēt ar glezniecības mimētiskajām struktūrām, atgādinot par glezniecības, lietišķās glezniecības un skatuves glezniecības vēsturiskajām saknēm, izveidojot izstādi, kuru tikpat labi varētu uztvert arī kā privātu teātra skatuvi, un, otrkārt, glezniecības valoda pārvēršas par autores patvērumu. Lai pamatotu šo tēzi, pietiek novērtēt tekstu lomu šajā izstādē. Tie neizskaidro, teksti nav tikai glezniecības un mākslas objektu papildinājums. Tekstiem izstādē “Nostalģija” ir mērķis, kuru varētu interpretēt gan kā autores pašaktualizāciju, gan arī kā nostalģijas robežu konstruēšanu. Atmiņu kopums darbojas kā pašaizsardzības mehānisms, iluzora atklātība, kuras uzdevums ir līdz ar citiem mākslas instrumentiem aizsargāt autores subjektīvā “es” eksistences tiesības. Glezniecība šajā gadījumā ir ne tikai instruments, bet arī tas prasmju kopums, kurš ļauj subjektīvai mākslinieces identitātei harmonizēt savas attiecības ar apkārtējo vidi, sociālo telpu, informācijas dimensiju.
Kā arī noslēgumā kāds būtisks paziņojums, komentējot mākslas norises jau plašākā, ne tikai glezniecības pašidentifikācijas telpā. Ja vien mani nesaistītu potenciāla interešu konflikta iespēja, tad par nozīmīgāko 2019. gada jūnija mākslas dzīves norisi noteikti nominētu Latvijā lielākā autoru kolektīva kopīgi veidoto mākslas projektu – LMA mākslas festivālu “Svaiga gaļa kritikai”. Līdz ar Latvijas nacionālās mākslas un dizaina skolas simtgades identifikāciju un jauno mākslinieku, dizaineru un mākslas teorētiķu meklējumu pieteikumu visplašākajā amplitūdā to raksturoja vēl kāda būtiska pazīme. Par šo izstādi gadījās dzirdēt viedokli no cilvēkiem, kuri gadu desmitiem nebija apmeklējuši nevienu mūsdienu vizuālās mākslas izstādi. Sabiedrības uzrunāšana un visplašāko kopienu iesaistīšana ir visbūtiskākais Latvijas, Eiropas, Rietumu pasaules, mūsdienu globālās civilizācijas (vajadzīgo izvēli pasvītrot) mākslas uzdevums. Šobrīd lielākais mākslas un tās pasaules pārstāvju risks ir palikt noslēgtiem savā profesionālo mākslinieku, teorētiķu, kritiķu, kuratoru un ekspertu burbulī un nav aktuālāka uzdevuma par to, lai izstrādātu racionālas un egalitāras (tas ir tādas, kuras atsakās no 19. gadsimta inteliģentu pārliecības, ka viņu pienākums ir izglītot tumšās tautas masas) burbuļa pārraušanas stratēģijas.

LĪNA BIRZAKA–PRIEKULE

Inga Meldere “Braunijs no Bruņinieku ielas” / microRIBOCA / 04.06.–… / Bruņinieku iela 14, Rīga
Ingas Melderes monumentālais sienu gleznojums Bruņinieku ielā 14 ir simboliem un tēliem piepildīts vēstījums par stāvokli, kādā šobrīd atrodas Rīgas vēsturiskā koka apbūve. Tas ir cieņpilns mākslas darbs par bijušajiem ēkas iedzīvotājiem un viņu stāstiem, kā arī par pašu ēkas nolemtību iepretim kam “izdevīgākam” un “grandiozākam”.  Ingas Melderes gleznojums ir saruna ar ēkas arhitektūru, pilsētas ainavu un iedzīvotājiem tajā.
“Braunijs no Bruņinieku ielas” parāda, ka arī Rīgā iespējama kvalitatīva un domāt rosinoša māksla publiskā telpā, kas, no vienas puses, ir vizuāls baudījums, bet, no otras – aktualizē problēmu loku, kas pievērš pilsētas iedzīvotāju, viesu un atbildīgo instanču uzmanību aizmirstai Rīgas vēsturiskās atmiņas daļai.
Ingas Melderes un kuratora Kaspara Vanaga kopprojekts microRIBOCA ietvaros ir sociāli iekļaujoša mākslas prakse, kurā mākslas darbs vienlaikus ir forma, izglītības programma un dialogs ar dažādām Rīgas kopienām.

Kaspars Groševs “Pelni un velni” / MABOCA / 20.04.–02.06.2019 / Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs
Kaspara Groševa izstādē “Pelni un velni”  Madonas muzejā uz tēlnieciski konstruētām kastu grēdām atstutētas gleznas, kas sniedz vizuālas norādes uz to, kas varētu atrasties to iekšpusē. “Sausas runas”, “pērtiķu sapņi”, “saplēstie palagi” un “zvanu melodijas” ir tikai nedaudzas no mākslinieka piezīmēm, kas atļauj slāņu slāņiem kārtoties savām asociācijām par mākslu bez noteiktiem uzslāņojumiem, bez didaktiskām norādēm, bez pompozitātes. Tās ir kā emocionālas sistēmas, kas darbojas tiešsaistē ar laikmetu un notikumiem ap mākslinieku. Izstādē ļoti trāpīgā vizuālā valodā notverta sajūta par mūžīgo pārvākšanos, pārkārtošanos un radošas personības attīstību. Mākslinieka izstādei paša rakstītais teksts kļūst par līdzvērtīgu, kvalitatīvu izstādes sastāvdaļu, kas Latvijas mākslas ainā nav nemaz tik bieži sastopams. Vēl būtiski, ka ne tikai šī izstāde, bet arī Kaspara Groševa konsekventā radošā darbība kopumā ir nozīmīga parādība Latvijas laikmetīgās mākslas attīstībā.

ALISE CAREVA

Inga Meldere “Braunijs no Bruņinieku ielas” / microRIBOCA / 04.06.–… / Bruņinieku iela 14, Rīga
Par “braunijiem” rīdzinieki saucot vēsturiskas koka ēkas, kas krāsotas vislētākajā brūnajā krāsā; tādejādi to saimnieki apejot soda naudas maksāšanu, kas pienākas par fasādes nesakopšanu. Inga Meldere tuvplānā pēta vienu no šādā situācijā esošām ēkām, atklājot to, kas slēpjas vai arī varētu slēpties zem šīs brūnās krāsas slāņiem un apdāvinot ēku ar fikcionāliem stāstiem.
“Braunijs no Bruņinieku ielas” ir pilsētvidē integrēts mākslas darbs, tā ir ēka-restaurācija-monumentāla glezna (vai vārds monumentāls vispār var būt attiecināms uz 19. gs. Rīgas koka celtnēm?). Atrodoties pie Braunija, var aizdomāties par līdzībām un atšķirībām starp likumīgo ēkas nokrāsošanu brūnā krāsā, grafiti/ielas mākslinieku izpausmēm (visbiežāk uz citiem piederošām ēkām) un institucionāli atzītas mākslinieces mākslas darbu, kas saskaņots ar mājas īpašnieku.
Apgleznojot šo ēku, Meldere apspēlē Bruņinieku ielas nosaukumu, ieviešot viduslaiku elementus ēkas apgleznojumos. Tāpat māksliniece rotaļājas arī ar bijušo ēkas iedzīvotāju dzīvesstāstiem, atsaucoties uz to reālajiem uzvārdiem un sacerot to iespējamos dzīves stāstus.
“Braunijs” ir darbs, kam garāmgājējs var veltīt laiku un, pētot to, ļaut vaļu personīgajai iztēlei.

Rūdolfs Štamers “Varbūt var būt” / 03.05.–04.05.2019 / Galerija LOW
Arī izstādē galerijā LOW mākslinieks Rūdolfs Štamers izveidoja fikciju – stāstu par Latvijas HuZ starojuma asociāciju. Vairākas pārstāvju noskūtās galvas bija redzamas izstādē – Uldis Tīrons, Dalailama, Aigars Bikše, Džefs Beizoss, Džons Malkovičs un Šivs Nadars. Izstādes atklāšanā bija iespēja par tādiem tapt – atbrīvojoties no liekā apmatojuma, kas traucē pieslēgties starojumam, kurš mūsu apziņai var palīdzēt veikt vēlamo izaugsmi. Tajā vakarā noskuvās Arnis Rītups, kura sarunas māksliniekam un kuratorei palīdzēja izkristalizēt filozofisko pamatu izstādes idejai, bet no viesiem – mākslinieks Jānis Šneiders un izdevējs Valters Dakša, otrajā izstādes dienā – arī pats Rūdolfs Štamers performatīvi atbrīvojās no nevajadzīgā.
Pat cenšoties atbrīvoties no h*****, pilnībā tas nav iespējams, tā vienmēr būs klātesoša. Tā, piemēram, izstādes tekstā esošās atsauces ir viltojumi, kas reflektē par cilvēka lētticīgajām uzvedības izpausmēm šodienas laikmetā.
Citāti no izstādes ielūguma teksta:
“Par godu neirozinātnieku pēdējā laika iespaidīgākajam atklājumam Kembridžas Molekulārās ģenētikas institūta vadība tika aicināta uz Silīcija ielejas _SLAC_ Nacionālo paātrinātāju laboratoriju [Paloalto], kur šī gada martā notika vispasaules _The Highest Usable Zymogen_ [HuZ] starojumam veltīta zinātniskā konference. Vairākas desmitgades ilgušais starpdisciplinārais pētījums eksperimentālā ceļā pierādījis, ka dabiska vai iegūta plikpaurība ievērojami paplašina cilvēka apziņas iespējas. Atbrīvojoties no galvas apmatojuma parietālās daivas daļā, tiek atbrīvots ceļš HuZ starojumam, kas, bez traucēkļiem piekļūstot mūsu smadzeņu būtiskākajām daļām, aktivizē sinapšu veidošanos.”
…
“Iedvesmojoties no augstāk minētā Kembridžas zinātnieku grupas ilggadējā pētījuma, kā arī ņemot vērā plikpaurības pievilcību, svarīgumu un piebiedrojoties Latvijas HuZ starojuma asociācijas mērķiem – mēs vēlamies atbalstīt izvēli būt kailākiem, atbrīvoties no liekā, vecā un bieži pat jau mirušā, atsegt sevi HuZ starojumam, tādējādi novelkot uzkrauto citu viedokļu masu no sevis. Uzskatām to par efektīvāko pirmo soli, kā pacelties pāri nepiepildīto apziņu substancei. Ar HuZ starojuma starpniecību izlienot no visapņemošās _huin__̧__as_ masas. Nodoties HuZ starojumam un tā neironu kairinājumam, nokļūstot nulles punktā un tādējādi paverot durvis apziņas izaugsmei.”

IEVA KALNIŅA

**Inga Meldere “Braunijs__ **“****no Bruņinieku ielas” / microRIBOCA / 04.06.–… / Bruņinieku iela 14, Rīga**
Ingas Melderes jūtīgā un arī jutekliskā glezniecības maniere apvienojumā ar smalkjūtību attieksmē pret publiskās un privātās telpas iekšējiem likumiem darbā “Braunijs no Bruņinieku ielas” ir vērtējams kā izcils Laika un Telpas mijiedarbības izpētes un kolektīvās apziņas veidošanas, tās bagātināšanas un vēstures apzināšanās paraugs. Šī mākslas darba piedāvātā saspēle starp vidi un laiku, iztēli un realitāti atver individuālo un kolektīvo apziņas lauku, liekot pārskatīt to robežas un apzināties šo teritoriju kā katram mums pieejamu emocionāli ietilpīgu kolektīvā spēka avotu, kas kopā un atsevišķi spēj vērst mūs par labākiem cilvēkiem.

PURVĪŠA BALVA 2021
2019. gada 1. ceturksnis / Nominācijas

KASPARS VANAGS

Amanda Ziemele “Kvantu matu implanti” / 21.02.–07.04.2019 /
kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Gan gluži nesenais pieteikums ziloņu staļļos, gan darbi kim? izstādē ir tikšanās ar eksperimentālu glezniecību, kas joprojām uzticīga komponentei audekls/eļļa. Paplašinājumus tā rod saspēlē ar ekspozīcijas telpu, netipiskos rāmju formātos un gleznu savstarpējā izvietojuma attiecībās. Vizuālo gramatiku Ziemeles darbos veido krāsu laukumi vai līnijas triepieni, kas ir pārāk robusti, arhaiski, nezināmu dzīļu psiholoģijas iedvesmoti, lai uzņemtos pienākumu attēlot atpazīstamo. Datu vizualizācijām raksturīgs abstraktums viņas glezniecībā ir apveltīts ar cabinet of curiosity maģiskās stāstniecības prasmi. Ziemeles izstāde tirda kļūt vērīgam un zinošam, bet vienlaikus raisa bažas, ka neko patiesi būtisku vai būtiski patiesu attēlot vispār nav iespējams.

ANDRIS TEIKMANIS

Ieva Jurjāne “Gals & sākums” / 10.11.2018–03.02.2019 / Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka
Ievas Jurjānes personālizstāde tika īstenota kā satelītprojekts izstādei “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”.
Ievas Jurjānes personālizstāde “Gals & sākums” ir, iespējams, labākā līdz šim Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros īstenotā vizuālās mākslas izstāde. Ievas Jurjānes “Gals & sākums” pārsteidz ar formas un konceptuālās ieceres atbilstību.
Māksliniece šajā izstāde pievērsās cilvēku, valsts pirmās simtgades liecinieku un valsts otrās simtgades nākamo liecinieku atveidei.
Pirmās simtgades liecinieki tiek attēloti pilna auguma lielformāta akvareļos. Portreti ir papildināti ar audio intervijām, kuras tika atskaņotas arī izstādes laikā. Portretējamo vizuālais atveids ir delikāts, autorei pakārtojot savu māksliniecisko valodu portretējamā raksturojumam. Vienlaikus autore ir darinājusi arī pirmos otrās simtgades bērnu portretus. Tie ir atveidoti saglabājot līdzīgi pieeju, tos gleznojot pilnā augumā, veidojot uzsvērti lakoniskas figūru un fona attiecības.
Visus portretus vienojošais baltais fons kalpo kā plastiskās valodas elements un vienlaikus tam ir īpaša saturiska slodze. Ja, portretējot pirmās simtgades lieciniekus, metafiziskais fons ļauj uzsvērt portretējamo cilvēku eksistenciālo unikalitāti, tai piešķirot savā veida izolēta eksponāta raksturu, tad bērnu portretos to ir viegli asociēt ar potenciāli vēl neizvērstu personisko telpu.
Jāuzsver, ka viegli poētiskā Ievas reālistiskā glezniecības valoda šajā izstādē tiek izmantota konsekventi, apzināti un precīzi. Pilna auguma portreti pasvītro notikuma vizuālās dokumentalitātes raksturu. Savukārt izvēlētais darbu eksponēšanas veids ļāva pārvērst izstādi no telpas, kurā ir eksponēti atsevišķi mākslas darbi, vienotā, telpiskā veselumā, kas ļauj visu izstādi uzlūkot kā vienotu mākslas darbu.

Brigita Zelča-Aispure & Kristaps Grundšteins “Vietu vairāk nav” / 22.03.–19.05.2019 / LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca
Brigitas Zelčas-Aispures un Kristapa Grundšteina izstāde “Vietu vairāk nav” uzrunā ar mākslinieciskās formas lakonisku skaidrību.
Instalācija, kura piepilda LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošo darbnīcu, rada nostalģisku asociāciju ar 80./90. gadu mijas Latvijas mākslinieku neoavangarda meklējumiem, tomēr tā neatstāj retrospektīvas replikas sajūtu. Vēsturiskā ēka, kurā atrodas LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”, ir sarežģīta vide jebkurai mākslinieciskai darbībai. Tās telpiskā struktūra un tajā ietvertā vēsturiskā un aktuālā informācija vienmēr konkurē ar tajā eksponētajiem mākslas darbiem, radot izaicinājumu ikvienas izstādes veidotājam un ikvienam māksliniekam. Izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca būtībā ir pat vēl sarežģītāks izaicinājums. Jau pati skatītāja
nonākšana otrajā stāvā pa augstajām koka kāpnēm, priekštelpas konstrukcijas elementu ritms un ar to kontrastējošie telpas visnotaļ triviālie, bet aktīvie elementi (piemēram, durvis, aplodas utt.) rada tādu vizuālās informācijas un telpiskās pieredzes kokteili, kuru ir grūti pārvarēt ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Tāpēc par izstādes galveno māksliniecisko problēmu var uzskatīt nevis tās konceptuālajā pieteikumā minēto vietu trūkumu dažādās sadzīves situācijās, bet nepieciešamību radīt tādu mākslas darbu, kurš spēj mijiedarboties ar ēku un Radošās darbnīcas telpu, vienlaikus nepakļaujoties tās strukturālai loģikai. Un šķiet, ka abiem māksliniekiem ir izdevies atrast māksliniecisku risinājumu šai problēmai. Cauruļu instalācija ēkas augšējos stāvos pirmajā brīdī var radīt mānīgu ēkas infrastruktūras daļas sajūtu. Skatītājs tiek konfrontēts ar telpu, kurai, no racionāli loģiska viedokļa raugoties, nebūtu pamata tādai arī nebūt. Katrā ziņā gandrīz katram ir kāda pieredze ar cauruļu instalācijām ēku bēniņu vai pagrabu stāvos, kas neviļus tiek atgādināta izstādes apmeklēšanas brīdī. Šī iespējamības/neiespējamības sajūta ir viena no spēcīgākajām emocijām, kuru jau nākamajā mirklī nomaina sajūsma par instalācijas plastisko valodu. Cauruļu instalāciju var salīdzināt ar tektoniski strukturētu tēlniecības darbu, kurš kādas liktenīgas kaprīzes dēļ ir padevies zemes pievilkšanas spēkiem un zaudējis savu vertikalitāti. Skatītājs neapzināti tiek ierauts savstarpēji kontrastējošu sajūtu klāstā: zemes pievilkšanas spēka nenovēršamība izaicina mūsu ķermenisko pieredzi, savukārt cauruļu konstrukcijas iespējamība/neiespējamība rada tehnogēnas harmonijas sajūtu.
Šī mākslinieciskās problēmas un tai atrasto atrisinājumu harmonijas sajūta ir tā, kura ļauj, neskatoties uz tekstuālās koncepcijas eklektiku, uzskatīt šo izstādi par vienu no spēcīgākajiem 2019. gada pirmā ceturkšņa mākslinieciskajiem veikumiem.

IEVA KALNIŅA

Sabīne Zoltnere “Muzeju sala” / teātra grupas “Kvadrifrons” izstāžu sērija / 16.03.–06.04.2019 / Rīgas cirks
Gar acīm kā stopkadri noņirb senu gleznu foto reprodukcijas ar tajās fiksētiem sen pazudušiem interjeriem un šodienas vēsturisko interjeru foto kadrējumi; mākslas darbu reprodukcijās redzamie personāži un mūsu laikabiedru foto portreti, kas sastinguši vēsturisko prototipu pozās; visbeidzot, fotogrāfijās fiksētie muzeju apmeklētāji, kas vēro mākslas darbus un mēs – ikkatrs šīs izstādes skatītājs – atskārstam sevi par šīs izstādes loģisku turpinājumu. Šo asociatīvo domino principa uztveri pastiprina ekspozīcijas vieta – bijušais Rīgas cirka ziloņu stallis – telpa ar apstādinātu laika ritējumu. Šī izstāde iegriež skatītāju laika karuselī, pārsviež pāri personiskajai un kolektīvajai pieredzei, liekot atsisties pret Laikmetu un Civilizāciju kategorijām. Sabīnes Zoltneres izstāde ir spožs heterotopijas piedzīvojums un tās izpētes vingrinājums.

Amanda Ziemele “Kvantu matu implanti” / 21.02.–07.04.2019 / kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Amandas Ziemeles glezniecībā triepiens kļūst par žestu, līnija – par domu, forma – par pieskārienu, bet izstāde – par domāt rosinošu izrādi, kurā skatītājam paredzēta autorei līdzvērtīga loma. Ekspozīcijas telpa ir atvērts lauks. Ir vairākas iespējas, kā tajā kustēties. No vienas puses, iespējams sekot definētajiem noteikumiem. Šai gadījumā izstādes pavadteksts kļūst par mākslas izrādes būtisku scenāriju. No otras puses, mākslai “kā tādai” piemītošā anarhistiskā daba ļauj arī skatītājam jebkurus noteikumus ignorēt, autores piedāvātajā spēlē nepiedalīties un uztvert šo telpas instalāciju kā pašvērtību, analizējot telpas veseluma un daļas attiecības vai mēģinot izsekot detaļās kodētās informācijas veselumam. Taču abos gadījumos galvenā notikuma norises vieta pārvietojas uz skatītāja apziņu. Šī visaptverošā balansēšana starp prāta un ķermeņa uztveri ir pārsteidzoši intriģējoša un aizraujoša mākslas prakse.

KĀRLIS VĒRPE

Ieva Jurjāne “Gals & sākums” / 10.11.2018–03.02.2019 / Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka
Ieva Jurjāne izstādē trīs daļās risina vispārinājumā apjomīgu tēmu – dzīves šķietamo bezgalību, kas pilsētas ikdienā pielīp jaunības kultam un savu galīgumu apjauš, nonākot saskarē ar dabu un tās nemitīgo ciklisko mainību – dzimšanu un miršanu. Mākslinieces izstādi ievada akvareļtehnikā veidoti zīdaiņu portreti, kurus pavada bērnu pirmo valodas artikulācijas mēģinājumu skaņas. Nākamajā zālē skatītājs ir aicināts apsēsties un sastapt pilna mēroga portretētus simtgadniekus, austiņās klausoties viņu stāstus; dzīves gājumu piemēri, kuros nāve ir vismaz uz laiku piemuļķota, un Jurjāne piedāvā pārdomāt konkrēto cilvēku panākumu metodi. Trešo daļu veido filigrāni augu, pumpuru un mirušu putnu zīmējumi, kurus pavada meža skaņas. Mākslinieces izvēlētais uzstādījums ir monumentāls un tematiskā ziņā sarežģīts, tādēļ izstādes triptiha struktūra ir veiksmīgs saturisks risinājums, lai tēmu līdzsvaroti izstrādātu atbilstoši tās semantiskajam apjomam.
Nomināciju, manuprāt, pamato izstādes tematiskais vēriens un amatnieciskā izpildījuma kvalitāte. Aktuāls ir skaņas un ierakstītu stāstu izmantojums vizuālas mākslas izstādes vēstījuma veidošanā, nenoplicinot attēlu tēlveides potenciālu, bet konkretizējot un paplašinot to interpretācijas iespējas.

Ernests Vītiņš “Stikla labirintā” / 01.02.–17.03.2019 / Rīgas mākslas telpa
Ernesta Vītiņa izstāde pārsteidz, konceptuāli daudzslāņaini tematizējot tēlniecības materiālu, kas līdzšinējā mākslas pieredzē drīzāk saistās ar dekoratīvu funkciju. Stikls mākslinieka veikumā ir ne vien viņa individuālu radošu meklējumu un pašapzināšanās procesa izteicējs, bet tā materialitāte kļūst par mākslas filozofijā centrālu tēmu domāšanas objektu. Vītiņa skulptūras ir izvietotas atstatu viena no otras, un pārējo izstādes telpu piepilda stikla sienas, veidojot labirintu. Lai pie noteiktām skulptūrām nokļūtu tuvumā, ir jāatrod pareizais ceļš, savukārt citas ir apskatāmas vien atstatu. No izstādē izvietota dīvāna lēnā vērojumā atklājas, cik darbā būtiska ir ne vien skulptūru īstā materialitāte, bet to vizuāli tikpat īstenie atspīdumi stikla sienās. Labirints burtiski pavairo skulptūras un izvieto tās dažādās kopsakarībās. Skatupunkta fiksāžai mākslinieka veikumā ir būtiska loma, jo dažādos attālumos mainās skulptūru veidoli un to estētiskais iespaids. Tādējādi vistaustāmākais mākslas medijs Vītiņa izpildījumā ļauj uzdot jautājumus par taustes trūcīgo lomu redzē centrētā mākslas izpratnē.
Nomināciju, manuprāt, pamato mākslinieka spēja apvienot konceptuāli noslogotu un sazarotu tēmu ar tehniski un amatnieciski šķietami vieglu un prasmīgu izpildījumu. Darba interpretācijas noslodze ir atvedināma pamazām no skaidra, viegli uztverama un uzskatāma risinājuma. Aktuāla ir stikla materiāla tematizēšana ne vien jutekliski estētiskā, dekoratīvā, bet laikmetīgi konceptuālā griezumā.

Sabīne Zoltnere “Muzeju sala” / teātra grupas “Kvadrifrons” izstāžu sērija / 16.03.–06.04.2019 / Rīgas cirks
Sabīne Zoltnere izstādē “Muzeju sala” eleganti un daudzšķautņaini problematizē mākslas un muzeja attiecības. Rīgas cirka bijušais ziloņu stallis smalki veidotajām foto kompozīcijām piešķir robustu un skarbu noskaņu, sasaucoties ar muzeju telpu izolētību no ārējās pasaules. Mākslas muzeji veido un attīsta savas iekšējās likumsakarības, kādā ziņā tajos veidojas arī mākslas vēsture, savietojoties savstarpēji it kā nesaistītiem darbiem no dažādiem laikiem, vietām un to izgatavošanas apstākļiem. Muzejs gan arī labāk parāda mākslas darbu savstarpējo sabalsošanos vai atsaukšanos; tās pamatīgākā tēma ilgstoši ir bijusi Eiropas antīkā kultūra. Šāds stāsts veidojas ziloņu stallī, sabalsojoties Zoltneres lietpratīgi veidotajiem un izstādītajiem darbiem. Tie vienlaikus uzmanību pievērš mākslai kā šķitumam un šķietami autonomai pasaulei, kurā gana daudz runas ir par šaipasauli. Muzeja apmeklētāji fotogrāfijās pret to vērotāju ir pavērsuši muguru, frontāla skatienu sastapšanās vien ir ar portretētiem cilvēkiem pagātnē (gleznās, skulptūrās) un Zoltneres laikabiedriem. Laikmetīgai mākslai tik raksturīgā attēlošanas problematizācija un attēlu attēlos apspēle mākslinieces izpildījumā nenomāc, bet pastiprina izstādes aprakstā pieteikto identitātes un ilgu tēmu.
Nomināciju, manuprāt, pamato darba amatnieciskā nostrādātība un konceptuāls perfekcionisms, izvairoties ieslīgt sausā jēdzienu apspēlē, tajā pat laikā darba skatītājam sagādājot bagātīgu un vērtīgu “lasāmvielu”, izmantojot vizuālus līdzekļus un estētiski piesātinātus tēlus.

LĪNA BIRZAKA–PRIEKULE

Amanda Ziemele “Kvantu matu implanti” / 21.02.–07.04.2019 / kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Amanda Ziemele glezniecību izmanto ne tikai kā formu, bet kā domāšanas veidu par pašu glezniecības mediju. Viņas darbos glezniecība pamet sienas plakni cilvēka acu līmeņa augstumā un, spītējot tradicionālajam “glezniecības gravitācijas” likumam, atrodas gan pie griestiem, gan tuvu zemei. Amanda Ziemele meistarīgi organizē kim? divas atsevišķās zāles vienotā telpiskā un saturiskā vēstījumā. Ekspresīvajos gleznojumos parādās izjukušas viļņu un daļiņu attiecību kartes, kas tikpat labi varētu būt attiecināmas uz kvantu fiziku kā antropoloģiju. Amandas Ziemeles darbi konsekventi no izstādes uz izstādi atklāj Latvijas mākslas ainā reti sastopamu skatījumu uz glezniecības mediju, vienlaicīgi pārliecinoši piedaloties starptautiski aktuālā diskusijā par tās vietu laikmetīgajā mākslā.

Sabīne Zoltnere “Muzeju sala” / teātra grupas “Kvadrifrons” izstāžu sērija / 16.03.–06.04.2019 / Rīgas cirks
Fotogrāfiju sērija ir mākslinieces vērojums no malas, uzdodot jautājumus, kādā veidā mākslas objektiem muzejos tiek piešķirta nozīme un kurš tos padara par vērtībām? Tas lieliski sasaucas ar pārmaiņām pašā Rīgas cirkā, pārejot no tradicionāla “izklaides’’ žanra uz daudz laikmetīgāku un jēgpilnāku cirka valodu. Vīnes muzeja zelts kontrastē ar bijušā ziloņu staļļa raupjo estētiku, kur, kā runā, var redzēt pat ziloņa dibena atspiedumus uz sienām. Fotogrāfijās savā starpā veido poētisku sarunu starp mākslinieces laikabiedru pārlaicīgiem portretiem, nejauši muzejā piefiksētiem apmeklētājiem un pašiem objektiem. Tajās meistarīgi notverta sajūta par muzeju kā no ārpasaules izolētu, mazu un vientuļu salu, kurā skatītājs nerimstoši ilgojās ieraudzīt kaut ko – taču ko tieši?
Šī ir pirmā mākslinieces personālizstāde Rīgā, kura trāpīgi parāda aktuālus jautājumus, kas skar muzeju pārveidošanās procesus 21. gadsimtā un to, cik sarežģīti tiem ir kļūt par vietām, lai tajos tiktu iekļauti un justos pārstāvēti visi sabiedrības locekļi.

ALISE CAREVA

Santa France Safeporting / 21.02.–07.04.2019 / kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Santa France (1993) ir jaunās paaudzes multimediju māksliniece, absolvējusi mediju mākslas studiju programmu Liepājas Universitātē (2015). Kā minēts kim? preses relīzē: “Santas Frances darbs ir interneta kultūras iedvesmots – pašrefleksija, nostalģija un vientulība, kas saistīta ar mācīšanos, radīšanu un savu darbu publicēšanu interneta vidē.” Konceptuāli šajā izstādē apskatāmo varētu iedalīt divās savstarpēji saistītās kategorijās. Tas ir stāsts par sterilo vidi burtiskā veidā (medicīnas priekšmetu 3D izveide un izstādītie printi) un ikdienišķo vidi (mājās sastopami priekšmeti, kurus māksliniece arī veidojusi 3D vidē un izstādījusi printu veidā). Medicīniski sterilais satiekas ar izmantotajiem ikdienas priekšmetiem, kas ir atradušies uz mākslinieces darba galda, strādājot pie datora. Šie objekti bieži vien izskatās lietoti un atstāj pēc sevis pēdas (drupačas, šķidrumus, utt.), vai arī tie ir mainījuši savu sākotnējo formu, jo tos ir aizticis cilvēks. Domesticitātes tēma tiek turpināta, izstādot saritinājušos kaķu skulptūras, kas paralēli kalpo arī kā USB informācijas nesēji blakus esošos ekrānos redzamajām kaķu iekšējo orgānu darbībām (kas notiek saskaņā ar nosūtīto informāciju). Manuprāt, šī izstāde ir laikmetīgi aktuāla gan izvēlētās tēmas, gan Frances izvēlēto mediju ziņā. Virtuālā telpa, kurā bieži vien redzamais tiek attēlots idealizētā, stilizētā un sterilā formā, te sastopas ar vientulības un cilvēkam tik nepieciešamo māju sajūtu.

Brigita Zelča-Aispure & Kristaps Grundšteins “Vietu vairāk nav” / 22.03.–19.05.2019 / LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca
Izstāžu zālē “Arsenāls” apskatāmā izstāde “Vietu vairāk nav” ir telpiska intervence muzeja ēkas pirmajā un otrajā stāvā. Pirmajā stāvā redzamais skulptūras elements atgādina celtniecības/ ventilācijas cauruli, kuru uz pirmo acu uzmetienu varētu pieņemt kā tik drīzo remontdarbu uzsākšanas vēstnesi. Taču, uzkāpjot otrajā stāvā, kur atrodas radošā darbnīca, kļūst skaidrs, ka šis skulpturālais elements caurvij (potenciāli) visu muzeju. Pie ieejas zālē ir izstādīts gandrīz arhitektonisks ēkas griezuma zīmējums, kurš daļēji paskaidro notiekošo. Savukārt izstāžu zālē atrodas skulpturāls objekts, kas atgādina labirintu, un tiltiņš, no kura to var apskatīt no citas, augstākas, perspektīvas. Manuprāt, šis ir ļoti attapīgs darbs, kas daudzslāņaini komentē Latvijas mākslas telpā notiekošos procesus. Pirmkārt, tas atsaucas uz faktu, ka Latvijas muzejos tik tiešām nav vietas jaunu mākslas darbu uzglabāšanai. Otrkārt, tas atgādina par faktu, ka mūsu valstī arvien vēl nav laikmetīgās mākslas muzeja, tādejādi arī laikmetīgajai mākslai it kā nav telpas mūsu sabiedrības dzīvē. Treškārt, šis darbs aizpilda maksimāli pieļaujamo telpas daudzumu “Arsenāla” Radošajā darbnīcā, tādejādi rotaļājoties ar noteikumiem, kuriem māksliniekiem ir jāseko veidojot izstādes. Vai šo noteikumu pastāvēšana ierobežo, vai tomēr motivē māksliniekus radīt? Šis rotaļīgais izstādes aspekts izpaužas arī atsaucē uz Tetris tipa spēlēm, telpas ierobežojumiem un brīvajiem koridoriem, kuros var izpausties un atrasties (burtiskā veidā šīs iespējas izmantoja arī uz izstādes atklāšanu atnākušie bērni, kas brīvi skraidīja pa labirintu, ieviešot dzīvi un rotaļīgumu bieži vien stīvajos muzeja apstākļos; tā bija kā performance un mākslas darba papildinājums).